Māris Antonevičs: Kāpēc nemēģināt? 1
Daudzpartiju sistēmā partiju “grūstīšanās” par amatiem ir diezgan neizbēgama, lai kā to kritizētu neiesaistīti politikas vērotāji. Šobrīd radies iespaids, ka visaktīvāk tā notiek ap Satiksmes ministriju, kas arī nav nekāds pārsteigums, kaut vai ātrumā pārskatot, kas atrodas šīs ministrijas uzraudzībā: autoceļi, dzelzceļš, aviācija, sakari, tranzīts un vēl, un vēl. Šī ir viena no tā dēvētajām “naudas ministrijām”. Taču runa nav par naudu, bet par pārvaldību.
Zaļo un zemnieku savienībai ir savs arguments, kāpēc Satiksmes ministrija nebūtu jāatstāj “Vienotībai” – tā pārvaldību īstenojusi tik nesekmīgi, ka valdības vadītājai pat nācās atlaist pašai savu partijas biedru. Kā zināms, Laimdota Straujuma pārmeta Anrijam Matīsam neapmierinošu aviokompānijas “Air Baltic” uzraudzību un valdības savlaicīgu neinformēšanu. Tajā pašā laikā ZZS satiksmes ministra amatam piedāvā Uldi Auguli, kurš iepriekš jau bijis šajā amatā un ir līdzatbildīgs par “putru”, kas ievārīta ne jau pēdējos mēnešos, bet gadu gaitā. (Kaut vai viens fakts – lai gan bieži tiek runāts par dažu “Vienotības” biedru saitēm ar uzņēmumu “Prudentia”, kura pakalpojumu kvalitāte tagad tiek apšaubīta, tomēr jāatgādina, ka “Air Baltic” investoru meklēšanai tā tika piesaistīta laikā, kad satiksmes ministrs bija U. Augulis. Turklāt nevar piemirst arī viņa “vēsumu” pret “Rail Baltic” dzelzceļa projektu, dodot priekšroku Maskavas virzienam.)
“Grūstīšanās” par amatiem neizskatās labi, tomēr, ja to var pamatot ar vēlētājiem sniegtajiem solījumiem, tad kāpēc gan nepacīnīties. Šajā ziņā pat pārsteidzošs ir Nacionālās apvienības inertums. Izsakot atbalstu ZZS premjera kandidātam Mārim Kučinskim, NA likusi saprast, ka būtu ļoti apmierināta, ja viss paliktu tāpat kā līdz šim – trīs ierasto ministriju (Kultūras, Tieslietu, Vides un reģionālās attīstības) komplekts nacionāļiem, un par pārējo lai ZZS un “Vienotība” savā starpā strīdas. Taču “Vienotība” pieprasījusi sev arī Tieslietu ministriju, turklāt Solvitas Āboltiņas balsī dzirdamas ultimāta skaņas, kas liek domāt, ka šo prasību pat var izmantot kā ieganstu balsojumam pret valdības apstiprināšanu. To, protams, pavada jau daudzkārt izteiktie minējumi/pārmetumi par maksātnespējas administratoru “mafijas” milzīgo ietekmi uz NA un aizdomas, ka ministrija partijai esot nepieciešama tikai tāpēc, lai arī traucētu veikt maksātnespējas jomā nepieciešamās pārmaiņas.
Vai šis nebūtu piemērots brīdis, lai NA līderi teiktu: “Lai notiek, bet dodiet vietā Izglītības un zinātnes ministriju!” Kāda būtu atbilde? Labi zināmi agrākie centieni turēt nacionāļus pa gabalu no izglītības jomas, satraucoties, ka tas var iezīmēt reālu pāreju uz vienotu izglītības sistēmu latviešu valodā, nevis tikai gadiem ilgu (taču tukšu) runāšanu par šo reformu nepieciešamību. Kā biedē pragmatiskie politiķi – tas nokaitināšot krievus, saasināšot ģeopolitisko situāciju un tamlīdzīgi. Tomēr izvirzītais premjera kandidāts Māris Kučinskis ir labvēlīgs šīm pārmaiņām, vienīgi atzinis, ka tas nenotiks līdz 2018. gadam. Ja NA izvirzīts ministrs veiktu visus sagatvošanas darbus, lai reforma beidzot varētu sākties, tas būtu liels pluss partijai pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām. Protams, ja šāds ministra kandidāts partijā vispār ir, ja tie nav tikai politiskie lozungi.
Vai arī vēl viens maiņas variants – tieslietas pret iekšlietām, zinot, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem nākamajai valdībai būs imigrācijas politika un iekšējās drošības uzlabošana. Vienmēr ir iespēja konsultēties ar vēlētājiem, ja viņu viedoklis partijai šķiet svarīgs.
