Kāpēc Norvēģijas ziemeļos atjauno savus Aukstā kara laika militāros pazemes bunkurus? Tos slēpj arī no tūristu acīm… 41
Norvēģijai atradoties tuvu PSRS, tā Aukstā kara laika uzbūvēja daudz dažādu militāru pazemes bunkuru – daži no tiem bija izveidoti par milzīgām slepenām bāzēm lidmašīnu un kuģu drošai izvietošanai. Arvien pieaugošais saspīlējums attiecībās ar Krieviju ir atkal aktualizējis jautājumu par šo pazemes struktūru darbības atjaunošanu, tā vēstīja britu medijs “BBC“.
Norvēģijas ziemeļus katru gadu apmeklē simtiem tūkstošu tūristu. Taču reti kurš zina, ka tur atrodas arī slepena pazemes pasaule, kas tūristu acīm paliek apslēpta. Dziļās kalnu alās ir paslēpti reaktīvie iznīcinātāji un kodolzemūdenes.
Norvēģija ir zeme ar daudziem pazemes bunkuriem. Aukstā kara kulminācijas laikā reti apdzīvotajā, kalnainajā valstī bija aptuveni 3000 pazemes objektu, kur tās bruņotie spēki un sabiedrotie varēja droši slēpties, tādējādi apgrūtinot dzīvi jebkuram iebrucējam. Daļa no šiem bunkuriem tika izbūvēti jau 2 pasaules kara laikā, kad Norvēģija bija daļa no tā saucamā Hitlera Atlantijas mūra, un pat vēl agrāk, taču Norvēģijas sabiedrībai par to esamību bija maz zināms.
Tagad, kad karš Ukrainā norit jau ceturto gadu, Norvēģija no jauna reaktivizē divas no savām ikoniskākajām Aukstā kara laika pazemes struktūrām.
Netālu no Norvēģijas robežas ar Krieviju, uz ziemeļiem no Ziemeļu polārā loka atrodas Bardufosas gaisa spēku bāzes un Olavsvernas jūras spēku bāzes pazemes angāri, kuru raupjās klinšu sienas, spīdīgais betons un militārais aprīkojums šķiet būtu vairāk iederīgi kādā no spiegu filmām. Olasvernas bāze ir izcirsta kalna klintainē vidēji 275 m dziļumā, to ar ārpasauli savieno 900 metru garš tunelis ar masīvām sprādzienu izturīgām ieejas durvīm.
Kāpēc šodien ir nepieciešami šie milzīgie bunkuri? Padomju Savienība – iemesls, kāpēc tie tika būvēti – vairs nepastāv. Vai tiešām ir jēga ieguldīt naudu tik dārgās būvēs?
Bardufosas angāru reaktivizācijas reklāmas kadros redzams Lockheed Martin iznīcinātājs – “F-35 Lightning II”, kurš kā plēsīgs putns draudīgi sēž zem angāra arkveida jumta izvietotajām prožektoru gaismām. Šo gaisa spēku bāzi, kas tika atklāta 1938. gadā, savulaik izmantoja vācu iznīcinātāji, kuri bija norīkoti aizsargāt tuvējā fjordā noenkurotu milzīgo kaujaskuģi „Tirpitz”.
Pēc kara Norvēģijas Karaliskie gaisa spēki izmantoja savus kalnos izbūvētos angārus, lai pasargātu savus iznīcinātājus no iespējama padomju spēku uzbrukuma. Šajos angāros bija viss lidmašīnām un to pilotiem nepieciešamais, piemēram, degvielas noliktavas, ieroču noliktavas, telpas lidmašīnu sistēmu apkopei un apkalpes telpas. Pirms aptuveni 40 gadiem šo bāzi slēdza un iekonservēja. Tagad šķiet, ka Bardufosa atkal varētu būt noderīga.
Atjaunotās bāzes, kurā ir veikti strukturāli un aprīkojuma uzlabojumi, uzdevums ir veicināt Norvēģijas F-35 “noturību un izdzīvošanas spēju” Krievijas uzbrukuma gadījumā. Krievijas iebrukums Ukrainā ir parādījis pasaulei, cik neaizsargāti var būt tādi dārgi militāri lidaparāti kā šie 80-110 miljonus ASV dolāru vērtie “F-35”, brīžos, kad tie atrodas uz zemes, it īpaši, ja pretinieks tiem var uzbrukt ar 300 ASV dolāru vērtiem “kamikadzes” bezpilota lidaparātiem.
Tā vietā, lai uz lidaparātu spārniem sakrautu riepas vai būvētu aizsargbarjeras no stiepļu sieta, kā to Ukrainā ir darījuši krievi, dronu radītos draudus var būtiski ierobežot, izkliedējot potenciālos mērķus daudzās dažādās vietās vai, vēl labāk, lidmašīnas turēt drošībā nocietinātās patvertnēs, no kurām visdrošākās protams ir tās, kuras ir izbūvētas dziļi kalnos.
