Kāpēc meitenei nevajag likt darīt mājas darbus, skaidro psihologs 0
Mazai meitenei nevajag likt darīt mājas darbus no agrīna vecuma, uzskata Ventspilī dzimušais psihologs un vēdiskais astrologs Ruslans Naruševičs, kura padomos ieklausās tūkstošiem sekotāju.
Šāds apgalvojums gan daudzām mammām licis uzdot jautājumu: “Jūs sakāt, ka meiteni nevajag piespiest darīt mājas darbus. Bet kā tad viņa iemācīsies vārīt zupu un mazgāt traukus? Viņai šīs prasmes no gaisa nokritīs? No augšas kāds iedos?”
Naruševiča atbilde pārsteidz: “Varu droši atbildēt: nokritīs. Ar manu meitu tā notika. Trīs gadu vecumā viņa paņēma formiņas, sasēdināja rotaļu lāčus aplītī un sāka šajās formiņās kaut ko gatavot no smiltīm, pēc tam – barot. Neviens viņai to nemācīja darīt.”
Pārmērīga bērna noslodze ar atbildību par “nomazgā”, “savāc” un frāzes “kurš tevi tādu precēs” stilā, veicina divu tipu cilvēku veidošanos. Ja šādi ietekmējam bērnu līdz 14 gadu vecumam, domājot, ka “nenokritīs no gaisa” un “lai meita sāk mazgāt grīdu jau no pieciem gadiem” vai “lai puika jau veic kādus pienākumus un uzņemas atbildību”, ir iespējami divi varianti.
Pirmais – bezatbildīgs baudu meklētājs. “Nospļauties man par jūsu pienākumiem, es nevienam neko neesmu parādā.” Vai varat uzminēt: to saka puika vai meitene? Noteikti zēns.
Otrais variants savā ziņā ir vēl sliktāks – rodas ticības trūkums darbam, kas var darīt laimīgu. Tas ir pārliecības trūkums, ka “trauku mazgāšana jebkad varētu man sagādāt prieku.”
Šo ticību nogalinājuši vecāki ar idejām “ja neiemācīsi kopš bērnības, no kurienes tad tas viss radīsies?”. Tas uzgāzīsies meitai uz galvas kopā ar mammu un viņas depresiju. Un uz visu mūžu paliks viņas prātā, uzsver psihologs. “Neesmu pārliecināta, ka iespējams būt laimīgai ģimenē, vienkārši rūpējoties par tuviniekiem.” Šādu uzskatu meitene būs ieguvusi bērnībā.
“Jo es neesmu tādu piemēru dzīvē redzējusi. Kā mājas solis mammu varēja darīt laimīgu, ja viņa pastāvīgi centās to uzgrūst man?” Mamma savukārt var atbildēt: “Es arī par to nemaz nepriecājos, jo vecmāmiņa tāpat to visu uzspieda man.”
Vairākums mammu savas meitas šobrīd audzina pēc principa “nav tāda vārda “gribu vai negribu”, bet ir vārds “vajag”.” Un domā, ka viņas kļūs par lieliskām saimniecēm. Bet tas notiks saskaņā ar otrā personības tipa paradigmu, tātad šai sievietei vēmiens nāks no domas par trauku mazgāšanu, bet vīram būs nelabi no tādas sievas, pārliecināts Naruševičs.
“Tāpēc nebaidieties – viss, kas vajadzīgs, patiesi “nokritīs no debesīm”. Ziniet, no kurienes tas parasti nokrīt? Meitene, kas ir mīlēta, saprot, ka viņas piedzimšana bijis priecīgs notikums. Piedzimusi vienkārši, lai iepriecinātu ģimeni. Viņa skatās uz to, ko dara mamma, un pati sāk darīt tāpat. Tā ir pati vienkāršākā audzināšanas metode. Kopēšana, vai saprotat?”
Ruslans Naruševičs iesaka vecākiem dzīvot tā, lai bērni viņus varētu vienkārši kopēt. “Nevis rādīt piemēru, jo nekāda piemēra nav. Saspringt un iet mazgāt traukus? Nē. Vienkārši esi priecīga par to, ko dari. Tev sagādā prieku rūpēties par tuviniekiem. Un meitene tikai tad uztvers mājas soli nevis kā rutīnas, bezprieka darbu, bet kā patīkamu veidu, kā rūpēties par savu ģimeni.”
Naruševičs ir Krievijā pazīstams psihologs un vēdiskais astrologs, vairāku grāmatu autors, kurš regulāri publicē rakstus par ģimenes attiecībām. Vairāk par viņa sarakstītajām grāmatām iespējams uzzināt šeit.
Avots: brainum.ru
