“Kāpēc padomju cilvēks ir tik dzīvelīgs?” Saruna ar režisoru Ivo Briedi 5
Linda Kusiņa- Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kinofestivālu “Lielais Kristaps” šonedēļ bija plānots atklāt ar IVO BRIEŽA režisēto dokumentālo filmu “Homo Sovieticus” (studija “Mistrus Media”), kas pēta, kādēļ gandrīz 30 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma atkal atgriežas pieprasījums pēc totalitārisma laikmeta simboliem un “stingrās rokas” politikas.
Ārkārtas situācijas dēļ nu pirmizrāde ir pārcelta uz vēlāku laiku, tomēr filmā pētītās problēmas aktualitāti nezaudē. Režisors Ivo Briedis un scenāriste Rita Ruduša brīdina: sliekšanās autoritārisma virzienā patlaban vērojama visā Rietumu pasaulē.
– Kā sastapāties ar šo filmu, – vai tieši jums radās tās ideja?
I. Briedis: – Nē, filmas pirmsākumi meklējami vēl pirms manas piesaistīšanas – uz “Mistrus Media” atnāca portāla “Delfi” galvenais redaktors Ingus Bērziņš ar stāstu. Kad viņam bija 15 gadu, viņš līdz ar jauniešiem no citām PSRS republikām bija uzaicināts uz Vladimira Poznera raidījumu “Vakars ar Pozneru”. Raidījumā bija plānots runāt par PSRS saglabāšanu – viedokļi atšķīrās.
Jau šajā gadsimtā, pēc notikumiem Austrumukrainā un Krimā, vairāki toreizējie raidījuma dalībnieki, nobažījušies par notiekošo, bija uzmeklējuši viens otru feisbukā un norunājuši satikties Viļņā. Studija bija noorganizējusi operatoru, kurš aizbrauca nofilmēt tikšanos, tur bija arī Rita Ruduša, bet īsti nebija skaidrs, ko ar iegūto materiālu darīt. Tad pieaicināja mani. (Smejas.)
– Faktiski jūs saistāt notikumus Austrumukrainā ar padomju režīma ēnu?
– Jā, kad sākās karš Austrumukrainā, visi bija nobažījušies, bija šoks un izbrīns, ka PSRS nav beigusies, ka ir tik daudz cilvēku, kuri grib restaurēt kaut ko savu laiku pārdzīvojušu. Austrum-ukrainā radušās pašpasludinātās republikas ir tāds mēģinājums restaurēt PSRS, vismaz ārēji, stilā un vārdos.
Tad rodas loģisks jautājums: kāpēc tā notiek, kāpēc padomju cilvēks ir tik dzīvelīgs? Un, protams, cik lielā mērā mēs paši esam padomju cilvēki. Tas, atklāti sakot, ir pats galvenais jautājums.
– Ko jūsu pētījums liecina, kāpēc ir tādas alkas pēc iekārtas, kura morāli un materiāli bankrotējusi?
– Mēs jau neesam vienīgie, kas ņēmušies apskatīt šo fenomenu, ir arī zinātniski pētījumi par cilvēkiem, kas nav spējīgi dzīvot demokrātijā. Tie kā zivis ūdenī jūtas autoritārā, pat totalitārā režīmā – es atdodu jums savu brīvību un atbildību par valsti un sevi, bet jūs mani barojiet un vajadzības gadījumā varat ar mani darīt, ko gribat. Lai gan tipisks padomju cilvēks ir arī blēdis, kurš slēpjas un mānās, lai izdzīvotu.
Un kādreiz šīs blēdības bija izdzīvošanas instruments, dzīvesziņa, metode, kā apmānīt režīmu, bet šobrīd demokrātijā tie ir kaitīgie ieradumi. Demokrātijā dzīvot nav viegli, tā pieprasa līdzdalību, tāpēc arī ir tik daudz to, kas ilgojas pēc stingrās rokas. Saka, demokrātija nestrādā, tomēr paši uzņemties atbildību negrib, jo mums taču ir valdība, kungi, lai tie domā. Bēgšana no jebkādas atbildības, bet faktiski – no sevis.
– Bija tomēr arī padomju laikos cilvēki, kuri vismaz iekšēji bija ārpus režīma, nepieņēma to.
