Kāpēc mēs nekad neaizmirstam tos, kuri bērnībā mūs aizskāra 1
Mēs varam aizmirst, kā sauca mūsu skolotājus un skolas laiku draugus, taču to vārdi, kuri bērnībā mūs ķircināja un aizvainoja, paliek atmiņā uz visiem laikiem. Klīniskā psiholoģe Barbara Grīnberga nosauc desmit iemeslus, kuru dēļ atkal un atkal atceramies savus pāridarītājus.
Pajautājiet saviem draugiem par bērnību aizvainojumiem un sapratīsiet, ka ne tikai jūs nomoka “pagātnes rēgi”. Ikvienam ir kaut ko atcerēties.
Sarakstu ar desmit iemesliem, kādēļ mēs nevaram aizmirst apvainojumus, daudziem ir noderīgi ieraudzīt.
Pieaugušajiem, kurus bērnībā aizskāra, lai viņi varētu saprast, kas ar viņiem notika, un tādējādi atrisināt pašreizējās problēmas. Bērniem un pusaudžiem, kurus skolā pazemo, lai saprastu, kāpēc tas notiek un mēģinātu tam pretoties. Visbeidzot, ķircināšanas un pazemošanas iniciatoriem un dalībniekiem, lai viņi aizdomātos, kādu dziļu traumu nodara tiem, par kuriem ņirgājas un mainītu savu uzvedību.
Mūsu pāridarītājiem: Kāpēc mēs nevaram jūs aizmirst?
1. Jūs padarījāt mūsu dzīvi neizturamu. Jums nepatika, ja kāds valkāja “nepareizo” apģērbu, bija pārāk garš vai īss, tievs vai resns, gudrs vai ne pārāk. Mēs jau tā jutāmies nekomfortabli par savām īpatnībām, bet jūs vēl sākāt mūs izsmiet citu priekšā.
Jums sagādāja baudu mūs publiski pazemot, jums gribējās to darīt un jūs neļāvāt mums dzīvot mierīgi un laimīgi. Nevar izdzēst šīs atmiņas, tāpat kā neiespējami vairs nejust emocijas, kas ar tām saistītas.
2. Jūsu klātbūtnē mēs jutāmies bezpalīdzīgi. Kad kopā ar saviem draugiem mūs ķircinājāt, šī bezspēcība saasinājās desmitkārtīgi. Sliktākais bija tas, ka bezspēcības dēļ mēs jutāmies vainīgi.
3. Jūs piespiedāt mums justies bezgala vientuļiem. Daudzi nevarēja mājās pastāstīt par jūsu nodarījumiem. Ja kāds uzdrošinājās dalīties ar vecākiem, viņš saņēma tikai nevērtīgu padomu, lai nepievēršot tam visam uzmanību. Bet kā var nepamanīt moku un baiļu avotu?
4. Iespējams, ka jūs pat neatceraties – mēs bieži kavējām stundas. No rīta mums sāpēja vēders, jo vajadzēja doties uz skolu un izciest mocības. Jūs nodarījāt mums fiziskas ciešanas.
5. Visticamāk, jūs pat neapzinājāties, cik vareni bijāt. Jūs izraisījāt trauksmi, depresiju un fiziskas slimības. Turklāt šīs problēmas pēc skolas pabeigšanas nekur nepazuda. Cik daudz veselīgāki un mierīgāki mēs varētu būt, ja jūs nekad nebūtu satikuši.
6. Jūs atņēmāt mums komforta zonu. Daudziem no mums mājas nebija labākā vieta, un mums patika iet uz skolu… kamēr jūs nesākāt mūs mocīt. Jūs nevarat pat iedomāties, par kādu elli pārvērtāt mūsu bērnību!
7. Jūsu dēļ mēs nevaram uzticēties cilvēkiem. Daži no mums uzskatīja jūs par draugiem. Bet kā draugs var tā uzvesties, izplatīt baumas un stāstīt citiem riebīgas lietas par tevi? Kā pēc tā uzticēties citiem?
8. Jūs nedevāt mums iespēju kļūt citādiem. Daudzi no mums vēl tagad izvēlas palikt nemanāmi, atturīgi, kautrīgi, tā vietā, lai pievērstu sev uzmanību un sasniegtu ko izcilu. Jūs iemācījāt mums neizcelties no pūļa un tikai kļuvuši pieauguši mēs ar grūtībām iemācījāmies pieņemt savas īpatnības.
9. Jūsu dēļ mums bija problēmas mājās. Dusmas un aizkaitinājums, ko jutām pret jums, tika izgāzts uz jaunākajiem brāļiem un māsām.
10. Pat tiem no mums, kuri iemācījušies izturēties pret sevi pozitīvi un kuriem izdevies gūt panākumus, šīs bērnības atmiņas ir ļoti sāpīgas. Kad mūsu bērni sasniedz vecumu, kurā mēs piedzīvojām pazemojumus, mēs pārdzīvojam, ka viņus varētu piemeklēt tas pats. Mūsu bažas sajūt mūsu bērni.
Avots: psychologies.ru
