Kāpēc meža nozare Eiropas ziemeļu pusē ar bažām vēro taksonomijas tapšanas gaitu un piedāvātos nosacījumus? 7
Aiga Grasmane, žurnāls “Baltijas Koks”
Vārds taksonomija šobrīd daudziem meža nozarē ir svešs, vēl mazāk ir skaidrs, kā izpaudīsies taksonomijas nosacījumu ieviešana dzīvē. Tā sauktā taksonomijas regula jeb Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 2020/852 par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai ir pieņemta 2020. gadā, un šogad turpinās ar to saistīto dokumentu, tostarp likumu, izstrāde. Šobrīd apspriedei ir nodoti taksonomijas tehniskās pārbaudes kritēriji, pēc kuriem tiks vērtēta saimnieciskās darbības ietekme.
Cilvēki ar savu klātbūtni uz šīs planētas patērē tās resursus un piesārņo vidi – tas ir fakts. Varam runāt gan par eksistenciālām vajadzībām pasaules iedzīvotāju nabadzīgākajai daļai, gan par pārtikušās pasaules daļas patēriņa (ne)kultūru un vēlmi pēc aizvien jaunām mantiņām un lielākas jaudas bez racionāla pamatojuma.
Par to, ka zaļā kursa ekonomiskās transformācijas laikmetā ir jāvērtē saimnieciskās darbības ietekme uz vidi, klimatu un bioloģisko daudzveidību, nav šaubu. Mūsu ikdienas pārvietošanās līdzekļiem, pārsvarā transportam, jākļūst tīrākiem un efektīvākiem, ir jāsamazina ražošanas radītais piesārņojums, jāsamazina patēriņš, atkritumu daudzums un jāuzlabo to utilizācija, jāsamazina ietekme uz bioloģisko daudzveidību. Vēlams, visā pasaulē.
Tad kāpēc meža nozare Eiropas ziemeļu pusē ar bažām vēro taksonomijas tapšanas gaitu un piedāvātos nosacījumus? Visticamāk, tāpēc, ka ir bažas par atšķirīgu skatījumu uz meža apsaimniekošanu starp tiem, kas raksta nosacījumus, un meža nozari. Eiropas Komisijas ierēdņi un piesaistītie eksperti uz mežsaimniecību skatās kā uz nozari, kam ir vislielākā ietekme uz bioloģisko daudzveidību, tāpēc, viņuprāt, šāda saimnieciskā darbība ir jāierobežo.
Mums ir pazīstama šī situācija, ka kāds no malas vērtē vienu vai divas meža funkcijas, uzsverot to nozīmīgumu pāri visam pārējam, ignorējot iemeslus, kāpēc cilvēki vispār nodarbojas ar mežsaimniecību mūsu reģionā, un neizprotot, kādas ir sociālās, ekonomiskās un vides kopsakarības visā meža nozares vērtības ķēdē.
Mežsaimniecība ir viszaļākā rūpnīca. Tā ir nozare, kas apsaimnieko savam reģionam raksturīgo dabisko ekosistēmu, nodrošinot tās pastāvēšanu ilgtermiņā un ražojot cilvēcei nepieciešamo, balstoties dabas procesos. Nosauciet vēl kādu tik zaļu rūpnīcu!
Taksonomijas tehniskās pārbaudes kritēriji, kas radīti, lai novērtētu atbilstību ilgtspējīgas ražošanas nosacījumiem, ir izstrādāti daudzām dzīves jomām. To uzdevums ir samazināt negatīvo ietekmi emisiju un piesārņojuma izpausmēs daudzās nozarēs – būvniecībā, transportā, ražošanā, infrastruktūrā, atkritumos, tūrismā, pakalpojumos, enerģijā. EK ierēdņi šī apjomīgā dokumenta goda vietā 1. nodaļu sāk ar mežsaimniecību, lauksaimniecību un zivsaimniecību.
Atcerēsimies, ka taksonomija ir par naudu, kas virza attīstību, lai tā notiktu zaļā kursa virzienā. Pavisam drīz finanšu iestādēm būs jāuzrāda noteiktas daļas izsniegto kredītu atbilstība taksonomijas kritērijiem. Tas nozīmē, ka bankas centīsies iekrāt kredītu portfelī zaļās investīcijas. Tad nu mums būtu jāsaprot, uz kuriem spēlētājiem meža nozarē taksonomijas siets attieksies.
Tas noteikti attieksies uz meža īpašniekiem, kuru īpašumi ir lielāki par 13 ha. Attiecībā uz meža apsaimniekošanu tehniskās pārbaudes kritēriji paredz meža apsaimniekošanas plānu ar šādiem nosacījumiem: meža ceļu būves ierobežošanu, jaunu meliorācijas sistēmu būves aizliegumu, augsnes gatavošanas aizliegumu, instrukcijas meža struktūras, funkciju un kompozīcijas atbilstības prasību ievērošanai.
Kritērijiem atbilstošas būs dažāda vecuma, dažādu sugu mežaudzes, kailciršu ierobežošana. Kailcirtēs būs jāatstāj 30 ekoloģiskie koki, mirusī koksne – vismaz 20 kubikmetru uz hektāru, starp kailcirtēm jābūt vismaz 100 metru joslai. Pārfrāzējot Emīla nedarbus, jāteic, ka tādu meža apsaimniekošanas plānu manas acis vēl nav redzējušas.
