Māris Antonevičs: Kāpēc nevajag cerēt uz (demokrātisku) revolūciju Krievijā? 39
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Krievijas opozīcija nevienam neko nav parādā, īpaši ukraiņiem!” Tā vienā no interneta diskusijām bija paziņojis viens no šīs opozīcijas aktīvistiem Maksims Kacs. Teiktais bija domāts tiem, kuri izteikuši kritiku, ka Kremļa opozicionāriem pēdējā laikā lielākas rūpes ir nevis par Krievijas noziegumiem Ukrainā, bet citiem jautājumiem, piemēram, to, ka Eiropas Savienībā krieviem neizsniedz vīzas vai neielaiž tos vīriešus, kas bēg no Putina izsludinātās mobilizācijas.
Maksims Kacs šajā ziņā bijis īpaši aktīvs – pat braucis uz Somiju, kur mēģinājis runāt ar politiķiem, cenšoties panākt, lai valsts pārskata politiku un ļauj krieviem ieceļot. Viņš nav starp pašiem pazīstamākajiem Krievijas t. s. liberāli demokrātiskās opozīcijas pārstāvjiem, jo iepriekš vairāk darbojies municipālajā līmenī, tomēr bijis ļoti redzams interneta sociālajos tīklos – jo īpaši pēc 24. februāra.
Sākoties karam, Kacs nekavējoties pameta Krieviju un patvērās Izraēlā, kas viņam ir labi zināma valsts, jo viņš tur jau agrāk pavadījis daļu dzīves un gājis skolā. Pats viņš neslēpj, ka šobrīd diezgan ērti iekārtojies, taču nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus, ka citiem (piemēram, ukraiņiem vai tiem Putina režīma oponentiem, kas Krievijā atrodas arestā) ir daudz sliktāk. Lietojot tēlainu salīdzinājumu, viņš norāda, ka arī lidmašīnās skābekļa maskas vispirms jāuzvelk sev, tikai pēc tam jāpalīdz blakussēdētājam.
Bet kāpēc šajā rakstā tāda uzmanība tieši viņam? Jo Kacs, atšķirībā no daudziem citiem Kremļa opozicionāriem, ir godīgs un tiešā tekstā pasaka to, ko daudzi varbūt labi apzinās, taču nevēlas teikt. Proti – nevajag cerēt, ka viņi var gāzt Putina režīmu. Tas ir – viņi gan ļoti vēlētos, lai tas notiktu, jo tas viņiem dotu iespēju realizēt savus mērķus.
Kā saka Kacs – režīma krišana varētu kļūt par pašreizējo opozicionāru “iespēju logu”, un, piemēram, viņš pats sevi nākotnē labprāt redzētu kā Maskavas mēru. Taču vienīgais, ko viņi var, ir gaidīt. “Ir jānogaida, jākrāj spēki. Mums nav instrumentu, lai ietekmētu situāciju Krievijā, kur faktiski ir kara diktatūra.
Pienāks laiks, kad mums būs cita ietekme, varbūt parādīsies pieprasījums pēc tādiem politiķiem kā mēs,” vienā no intervijām atklāj Kacs. Viņš atzīst, ka liberālā opozīcija nekādā veidā nevar iesaistīties Putina režīma gāšanā, tam vai nu jāsašūpojas pašam, vai arī šī lieta jānokārto kādiem ārējiem spēkiem. Un tad gan opozicionāri atgriezīsies, lai paņemtu savu tiesu.
Ciniski? Jā, bet toties atklāti un godīgi, nevis ļaujot veidot nepamatotas ilūzijas, kādas uzreiz pēc kara sākuma radās lielai daļai Rietumu un arī Latvijā, ja atceramies argumentāciju, ar kādu sākotnēji tika pieteikta ideja, ka tieši te vajadzētu veidot no Krievijas aizbraukušo opozīcijas mediju bāzi, lai caur tiem veicinātu protesta kustību Krievijā.
Tam sekoja pārsteigums, ka šajos medijos par aktuālo darba kārtību pēkšņi kļūst jautājumi, cik labi vai slikti kurā valstī pret emigrantiem izturas, un kampaņas pret tūrisma vīzu ierobežojumiem.
