Vēl viena scenārija versija – dažādu iemeslu dēļ cilvēks visādos veidos apspiež sevī mostošos naidu. Piemēram, bērnībā mamma vai tētis sacīja, ka tās ir sliktas jūtas, ka ir apkaunojoši ienīst un dusmoties. Attieksme, uzvedības modelis “esi laipns, pat ja pret tevi slikti izturas” no bērnības saglabājies mūsu zemapziņā. 6
Varbūt bija otrādi – bērnībā saskāries ar sliktu attieksmi pret sevi, citiem cilvēkiem vai dzīvniekiem un nolēmi, ka pats nekādos apstākļos tā neuzvedīsies. Tāpēc gadās, ka cilvēki tev nodara sāpes, bet tu joprojām viņus mīli, rūpējies, piedod visu un meklē viņu uzvedībai attaisnojumus.
Kā nenokļūt mīlestības un naida galējībās?
Gan absolūtā mīlestība, gan naids kā nemainīgs dvēseles stāvoklis ir divas galējības, kuras nespēj sniegt mums neko labu. Pirmajā gadījumā ļaujam citiem mūs izmantot, “uzsēsties” uz galvas, darīt pāri (mēs visu “sagremojam”). Otrajā gadījumā mēs liedzam sev laimi, nolemjam sevi vienatnei un nespējai veidot jebkādas attiecības.
Kā jau teicu, iegūtā negatīvā dzīves pieredze un no vecākiem pārņemtie uzvedības modeļi mitinās dziļi mūsu zemapziņā (individuālajā vai kolektīvajā). Tas nosaka scenāriju atkārtošanos, pat ja tie mūs neapmierina vai šķiet pieņemami, taču nesniedz patiesu laimi, komfortu un harmoniju.
Kā iemācīties pacelties spārnos, nevis nokrist? Visiem trim iepriekš apskatītajiem scenārijiem (neko vairs nejūt, izvēlas naida ceļu, par spīti visam paliek labs un mīlošs – “svētā sindroms”) ir universāla recepte laimei. Vienkārši ļauj sev just. Un bez atšķirības, mīlestība vai naids, sāpes vai ciešanas. Tu jūti, tātad eksistē.
Izdzīvo savu ceļu, pieņem visas tās melnās un baltās svītras, jo bez šāda kontrasta nebūtu izjūtama visa nenovērtējamā dzīves pilnība. Kad tev ir slikti, atrodi sevī šīs sajūtas “avotu”, to apzinies, atzīsti, jo tā ir daļa no tevis. Kad atzīsti savu naidu (sāpes, dusmas), kad tie pārstāj būt “aizliegti”, negatīvās sajūtas pāriet pašas no sevis.
Tie, kas ienīst visus un visu, sameklējiet sevī mīlestību, tai noteikti jābūt, jo tā bija viņa, kas atveda līdzi naidu. Tikai mīlestība apslēpta ļoti dziļi. Bet, ja mēģināsi, to var atrast. Ja naids un dusmas piemeklē sistemātiski (cilvēki nodara jums sāpes, jūs ienīstat viņus un tādi scenāriji atkārtojas, neļaujot jums “izpeldēt” no naida jūras), varbūt jāmeklē speciālista palīdzība kopīgai terapijai.
Mīliet un esiet mīlami!
Avots: psy-practice.com