Mums ir pietiekami liela pieredze un zināšanas, lai teiktu, zēni, tas nestrādās – izdevumi palielināsies, ieņēmumi samazināsies, bet iegūtais rezultāts būs dārgs un neefektīvs, jo netiks respektētas dažādos Eiropas reģionos pastāvošās klimatiskās un ekoloģiskās īpatnības. Izklausās, ka fosilo izejvielu piegādātājiem šāds scenārijs būtu tīkams.
Piemēram, Dānijai pēdējos 15 gados ir izdevies palielināt tās nelielās meža platības par pāris procentpunktiem, tai skaitā apmežojot zemi ar introducētām koku sugām, kas uzrāda labākas pielāgošanās, noturības un ražības īpašības nekā Dānijas dabiskās koku sugas.
Taksonomijas izpratnē tā nav dabai tuva mežsaimniecība. Ko nu? Jāmin pedāļi atpakaļ, lai izpildītu kritērijus? Ko no tā iegūsim? Ņemot vērā to, cik atšķirīgas ir augsnes Eiropas dienvidos un ziemeļos, kā arī riskus meža ekosistēmai, lēmumi ir jāpieņem atbilstoši vietējiem apstākļiem. Ieviešot vienādus kritērijus visā ES, tie, protams, būs pretrunīgi un neveicinās mērķu sasniegšanu.
Faktiski jebkuru saimniecisko darbību mežā var vērtēt kā negatīvu, jo tā notiek dabiskā ekosistēmā un pašsaprotami, ka tā ietekmē ekosistēmu. Dabai tuva meža apsaimniekošana, lasi – meža neapsaimniekošana, tiek noteikta kā prioritāri atbalstāmais virziens. Loģika ir šāda – ja pērc mežu, lai to neapsaimniekotu, tad droši varēsi saņemt tam finansējumu.
Kam tas ir izdevīgi? Noteikti tiem ražotājiem un piesārņotājiem, kam ir jākompensē sava negatīvā ietekme, un to var izdarīt, uzrādot ogļskābās gāzes piesaistes un bioloģiskās daudzveidības nodrošinājumu, neapsaimniekojot mežu. Atcerēsimies stāstu par indulgencēm.
Kas būtu noteikti jāpatur prātā attiecībā uz taksonomiju? To, kas šobrīd ir šķietami brīvprātīgs un attiecas tikai uz finansēšanu, nākotnē var ieviest kā standartu visās jomās. EK piedāvātie kritēriji jāvērtē ne vien no ilgtspējīga finansējuma un informācijas atklāšanas viedokļa, bet arī no ES Klimata akta (projekts), ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 2030, ES Meža stratēģijas 2030 (projekts) un citu ES rīcībpolitiku skatpunkta.
Visos šajos dokumentos ir atsauce uz ES taksonomiju. ES taksonomija ir ilgtspējīgu saimniecisko darbību klasifikācijas sistēma, kuras tvērums nākotnē būs plašāks. Līdz ar to ir pamatotas bažas, vai šie kritēriji, kas faktiski padara klasisko mežsaimniecību par neiespējamu zaļā kursa izpratnē, tuvākā vai tālākā nākotnē nebūs mūsu ikdiena. Senākā un ne tik senā pagātnē varam pameklēt piemērus, kur, adekvāti nenovērtējot piedāvātos nosacījumus, esam nonākuši pirkstos košanas situācijā. Meža nozarē tas izpaužas kā mūsu izveidoto un saražoto labumu pārdale vai nacionalizācija.
Piemērs ir arī mūsu Meža likums ar visiem Ministru kabineta noteikumiem. Mūsu tiesību akti ir tik regulēti un uz dabas aizsardzību vērsti, ka mums ir pilni meži ar dabas vērtībām un putnu ligzdām. Šobrīd piedzīvojam šo uzturēto vērtību atsavināšanu mikroliegumu un biotopu veidā. Ja kāds domā – tā tiem meža īpašniekiem vajag, tad atcerēsimies, ka meža nozare ir arī mūsu kopējā ekonomika, daba vietas, budžets un lauku reģionu dzīvotspēja.
Ir skaidrs, ka, ieviešot šos tiesību aktus, kā minimums, palielināsies birokrātija un izdevumi, lai apliecinātu savas saimnieciskās darbības atbilstību tehniskās pārbaudes kritērijiem. Būs jāveido meža apsaimniekošanas plāns, tostarp oglekļa bilance mežaudzē, un, jā, tiks radītas jaunas darba vietas, jo būs vajadzīgi eksperti, kas palīdzēs ar šo birokrātiju tikt galā, kā arī auditori, kas to vērtēs.
Papildus jau izteiktajām bažām ir vēl vairāki jautājumi, uz kuriem gribētos saņemt atbildes. Samazinot meža apsaimniekošanas iespējas Eiropā, līdz ar to koksnes ieguvi, kur ņemsim koksni klimatneitrālai būvniecībai un citu preču ražošanai, kur jāmazina fosilās izejvielas? To vajadzēs aizvien vairāk – kur ņemsim?
Kas notiks ar investīcijām, kas tiek ieguldītas, lai uzlabotu koksnes pārstrādes procesa vides sniegumu, lai radītu aizvien jaunus produktus no atjaunojamām izejvielām, aizstājot fosilās izejvielas. Cilvēku eksistenci Taksonomija nav atcēlusi, līdz ar to ražošanai ir jāturpinās un jāattīstās. Ierobežojot atjaunojamo resursu izmantošanu?