Pietiek vien paskatīties uz karti, lai taptu skaidrs, kāpēc tika uzcelta Olavsvernas jūras kara flotes bāze. Tā atrodas salīdzinoši netālu no vietas, kur Norvēģijas jūra robežojas ar Barenca jūras, šo aptuveni 650 km plato joslu starp Norvēģijas piekrasti, Lāču salu un Svalbāru dažkārt dēvē arī par “Lāču spraugu”, jo tā bija un joprojām ir vieta, pa kuru Krievijas zemūdenes un karakuģi no savām arktiskajām bāzēm Ziemeļu ledus okeānā dodas uz Atlantijas okeānu.
Olaksvernas jūras spēku bāzes būvniecība notika pakāpeniski, sākot ar pagājušā gadsimta 50. gadiem, tādējādi reaģējot uz Padomju Savienības Ziemeļu flotes palielināšanos, lai palīdzētu pārvērst „lāču spraugu” par „lāču slazdu”.
Bāze ar pazemes komandpunktu, noliktavām, dziļūdens doku, sauso doku un izejas tuneli izmaksāja aptuveni 450 miljonus ASV dolāru (360 miljonus sterliņu mārciņu) , kas tolaik bija ļoti milzīgs projekts pat tādai valstij kā Norvēģija, līdz ar to arī NATO bija jāfinansē liela daļa no tās izmaksām. Laikā, kad bāze bija pilnībā pabeigta, Padomju Savienība gan jau bija sabrukusi. Taču šī bāze nebija nekāds “baltais zilonis”- neraugoties uz to, ka aukstais karš bija beidzies, NATO kuģi joprojām to izmantoja kā pieturvietu savām misijām aukstajā Ziemeļu Ledus okeānā.
Neskatoties jau uz tolaik pieaugošajiem draudiem no Krievijas puses, Norvēģijas parlaments 2009. gadā tikai ar nelielu balsu pārsvaru nobalsoja par Olavsvernas bāzes slēgšanu, un 2013. gadā to pārdeva privātiem investoriem par aptuveni 7 miljoniem sterliņu mārciņu, kas ne tuvu nebija uzskatāma par šī objekta toreizējo tirgus vērtību. Jaunais īpašnieks ļāva diviem Krievijas pētniecības kuģiem un Krievijas zvejas kuģiem izmantot kādreiz tik stingri apsargāto objektu. Krievijas plašsaziņas līdzekļi pat izplatīja dezinformāciju, ka uzņēmums, kas iegādājās bāzi, daļēji piederot krieviem.
Tomēr jau 2020. gadā “WilNor Governmental Services”, kam ir ciešas saiknes ar Norvēģijas armiju, iegādājās lielāko daļu uzņēmuma. Kopš tā laika tā ir sākusi remontēt un modernizēt objektu, un bāzē ir palielinājusies militārā klātbūtne, un ASV Jūras spēki ir ieinteresējušies arī par savu kodolzemūdeņu izvietošanu tajā. Šīs bāzu reaktivizācijas iemesls ir ļoti vienkāršs – pieaugošie draudi no Krievijas puses.
Norvēģijas bažas par savu drošību pastiprinājās ne jau tikai 2022. gadā, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, vai 2014. gadā, kad tā anektēja Krimā, bet jau krietni agrāk.
„Patiesībā viss sākās jau 2006.-2008. gadā, kad bija vērojamas vairākas savā starpā saistītas lietas – Krievija savā Ziemeļu flotē sāka ieguldīt lielas investīcijas, pirmo reizi kopš Aukstā kara beigām tika atsāktas Krievijas militārās mācības Arktikā, tika novērota Krievijas pieaugošā interese par Arktikas resursu izmantošanu”, teica Norvēģijas fonda Fridtjofa Nansena institūta vecākais pētnieks Andreas Osthagens (Andreas Østhagen). “Putina Krievija nav Padomju Savienība,” piebilst Osthagens. “Taču no Norvēģijas drošības viedokļa riski ir tie paši. Kā atturēt Krieviju un, ja sāksies karš, kā cīnīties ar Krieviju?”
Norvēģi nav vienīgie, kas atjauno Aukstā kara laika militārās bāzes. Arī krievi pēdējos gados ir atjaunojuši aptuveni 50 dažāda veida Aukstā kara bāzes visā Arktikā. Zviedrijas jūras kara flote ir atgriezusies savā pazemes jūras spēku bāzē Muskö salā, kas atrodas aptuveni 25 jūdzes (40 km) no Stokholmas.
