Medniekstāsti. Kāpēc nevar trāpīt? 0
Kad jūnijā sākas buku sezona, visi mednieki jau ir tā nocietušies, ka visu mēnesi kaut kur platībās vismaz kāds medī. Dažreiz sakrīt tā, ka ir jāplāno, jādala platības, lai netraucētu cits citam.
Kādu dienu pēc lietus, kas veldzēja izkaltušo zemi, iestājās rēns un liegs vakars. Laika prognožu lapā internetā lūkojoties, bija skaidrs, ka todien varētu būt īstais brīdis. Tieši tas, kas vajadzīgs!
Sazinājos ar kluba atbildīgo un noskaidroju, ka visas labās un perspektīvās vietas jau ir aizņemtas. Ne es viens nojautu, ka pēc divas dienas ilgušā lietus dzīvnieki varētu nākt uz laukiem un pļavām, noilgojušies pēc plašuma un leknās zāles. Mans vakars pagāja, vērojot bebrus. Izrādās, viņi runājas, izdveš īdēšanai līdzīgas skaņas. Agrāk man šķita, ka tie ir ūdri, jo, skatoties Discovery un Animal planet kanālu raidījumus par Dienvidamerikas džungļiem un Amazones upē mītošajiem milzu ūdriem cilvēka augumā, iepazinu viņu balsis un sprauslāšanu. Kad mūsu platībās meliorācijas grāvja tuvumā izdzirdēju tādu čīkstoņu, iedomājos, ka tur ūdri okšķerē un sarunājas savā starpā. Tajā jūnija vakarā uzzināju, cik ļoti kļūdījos. Krēslā caur binokli vēroju bebru, kas šķēla ūdeni, patrulējot savu teritoriju. Tā kā mūsu kluba platībās ir ļoti nopietna bebru populācija – tie mīt dabas liegumā, katrai ģimenei ir samērā neliela teritorija un konflikti uz to robežām mēdz izvērsties visai jestri. Neredzot cīkstoņus, šķiet, ka behemoti kaujas – tādus milzu plakšķus un viļņošanos rada bebri. Tajā jūnija vakarā ieraudzīju, kā klajā ūdens placī tiekas divi bebru kungi. Viņi peldēja viens otram pretī – sākumā strauji, paceļot vilni kā no motorlaivas, tuvojoties tikšanās punktam, ātrums samazinājās, lielās galvas aizvien vairāk pacēlās virs ūdens un viņi beidzot sapeldēja kopā. Sekoja saostīšanās, un tad abi pacēlās no ūdens gandrīz līdz vēderam, īdēdami stumdījās un vicinājās ar ķepiņām kā meitenes skolas kautiņā. Tā es uzzināju, ka bebri arī runā. Un kaujas kā skuķi.
Mans vakars bija pilns interesantu novērojumu, taču mājās devos bez medījuma. Nākamajā rītā zvans atbildīgajam, lai atskaitītos. Tāda tradīcija un kārtība ir mūsu klubā jau sen. Nodod ziņojumu par medījumu un novērojumiem pēc katras izbraukšanas platībās! Pabeidzot savu stāstījumu ar ziņu, ka ir redzētas mežacūku pēdas svaigajos dubļos, tātad pēc lietus, apvaicājos, kā gājis medniekiem, kuri sēdēja laukmales torņos. Tur kartupeļi, rudzi un vēl kaut kādas kultūras iesētas. Ir arī pļaviņas, kur paganīties buciņiem. Zinu, ka tur ir divi āži. Viens izņemams jūnijā, bet otrs taupāms līdz augustam, kad riests būs galā un smukais kungs būs savu darbu padarījis. Viņam ragi divu ausu garumā! Ek, vienu reizi tikai redzēju, un tas bija maija beigās. Kluba atbildīgais stāsta, ka abi gados nu jau gana vecie kungi sēdējuši laukmalē. Viens taisni pie tām buku pļavām, un āzis ar tiem garajiem ragiem tieši iznācis, bet esot tā nepārliecinoši mīņājies. Te parādās no krūmiem 120 metru attālumā no torņa, te ieiet atpakaļ. Vārdu sakot, medniekam nervi neesot izturējuši un viņš šāvis. Es saku, ka dzirdēju trīs attālinātus šāvienus. Jā, esot bijuši trīs. Un? Nav trāpīts. Es bažījos, domāju, ka ar suni jābrauc meklēt, lai vismaz trofeja neiet bojā. Ņemu telefonu, zvanu pratināt to mednieku. Esot visu pārbaudījuši kopā ar kolēģi un pat zāli izčamdījuši pa tumsu. Asiņu neesot. Un pēc uzvedības arī nekas neesot liecinājis, ka āzis ievainots. Vaicāju, kā tad tur varēja netrāpīt. Vai ar gludo šauts. Nē, seko atbilde, ar karabīni. Kā tad tā? Skrējis ātri? Nē. Izrādās, karabīne esot piešauta tikai uz 35 metriem. Tālāk nevajagot, pietikšot ar tādu distanci… Nu ko te lai saka? Bez komentāriem.
Vairāk lasiet žurnālā “Medības”
