Kāpēc nacionāļi saka Āboltiņai nē? 55
“Mēs neceram, ka “Vienotība” piedāvās kādu kandidātu, kurš Nacionālajai apvienībai šķitīs ideāls. Mūsu domstarpības un atšķirības ir pietiekami lielas, lai mēs ko tādu varētu cerēt sagaidīt. Jāskatās, kurš varētu būt labākais iespējamais,” runājot par jaunās valdības tapšanu pēc premjeres Laimdotas Straujumas demisijas intervijā “LA” saka Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars.
– Tūlīt pēc Straujumas demisijas Nacionālās apvienības valdes un frakcijas kopsēdē tika pieņemts vienbalsīgs lēmums, ka partija neatbalstīs Solvitu Āboltiņu kā premjera amata kandidāti. Kāds ir šī lēmuma pamatojums?
– Latvijas sabiedrības uzticība varai jau šobrīd ir ļoti zema. Valstij nedraudzīgi spēki var censties to izmantot, lai panāktu būtiskas izmaiņas politiskajā sistēmā. Tāpēc nebūtu pareizi šajā situācijā par valdības vadītāju virzīt kandidāti, kurai ir ļoti zems sabiedrības atbalsts, kuras komunikāciju ar sabiedrību nereti pavada skandāli, un ir pat izteiktas šaubas par veidu, kā šī kandidāte tikusi pie deputāta mandāta. Atbalsts šādai premjera kandidātei vēl vairāk degradētu pilsoņu un varas attiecības Latvijā. Mūsu pienākums pirms lēmumu pieņemšanas ir testēt mūsu atbalstītāju noskaņojumu, un tas ir izteikti negatīvs. Īstenībā pat negatīvāks, nekā es biju domājis.
Vēl viens faktors ir atšķirīgā nostāja ideoloģiskajos un politiskajos jautājumos, ko parādīja Āboltiņas reakcija uz Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces runu 18. novembra svinīgajā Saeimas sēdē. Āboltiņa to nosauca par “spļāvienu sejā” un pārlieku politizētu uzstāšanos. Bet kam tad bija spļāviens? Varbūt tur bija neierasti politiski akcenti, taču tie noteikti neskar tikai mūsu partiju, bet visu koalīciju – latviešu diskriminācija darba tirgū, atbalsts Ukrainai, demogrāfija kā prioritāte, negatīvās sekas, ko var atstāt nepārdomāta imigrācijas politika. Kurš no tiem ir spļāviens sejā? Es ievēroju, ka “Saskaņas” deputāti pēc 18. novembra runas neaplaudēja. Acīmredzot arī viņi jutās politiski aizvainoti. Taču mani pārsteidz, ka šādas pašas jūtas runa raisīja arī “Vienotības” līderei.
– Bet, ja jums tiks izvirzīts ultimāts – atbalstiet Āboltiņu vai arī palieciet opozīcijā…
– Tā būtu šantāža.
– Ne jau pirmo reizi!
– Diez vai mūsu vēlētāji savu pārstāvniecību redz caur pakļaušanos šantāžai. Jēga ir tādai koalīcijai, kurā pārstāvēto partiju intereses tiek ņemtas vērā. Reti kad valdes un frakcijas pārstāvju pozīcija ir bijusi tik vienota un skaidra, kā tas bija šoreiz, līdz ar to neparedzu, ka lēmums varētu tikt pārskatīts.
– Var jau būt situācija, ka Āboltiņa pati nav premjere, bet vada valdību no aizmugures. “Rullē” valdību – kā reiz izteicās sociologs Aigars Freimanis. Vai tas veicinātu uzticību varai?
– Tā diktēšana no aizmugures tomēr parasti ir ierobežota, un tas ir valdības vadītāja ziņā, cik ļoti viņš tai ļaujas. Protams, Āboltiņai kā “Vienotības” priekšsēdētājai būs ietekme uz nākamo valdību. Bet vai NA drošu sirdi var teikt: jā, mēs atbalstām, ka viņa ir viena no augstākajām amatpersonām? Mūsu atbilde ir – nē.
– Pēdējās dienās ir izskanējis Riharda Kozlovska vārds. Viņu kā iespējamo pēcteci nosauca arī Straujuma. Jūs esat daudz kritizējuši Kozlovski kā iekšlietu ministru, pat apsprieduši viņa demisijas prasīšanu. Vēl nesen kritizējāt par nespēju aizsargāt Ukrainas “Maidana” notikumiem veltīto izstādi pie Ministru kabineta ēkas. Tāpat var atgādināt viņa mainīgo pozīciju bēgļu jautājumā. Vai tagad jūs būtu gatavi atbalstīt viņa “paaugstināšanu”?
– Pagaidām Kozlovskis nav izvirzīts… Mēs neceram, ka “Vienotība” piedāvās kādu kandidātu, kurš NA šķitīs ideāls. Mūsu domstarpības un atšķirības ir pietiekami lielas, lai mēs ko tādu varētu cerēt sagaidīt. Jāskatās, kurš varētu būt labākais iespējamais. Ar Kozlovski mums tiešām ir bijušas domstarpības un konfliktsituācijas. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka viņš ar tām veiksmīgi ticis galā. Problēmas parasti ir atklāti izrunātas, ministrs ir bijis gatavs atzīt kļūdas un pat atvainoties karavīru organizācijām par nespēju 16. martā nodrošināt kārtību pie Brīvības pieminekļa. Skaidrs, ka nākamajam premjeram būs jāspēj strādāt ar daudzšķautņainu komandu, jāmāk uzklausīt viedokļus un būt diplomātam, nevis tikai sist cauri savu vienīgo pareizo viedokli. Šajā ziņā Rihardam Kozlovskim pat būtu zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar Solvitu Āboltiņu.
Visu interviju lasiet 9. decembra “Latvijas Avīzē” vai “Latvijas Avīzes” e-izdevumā.
