Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? 33
Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība. Šie spriedumi izskanējuši un tas labi (jo vajadzētu mudināt daudz intensīvāk strādāt pie aizsardzības spēju uzlabošanas), tikai nesaprotami, ka mūsu valsts iedzīvotāji nav saņēmuši vietējo militāro speciālistu viedokli. Varētu pieņemt, ka aizsardzības ministram un Nacionālo bruņoto spēku komandierim nepiestāv dažādu ekspertu viedokļu komentēšana, tomēr to varētu izdarīt kāds no atvaļinātajiem ģenerāļiem. Viņi taču pārzina tematu, turklāt, vairs nebūdami aktīvajā dienestā, varētu bez lielām bažām sniegt sabiedrībai lielāku skaidrību šajā būtiskajā jautājumā. Un tomēr – speciālisti klusē. Iespējams, nevēlas atzīt neglaimojošo īstenību, kas parādītu mūsu valsts aizsardzības spējas ne no tās spožākās puses. Turklāt saņemtu gana daudz sabiedrības kritikas par kara histērijas kurināšanu. Agrāk šādam viedoklim būtu sarežģītāk oponēt, bet tagad pēc krievu iebrukuma Gruzijā 2008. gadā un šobrīd īstenotās agresijas Ukrainā mēs dzīvojam pilnīgi citā realitātē. Un tā, kā redzams no ukraiņu mediju ziņām, ir gana skaudra – beidzamo nedēļu laikā atkārtoti norādīts, ka ukraiņu spēki tiek apšaudīti visos frontes virzienos. Nevajag pievērt acis un izlikties, ka tā visa nav. Arī neievērot stipri pieaugušo Krievijas armijas klātbūtni un apjomīgos manevrus pie Latvijas robežas. Nevajag sekot Rēzeknes mēram Aleksandram Bartaševičam, kas ir neizpratnē par neredzēti “lielo” militāro aktivitāti Latgalē. Ko gan citu apgalvot “Saskaņas” pārstāvim, kura partija nav pamanījusi nedz Krimas sagrābšanu, nedz iebrukumu Austrumukrainā, un darbojas Latvijas politikā pilnīgā saskaņā ar noslēgto sadarbības līgumu ar valdošo politisko spēku Krievijā? Diezin vai saskaņieši godīgi atbildētu uz jautājumu, kādas armijas manevrus viņi būtu gatavi jūsmīgi sveikt.
Kā iespējams spriest pēc dažādām norisēm Latvijas bruņotajos spēkos, valsts aizsardzības uzlabošanai tiek pievērsta palielināta uzmanība. To centies apliecināt arī bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kura vērtējumā ar paredzamo ģenerālmajora Leonīda Kalniņa iecelšanu NBS komandiera amatā Latvijas bruņotie spēki iegūtu īstu “kaujas virsnieku, nevis parketa ģenerāli”. Arī paša L. Kalniņa izteikumi neatstāj vietu šaubām par atbilstību svarīgajam amatam. Apstiprinot galvenos akcentus – attīstīt pretgaisa aizsardzības, artilērijas (turklāt palielinot darbības attālumu) un tanku iznīcināšanas spējas – šķiet, redzama Ukrainas kara pieredzes aizgūšana. Donbasa frontē bijis skaidri redzams, cik nozīmīga loma ir spējām atbildēt uz pretinieka artilērijas uguni. Arī tam, cik liela loma mūsdienu karā ir nelielām mobilām ar gana lielu uguns jaudu nodrošinātām vienībām. Pareizs solis ir brigāžu struktūras izveidošana zemessardzē, kas, pēc aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa teiktā, vērsta uz militāro spēju paaugstināšanu.
Beidzamajā laikā pieaugošu interesi izraisa jautājums par lielāka skaita rezervistu sagatavošanu. To iespējams paveikt, iesaistot šajā procesā visus tos pilsoņus, kurus līdz šim aizsardzības resors nav paredzējis apmācīt. Daudziem cilvēkiem nav pietiekami daudz brīva laika, lai pilnvērtīgi darbotos zemessardzē, taču viņi labprāt izietu apmācības. Ukrainas pieredze liecina, ka kara situācijā darāmais atrodas krietni lielam iedzīvotāju skaitam.
Visiem, kas tik ļoti pieķērušies ekspertu teiktajam par aizsardzības spēju sabrukumu pāris dienās, derētu iztēloties, ko darītu agresors, ja jau pašā konflikta sākumā tas saskartos ar alianses pārspēku gaisā. Ir skaidrs, ka par to domā kā NATO komandieri, tā arī krievu ģenerāļi. Savukārt Latvijas aizsardzības resoram, šķiet, vajadzētu vadīties no skarbās vēsturiskās pieredzes, strādājot ar vienu moto: “Nekad vairs!”
