Kāpēc neko nedrīkst ņemt līdzi no kapsētas. Baisi personiski “kapeņu stāstiņi” 0
Cilvēks reiz ir tā iekārtots, ka cenšas ietaupīt uz visu iespējamo – bet kapsētās var atrast konfektes, ziedus un pat traukus. Un rotaļlietas. Dažs labs nodomā – mirušajiem taču to visu nevajag un iemanās no kapsētas teritorijas iegūt pat smiltis vai granti remontam. Tai pašā laikā nekur nav pazudis sens ticējums, ka no kapsētas neko ņemt nedrīkst, pat tās lietas, kas šķiet nejauši nozaudētas.
Internetā šad un tad parādās biedējoši stāsti par to, kā šis ticējums apstiprinās. Gribi tici, negribi netici – tomēr interesanti!
Kāda ir šī ticējuma būtība? Kāds to izskaidro mistiski “mirušie tāpat vien neko neatdod un atriebsies par nozagto”, cits ķeras pie kapsētas sliktās (mirušās) enerģētikas, kuru var “ienest mājās” un ar to pašu piesaistīt nelaimes un slimības ģimenē. Tomēr vairākums vienojas kopīgā izskaidrojumā bez izskaidrojumiem “nedrīkst, un viss.”
Lūk, daži baisi stāstiņi, par kuru patiesumu pārliecināties, protams, grūti, bet padomāt tomēr liek!
Gaišzilās krizantēmas. Beates stāsts
“Mana māsa Anna apprecējās ar puisi, kuru ļoti mīlēja, tomēr vīramātei viņa galīgi neiepatikās. Viņa mēģināja dažādi atrunāt dēlu no šīm laulībām. Bet vai tad jauniem cilvēkiem, kuri mīl viens otru, kāds var stāties ceļā? Viņi sareģistrējās dzimtsarakstu nodaļā pretēji visiem iebildumiem. Jaunais vīrs no darba vietas saņēma vienistabas dzīvokli.
Viena pēc otras piedzima divas meitiņas. Jāpriecājas, bet vīramātei nebija miera – panākšu, ka jūs izšķirsieties! Anna tikai pasmaidīja: “Nu, kāpēc gan mums šķirties? Mēs mīlam viens otru. Mums ir ģimene.”
Ziemā nomira kāda radiniece, visa ģimene pulcējās kapsētā. Cilvēki nesa ziedus un vainagus. Tas bija laikos, kad dabiskus ziedus ziemā nemaz tik vienkārši nebija nopirkt, tāpēc daži bija atnesuši arī papīra un plastmasas puķes. Viens no pušķiem bija gaiši zilas krizantēmas.
Pagāja kāds laiks, par bērēm visi aizmirsa. Pienāca 8. marts.
Biju pie māsas, kad pie viņas ciemos ieradās vīramāte. Un atnesa avīzē ietītas gaišzilas krizantēmas. Nedaudz pasēdēja un aizgāja. Bet vakarā Annai kļuva slikti – sāka sāpēt galva, bija nelaba dūša. Ar katru dienu kļuva arvien sliktāk. Ārsti tikai raustīja plecus, jo analīzes un citi veselības rādītāji bija labi. Tomēr māsa izdila ar katru dienu arvien vairāk.
Mēs ar mammu sēdējām pie Annas gultas, kad viņa ievēroja ziedus. “Kādi gaiši zili, neparasti ziedi!”
Un te es atcerējos, ka tādus redzēju kapos, kad visi bijām bērēs tai ziemā. Mamma, to izdzirdējusi, paņēma puķes un aizgāja. Pēc tam viņa skaidroja, ka aizgājusi uz četru ceļu krustojumu, salauzusi visus ziedus un izmētājusi uz visām pusēm, sakot šādus vārdus: “No kuras puses ļaunums atnācis, turp arī aizej.” Pēc tam māsai strauji kļuva labāk, bet viņas vīramāte nomira.
Vecais pārklājs. Taisijas stāsts
“Pirms dažiem gadiem mēs ar mammu, māsu un brāli pavasarī aizbraucām uz laukiem apkopt patēva kapu. Redzējām, ka uz soliņa pie apbedījuma vietas pamests mūsu vecais krēsla pārklājs. Pirms mums tur bija mana meita ar znotu, laikam aizmirsuši. Salocīju pārklāju, ieliku maisiņā, nodomājot, ka noderēs vasarnīcā.
Apkopām kapu, sakārtojām ziedus. Pieminējām aizgājušo un devāmies prom no kapsētas.
Bet es pēkšņi sajutos slikti: sāka sāpēt galva un kļuva slikta dūša. Jo tālāk aizbraucām no kapsētas, jo sliktām man kļuva. Pat nācās apstāties un atgulties uz tuvējās mājas soliņa, bet vēlāk arī izsaukt ātro palīdzību.
Izrādījās, ka man strauji paaugstinājies asinsspiediens, kas man vispār nebija raksturīgi. Ārsti izdarīja injekciju, bet uzreiz labāk nekļuva. Nokavējām ieplānoto autobusu, tālāk nācās paļauties uz stopošanu. Pēkšņi sapratu: pie visa vainīga sedziņa, kuru paņēmu no kapsētas!
Domās sāku lūgt piedošanu par savu rīcību mirušajam patēvam un citiem mirušajiem radiniekiem. Un jutu, ka kļūst vieglāk. Bet pārklāju, neienesot mājās, izmetu atkritumos. Nezinu, kas tas bija: sagadīšanās vai patiešām mirušie gribēja mani sodīt par nevērību.”
