Kāpēc mūs nekad nemīlēs tādus, kādi esam 0
Mēs zinām, ka gribam mīlēt. Mēs esam gudri un saprotam atšķirību starp iemīlēšanos, apmātību un mīlestību. Mēs zinām, ka dzīve ar spilgtām emocijām nebūs ilgstoša, tāpēc tiecamies pēc stabilitātes un miera attiecībās. Un tomēr, kāda mīlestība mums vajadzīga? Kāpēc attiecībās starp vīrieti un sievieti ir tik daudz vilšanās?
Psiholoģe, emocionālo traumu speciāliste, socioloģe Viktorija Bratkova stāsta, ka bieži saviem klientiem ar attiecību problēmām uzdod jautājumu – kā jūs vēlaties, lai jūs mīlētu? Atbildes ir dažādas. Tomēr ar visām dažādajām atbildēm vērojama zināma regularitāte: 90% gadījumu galveno domu var izteikt skaidri – mīli mani tādu, kāds es esmu. Tā ir ideja par beznosacījumu pieņemšanu. Tā ir tik patīkama un… neiespējama. Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo mazāk vilšanās mūs sagaida nākotnē.
Šī beznosacījumu mīlestība attiecas uz vecākiem, precīzāk, mātes mīlestību. Tikai māte mīl mūs par to, ka esam viņas bērni, un tikai tāpēc, ka mēs esam. Tuvākais cilvēks – māte baro savu bērnu ar krūts pienu un mīlestību. Un tas ir neizsmeļams avots! Galu galā, ja bērns iekšēji zina, ka viņu pieņem mamma, tad ir pārliecināts, ka viņu mīl pasaule. Un, ja mīl, tad viss ir kārtībā, un bērns var gūt panākumus ārējā pasaulē.
Cilvēks, kuram ir šāda sajūta, tic neierobežotām iespējām, viņa skats uz pasauli parasti ir pozitīvs, viņš redz citus cilvēkus ar to stiprajām un vājajām pusēm, trūkumiem un vājībām. Ja ir piepildītība ar pašaizliedzīgo mīlestību kopš bērnības, cilvēks dāsni dalās ar ikvienu, dodot citiem tieši tāpat un negaidot pretī. Tie ir ļaudis, kuru tuvumā patīkami atrasties, viņu starojuma enerģija ir jūtama no attāluma.
Bet notiek arī tā, ka māte nesniedz šo beznosacījumu mīlestību. Piemēram, audzināšanas nolūkos nosaka dažādus nosacījumus: esi tāds (paklausīgs, neraudi, ēd ko dod, teicami mācies, netraucē man dzīvot), tad un tikai tad es tevi mīlu. Šie nosacījumi bieži vien nav izpildāmi. Pieņemsim, ka māte pieprasa “Nekad man nemelo!”. Nekad dzīvē nemelot – tas ir principā neiespējami. Un ko tad darīt bērnam? Tas viņu iekšēji plosa – meloja, un ir pārliecināts, ka tagad māte nemīl viņu.