– Jā, bija daļa, kas spēja dzīvot, ignorējot režīmu, esot it kā pa virsu vai paralēli, taču tie bija visnīstamākie un visvairāk vajātie ļaudis. Pat antikomunistus vara spēja saprast kā savu spoguļattēlu, bet, ja kāds dzīvo ārpus, tad tie vispār ir kaut kādi trakie un viņi jāliek psihenē, jāiznīcina vai vismaz jāizdzen no valsts.
– Vai pats sevī arī samanāt “Homo Sovieticus” aizmetņus?
– Protams, jo arī es dzīvoju tajā laikā, un arī visi cilvēki, kurus intervējam filmā, atzīst, ka viņos diemžēl mīt padomju cilvēks. Ļoti grūti tikt laukā no audzināšanas un refleksiem. Protams, vienmēr ir izņēmumi, tomēr tā sistēma iedarbojās uz lielāko daļu. Tas ir ikdienas darbs, izspiest šo padomismu no sevis laukā. Līdzīgi tam, kā teicis Antons Čehovs, – galvenais dzīves uzdevums ir pilienu pa pilienam no sevis spiest laukā vergu.
Bet padomju cilvēks nav viendabīgs, tas ir izgājis dažādas attīstības fāzes – vēlīno PSRS gadu mentalitāte atšķiras no to cilvēku mentalitātes, kas sociālā eksperimentā radīti 20. gados, un vēl vairāk atšķirsies postpadomju cilvēks, kurš varbūt ir visciniskākais, bet būtība paliek viena – tas ir masu cilvēks.
Filmas veidošanā atklājās arī personiskas lietas, piemēram, gan mans vectēvs, gan scenāristes Ritas Rudušas vecaistēvs savulaik aktīvi līdzdarbojušies, lai Latvijā iestātos padomju laiki. Savu individualitāti meklēja kolektīvajā idejā. Šis sarkanais elements pastāv ļoti daudzās latviešu ģimenēs. Tā, filmu veidojot, sanāca arī padziļināts ekskurss ģimeņu vēsturē – šis un tas jau bija dzirdēts, bet, papētot dziļāk, atklājās jauni interesanti fakti un arī fotogrāfijas.
– Varētu domāt, ka mums, postpadomju telpas iemītniekiem, neapzināta vēlme pēc lielākas varas kontroles ir dabiska, taču līdzīgi procesi patlaban notiek arī rietumvalstīs, kas sociālismu padomju izpratnē nekad nav piedzīvojušas…
– Taisnība, flirts ar autoritārismu šobrīd ir vērojams daudzviet. Krievu rakstnieks Zinovjevs, ko es citēju arī filmā, raksta: “”Homo Sovieticus” nav PSRS pilsonis, un ne katrs PSRS pilsonis ir “Homo Sovieticus”, tas ir īpašs radījums, ko var sastapt jebkurā valstī un jebkuros laikos.” Nav izslēgts, ka demokrātija zaudēs, cilvēki daudz kur, varbūt arī Latvijā, brīvprātīgi atdos varu dažu populistu vai harismātiķu rokās.
Ja mēs neatgādināsim par vēstures kļūdām, tās, visticamāk, atkārtosies, un tas var notikt visai ātri. Tā ka viena no filmas motivācijām ir paskatīties uz sevi un pasauli, padomāt, kas notiek. Notiek virzība uz abām galējībām, un bīstams ir kā labējais, tā kreisais radikālisms. Labējie tiecas sadzīt visus atpakaļ vienā dogmu un normu rāmī, kamēr galēji kreisie aicina sagraut visu pastāvošo un tad uz drupām it kā varēs būvēt kaut ko jaunu un skaistu – tas viss jau ir bijis, tā ir boļševiku ideja.
Abās galējībās redzam diktatūru, koncentrācijas nometnes, vergu darbu. Pārsteidzoši, ka mūsdienās tiek slieti jauni Ļeņina pieminekļi, piemēram, šovasar Vācijas pilsētā Gelzenkirhenē. Krievijā atklāj Staļina bistes, Vācijā – Ļeņina. Rietumos nav antivielu pret šo totalitāro ideoloģiju, šķiru cīņa daudziem aizvien šķiet romantiska.
