“Kāpēc man neļauj iepazīties ar avārijas shēmu?” Latviešu mūziķis Mārtiņš Bergmanis cietis smagā autoavārijā 1
Grupas “Lustīgais blumīzers” līderis un dzejnieks Mārtiņš Bergmanis mēnesi pēc avārijas, kurā iekļuva kopā ar bērniem, sociālajos tīklos paudis neapmierinātību par izmeklēšanas procesu saistībā ar satiksmes negadījumu. Viņš norāda, ka atbildīgās iestādes vilcinās ar konkrētu lēmumu pieņemšanu un trūkst skaidrības par notikušā apstākļiem.
17. martā Mārtiņš rakstīja: “Ir pagājušas divas nedēļas, kopš avārijas, kurā cietu es, bērni. Jā, esam visi veseli, esmu sašūts utt. Bet ne par to. Par mūsu sistēmu. Vai man kāds ir piezvanījis?
Vai lieta kustas Valsts policija? Reiz mani apkrāpa kāds Yariks, par ko rakstīju policijai, skaidroju, nesu pierādījumus…. Vai man kāds sniedzis lietas iznākumu? Šajā avārijā, es braucu pa galveno ceļu, man sānā ieskrien cits auto… DIVAS NEDĒĻAS man nav skaidrību, ko darīt ar auto, kur to likt? Man pat nav liecība prasīta! Pats sazvanu kaut kādu inspektori, kura sola atzvanīt – nekā.
Jopcik, kas notiek? Apdrošinātāji neko nevar izdarīt, kamēr nav policijas spriedums!
Cik, sasodīti, sapuvusi ir valsts sistēma!!! Pēc avārijas, galvenais, bija uzprasīt man naudu par rentgeniem. Jau iet 3. nedēļa, bet skaidrību nekādu, kurš, ko, kā tur muhļī? Man auto nav, darbi apstājušies. Paldies manai foršajai apdrošināšanas brokerītei Dace Stepānova, kura visu jau izdarīja teju nākamajā dienā. Bet, ko man darīt? Cik gadus jūs policisti kaut ko zīmēsiet, līmēsiet? Man tiešām nav skaidrs, kur ir problēma? Kāds jāpiesedz?
Paldies ģimenei, Draugiem, kuri bija un ir blakus, bet, diemžēl, man joprojām nav skaidrs, cik ilgi un kad būs skaidrs, ko un kā man darīt? Nedod Dievs, es neparādīšu pagriezienu, nolikšu ne tur auto, tad tik sodīs, bet te, kur nav ļaundari maskās, tumsā, auto bez numuriem, te mēs pamarinēsim…? Es noteikti turpināšu šo cīņu, es nepadošos.
Gan Yarikiem, gan citiem, kuri taisa sū…, ir jāsaņem, kas jāsaņem. Man žēl mana auto, žēl, ka tas bija jāpiedzīvo bērniem, man žēl nedaudz sevis, bet rētas sāp mazāk, kā šī birokrātija un valsts iestāžu, manuprāt, bezdarbība. Kā man, mums cīnīties, paļauties uz policiju? Kā ticēt, ka kaut kas notiek, ka kaut ko tā spēj atrisināt, atklāt, izdarīt? Es zinu, ka viņi māk un var sodīt mūs, mani, skatīties kamerās un dzīties pakaļ tomātu zaglim.
Liels paldies manai ģimenes ārstei, ārsta palīgam par ļoti rūpīgu darbu! Variet mani nosodīt un saukt par “kaščeju”, bet es gribu, lai mani bērni redz, lai kāds redz, ka ir jācīnās un nedrīkst ļaut sev kakāt uz galvas.
Kā lai mēs cīnāmies? Kā rīkoties? Es divas nedēļas pacietīgi gaidu, atrodu kontaktus, zvanu, jautāju, bet ar manu lietu nav policijā nav iepazinušies. Sola atzvanīt, neatzvana. Zvanu, neceļ. Zvanīšot nākamnedēļ… Ar mani nav sazinājies NEVIENS! Apdrošinātāji neko nevar izdarīt, kamēr nav spriedums. Vēlreiz paldies ikkatram, kurš bija un ir blakus.”
Vairāk nekā mēnesi pēc avārijas Mārtiņš publiskojis jaunāko informāciju par izmeklēšanas procesa virzību, rakstot: “Aiz smaida reizēm ir sāpes, zem krekla var būt rētas… 2.martā es, manuprāt, smagi, kopā ar bērniem, avarēju. Kur vedīs mani, bērnus – nezinu. Kāpēc man lika parakstīt tukšas lapa? Kāpēc man neļauj iepazīties ar avārijas shēmu? Kāpēc man nav statuss? Kas, kur, ko izmeklē?Cik ilgi utt.?
Nenovēlu nevienam nonākt šādā situācijā. Un ziniet, ne jūs, ne es te, nevienam neinteresēju! Ja šādas lietas risina šādi, tad, ko mēs gaidām no lielākām lietām? Es laikam esmu gatavs Degpunktā sarunai utt. Es gribu, lai redzam, kā tas notiek, kad esi cietis negadījumā un NEKAS NAV SKAIDRS PAR LIETAS STATUSU, VIRZĪBU, kur nu, vēl iznākumu un gala rezultātu. Jo svarīgāk mūs ir sodīt, kāst un apjāt! Jūs variet atbildēt uz šiem jautājumiem, vai atkal kaut ko iekomentēt, ka ar “cietušo notiek saziņa”?”