Citas valstis ir gājušas vēl tālāk. Tā vietā, lai vienkārši atjaunotu pirms vairākiem gadu desmitiem izbūvēto pazemes bunkuru darbību; tās būvē pilnīgi jaunas pazemes struktūras. Ķīna ir uzbūvējusi milzīgu jaunu pazemes zemūdeņu bāzi Hainanas salā, Dienvidķīnas jūrā. Tā būvē arī plašu jaunu pazemes komandcentru netālu no galvaspilsētas Pekinas. Irāna ir uzbūvējusi savu pazemes jūras spēku bāzi Persijas līcī, kā arī izveidojusi savu “pazemes raķešu pilsētu”.
“Kodoldrošu bunkuru psiholoģija ir ļoti, ļoti spēcīga,” saka neatkarīgais aukstā kara pētnieks un militārais blogeris, kas pazīstams kā sers Humfrijs (Sir Humphrey) – Auksto karu pētošā bloga “Thin Pinstriped Line autors”. “Es domāju, ka tā ir dziļi iesakņojušās mūsu psihē un mūsu izpratnē par Auksto karu, jo īpaši par “Dr. Strangelove” tipa komandcentru, kurā sēž kāds nojūdzies, nekontrolējams ģenerālis.”
“Pat, ja pretinieks izmanto speciālus pazemes bunkuru iznīcināšanai paredzētus ieročus, ja pareizi tiek atrisināti šo bāžu pieejas nosti[rināšanas un aizsardzības jautājumi, kuģu un zemūdeņu [un lidmašīnu] izvietošana pazemes tuneļos joprojām var būt lielisks veids, kā tos pasargāt no vertikāla gaisa bombardēšanas uzbrukuma,” saka arī grāmatas „Underground Structures of the Cold War” autors Pols Ozoraks (Paul Ozorak). Taču tādas valstis kā Apvienotā Karaliste, iespējams, nevēlēsies sekot Norvēģijas piemēram, atjaunojot pazemes bāzu darbību vai būvējot jaunas, jo tas ir saistīts ar ļoti lielām izmaksām, uzskata Ozoraks.
Daudzas aukstā kara pazemes celtnes Apvienotajā Karalistē un citās NATO valstīs ir pārdotas un pārveidotas par muzejiem vai pat naktsklubiem. Daži objekti ir pilnībā iznīcināti. Daudzi citi ir applūduši un kļuvuši fiziski nelietojami, to betona sienas ir saplaisājušas un vairs nebūtu sprādzienu izturīgas.
“Lielais izaicinājums, lai atjaunotu tos, kas vēl ir palicis pāri, būs izmaksas,” norāda Ozoraks. “Daudzos gadījumos šajos bunkuros ir demontēts viss aprīkojums. Šo iekārtu pārinstalēšana un sakaru kabeļu pārlikšana šodien izmaksātu ļoti dārgi. Arī to atkārtota iegāde būtu dārga.”
Ir arī vēl kāda cita problēma. Ja šie militārie objekti ir bijuši deaktivizēti kā Olavsverna, tad to drošību var apdraudēt arī ārvalstu izlūkdienestu veiktās izlūkošanas darbības to deaktivizācijas laikā, pat ja šajos objektos nav viesojušies Krievijas izpētes kuģi, kā tas ir bijis Olavsvernas gadījumā, raksta “BBC”.
“Šādām būvēm ir arī ierobežotas priekšrocības tādā ziņā, ka par to pastāvēšanu visi zina jau kādus 60 gadus, un visu šo laiku tie ir bijuši militāri mērķi, pie tam mūsdienu satelītu uzņēmumos tagad var viegli identificēt šo būvju ventilācijas šahtas un ieejas punktus” saka sers Hamfrijs. Tās tika izstrādātas tā, lai tās būtu sprādzienu drošas pret tuvumā sprāgstošu kodolbumbu” viņš piebilst, “nevis pret to, ja kāds nomet ar GPS vadītu bumbu uz to ventilācijas šahtas”.
Tomēr Apvienotajā Karalistē joprojām tiek izmantots Aukstā kara laikā Bekingemšīrā celtais RAF (Royal Air force) gaisa spēku bunkurs, kā arī bunkuri, kur atrodas Northwood Headquarters, militāro štābu Londonas ziemeļrietumos, kuri tika pārbūvēti 2006.-2011.gados.
MOD Corsham tagad ir slepena militāro sakaru vieta, kas izveidota plašā Koršemas tuneļu tīklā, kurā savulaik atradās Apvienotās Karalistes valdības kodolkara štābs, un daļu no tiem joprojām izmanto militārpersonas. Labi iekonservētas aizsardzības būves var tikt atkārtoti aktivizētas, sabiedrībai par to neko nezinot. Lielbritānijas Ministru kabinets nacionālās drošības apsvērumu dēļ ir sācis pārklasificēt un atkal noslepenot dokumentus par kodolkara plānošanu, kas tika publiskoti pēc aukstā kara beigām.
Krievijas iebrukums Ukrainā šokēja daudzus cilvēkus. “Galu galā, ja jūs baidāties no negaidīta uzbrukuma, visdabiskākā tieksme ir paslēpties pazemē,” saka Ozoraks.