– Šķiet, ka mums šajā pasaules daļā taču būtu jābūt vakcinētiem, vismaz pret kreiso radikālismu?
– Jā, bet, par šiem jautājumiem nerunājot, tos neatgādinot, ir ļoti viegli pat vienas paaudzes laikā visu aizmirst. Atgādināt, ka mēs katrs esam atbildīgi par to, kas notiek politikā; atgādināt – ja tu nenodarbosies ar politiku, vienu dienu tā pamatīgi nodarbosies ar tevi, ir viens no šīs filmas uzdevumiem.
Labāk pašam ar sevi nodarboties, kamēr ir tāda iespēja. Protams, var teikt, ka tas ir ļoti naivs uzstādījums, – ko tad ar kaut kādu filmu var panākt, kurš tad mūs dzirdēs? Bet ir jāmēģina, un mums pašiem kā autoriem šis ceļojums bija svarīgs. Cerams, ka arī citi saredzēs filmā kaut ko no sevis.
– Diemžēl šodien ļoti daudzi vispār nav gatavi uzklausīt citu viedokli – šķiet, esam tiktāl attālinājušies no viduspunkta, ka daudziem vispār vairs nav kopīgu vērtību…
– Taisnība, cilvēki ir polarizējušies, turklāt tas šobrīd vērojams gandrīz jebkurā sabiedrībā. Demokrātiskā diskusija varbūt nav mirusi, bet ir riska zonā. Daudzi uzskata, ka tā ir sociālo platformu ietekme, tas, ka vairs nerunājam, skatoties viens otram acīs, un ir profesionāļi, pat dienesti, kas ar to prot manipulēt.
Jā, droši vien arī tas ietekmē. Anonimitāte – cilvēks tiesīgs neatbildēt par saviem vārdiem, slēpjas aiz pseidonīmiem un maskām, arī tas ir infantilisms. Vai arī instruments.
– Filmas demonstrēšana kinoteātros būs atkarīga no pandēmijas ierobežojumiem. Vai tie netraucēja filmēšanai?
– Galvenais bija uzfilmēts vēl pirms ierobežojumiem, bija ilgs montāžas process.
– Un noteikti nevar apiet arī nākamgad plānotās izmaiņas nodokļu politikā. Vai esat jau novērtējis, kā tās ietekmēs jūs?
– Man ārkārtīgi nepatīk, kas sadomāts Finanšu ministrijā, jo tie plāni liecina par pilnīgu atrautību no realitātes, neizpratni par cilvēku ikdienu, par viņu darba nozīmi, riskiem, ar kuriem radošie cilvēki saskaras. Ceru, ka šis likums vēl tiks pārstrādāts, ka būs saprātīgi ierosinājumi un tik tuvredzīgas izmaiņas tik viegli neieviesīs.
– Pamatots jau viss tiek ar rūpēm par cilvēku ekonomisko nodrošinājumu…
– Skaidrs, pretstāve starp ekonomiku un kultūru bijusi vienmēr, bet kāpēc tad mums vajadzīga nacionāla valsts, ja to nepiepilda kultūra? Ekonomiski daudz izdevīgāk ir dzīvot kādas lielākas valsts paspārnē, tā nu tas ir. Mazāk pašcieņas, nav saprašanas par to, kas tu vispār esi, bet ledusskapī varētu būt mazliet vairāk sviesta… Savā ziņā arī šis ir jautājums par “Homo Sovieticus”.
Radošā vizītkarte
IVO BRIEDIS
• Dramaturgs, scenārists un režisors, kurš strādā gan ēteram, gan skatuvei, gan ekrānam.
• Izrāžu “12. diena”, “Daudz laimes, Lāci”, raidlugu “Pulss” un “Viena nakts jauna vīrieša dzīvē” autors.
• Muzikālās performances “Ōperas translācija pagrīdei” iestudējums “Dirty Deal Teatro”.
• Idejas un scenārija autors animācijas filmai “Norīt krupi” (atlasīta Kannu kinofestivāla īsfilmu konkursam), trīs “Grand Prix” balvas animācijas filmu festivālos.