Kāpēc vispār Rietumos ir radusies šī ilūzija, ka Krievijā iespējama demokrātiska revolūcija? Viens no iemesliem droši vien ir vēsturiskā atmiņa no salīdzinoši nesenas pagātnes. Pirmkārt, 1991. gada augusta notikumi, kad maskavieši izgāja ielās, lai protestētu pret puču, nekavējoties parādījās spilgts līderis, armija pārgāja tautas pusē un… tālāko jau mēs labi zinām.
Otrkārt, tā sauktās krāsainās revolūcijas vai to mēģinājumi pēdējās desmitgadēs dažādās postpadomju valstīs – Gruzijā, Kirgizstānā, Baltkrievijā un, protams, Ukrainā. Nekas pat uz to pusi Krievijā nav noticis. Putins bauda sabiedrības vairākuma atbalstu, bet, ja arī kāda daļa karu neatbalsta, tad lielākoties to dara klusībā pie sevis.
Opozicionāri izbraukuši uz ārzemēm, kur par galveno darbības formu izvēlēta Kremļa kritizēšana dažādos “YouTube” kanālos. Viņi paši pat ir diezgan apmierināti, jo auditorija, salīdzinot ar pirmskara periodu, lielākoties pieaugusi. Vienlaikus te jau sāk iezīmēties atsevišķa kopiena ar savu pārliecību, aizsargmehānismiem, apzinoties, ka savas Krievijas pases dēļ varētu saņemt kritiku, kuru paši nejūtas pelnījuši. Šajā ziņā jau veidojas tāds kā pamācību saraksts, kas jāatbild tiem, kas kaut kādā veidā norāda uz kolektīvo atbildību vai arī jautā, kāpēc krievi neiziet protestos pret Putinu.
Labākā aizstāvība ir uzbrukums. Pirmkārt, jāstāsta, ka režīms ir pārāk stiprs un ar protestiem neko nebūs iespējams panākt, jo tie nekavējoties tiks apspiesti. Otrkārt, jāsit pretī un jāraksta, ka lielāka atbildība nekā pašiem krieviem ir Eiropai, kas finansējusi Putina režīmu, pērkot gāzi un naftu. Treškārt, ja runa ir par Baltijas vai Austrumeiropas valstīm, tad jāatgādina, ka viņi paši ilgi dzīvoja PSRS pakļautībā un savu neatkarību neizcīnīja, tā tika uzdāvināta.
Ceturtkārt, labi darbojas arī pretnostatījums – lūk, Vācijai vai Lielbritānijai nav iebildumu pret tiem krieviem, kas bēg no mobilizācijas, bet Latvijai, Lietuvai un Igaunijai ir, tas tāpēc, ka šajās valstīs cilvēkiem ir padomju laiku domāšana un nesaprot īstu demokrātiju un cilvēktiesības.
Te gan jāpiebilst, ka daļa opozicionāru tomēr aicina pret Baltijas valstīm izturēties ar izpratni, atgādinot par padomju okupāciju un drošības riskiem. Tas pats Kacs intervijā norādījis – ja Baltijas valstis ļautu krieviem brīvi iebraukt, kā to dara, piemēram, Kazahstāna, tad te, iespējams, drīz iebraucēju būtu vairāk nekā vietējo iedzīvotāju.
Lai nu kā, šī kopiena saliedējas, ko labi parāda tas, cik vienoti viņi soctīklos metās kritizēt un pārmest “rusofobiju” bijušajam Igaunijas prezidentam Tomasam Hendrikam Ilvesam, kurš bija atļāvies opozicionārus pamācīt. Bet, kā tviterī ierakstījis arī Latvijā zināmais, te uzturēšanās atļauju saņēmušais skandalozais krievu žurnālists Leonīds Ragozins: “Ja jūs turpināsiet atsvešināt krievu sabiedrotos, kuri pašlaik ir proukrainiski, Krievija, iespējams, demokratizēsies, mobilizēsies un cīnīsies daudz efektīvāk.” Grūti šo nolasīt citādāk kā draudus.
