Kāpēc lielās Eiropas valstis neraujas rīkot pasaules čempionātu hokejā? Puče skaidro, vai valstij šajā biznesā ir jāiedalās 30
Patiesībā labs un arī plaši maz apspriests jautājums – kāpēc lielās valstis nemaz tā neraujas rīkot Pasaules čempionātus hokejā? Šo jautājumu TV24 raidījums “Uz līnijas” uzdeva Armandam Pučem, žurnālistam un sporta procesu apskatniekam. Viņa atbilde ir ātra, īsa un skaidra: “Tāpēc, ka tas ir dārgi!”
Visi skaita, visi rēķini, neviens vairs neraujas rīkot pat olimpiskās spēles, faktu komentē Puče, sakot, ka atsevišķās valstīs par to notiek pat referendumi. Bieži vien rēķina, kāda būs ietekme tam uz ekonomiku.
Vairs kritiku neiztur stāsti, kuri saka – nu, atbrauks daudz tūristu un tamlīdzīgi. Pēc tam realitātē,
pēc pāris gadiem, pa šīm vietām jau vadā cilvēkus, kur izrāda palikušās krāsmatas – jo nevar to uzturēt, nevar to atļauties. Valstis domā saimnieciski.
Puče atgādina, ka pirms diviem gadiem mēs jau rīkojām tā saukto Covid-čempionātu. “Tas nebija pateicīgs laiks, bet tas sakrita ar baltkrievu lielo problēmu, tad palīdzēja starptautiskā federācija, arī valsts ļoti daudz iedeva naudu – četrus miljonus. Šogad valsts nenāca pretī un tikai Rīgas dome ieskaitīja 700 000 eiro.”
Protams, uz galda tiek nolikts stāsts par slaveno licenci, kas ir kaut kas mistisks. Puče to ilustrē saprotamāk – visi zināja, ka vajag licenci, pienāk laiks pirkt un tad prasa “Palīdzi, valsts!” Viņi taču zināja, cik maksā licence!
Turklāt tā licences cena ir tikai puse, jo otru pusi maksā somi, – 500 000 eiro, tas, protams, nav maz.
“Veči, ja jūs domājāt par šo plānu un tā ir uzņēmējdarbība – pasaules hokeja čempionāta rīkošana, tad tam nav nekāds sakars ar valstisku pasākumu! Nejauksim tos ar Dziesmusvētkiem!
Tieciet galā ar šo saimniecību!” skarbs ir Puče. “Tas, ka valsts kopumā iegūst, kad šeit sabrauc cilvēki, – tas ir normāli, tā jau tas visur notiek.”
Bet tas, ka pasaules hokeja čempionāta rīkošana ir sava veida rafinēta pieeja, kā nopelnīt dažādām grupām. Starptautiskā organizācija, kurai pieder tiesības šo pasākumu rīkot, tā pieder ķīniešiem, atklāj žurnālists.
“Ķīnieši domā tikai tādās kategorijas, kā nopelnīt.
Ar labdarību neviens nenodarbojas. Viņi ir sapratuši, ka brīžos, kad plīvo dažādu valstu karogi, viņi ik pa laikam uzrunā dažādas vides, – ka jūsu valstij tomēr laikam šo vajadzētu.”
Puče skaidri un atklāti nosauc faktus, kā valsts jau iesaistās šajā pasākumā – nodrošina spēlētājus, jo Latvijas Hokeja federācija saņem no valsts ik gadu pietiekami labas subsīdijas; valsts ir uzcēlusi ledus halli, Latvijas Hokeja federācija tagad atradusi sev vietu Daugavas stadionā; valsts ir iedevusi nacionālās sporta bāzes statusu “Arēnai Rīga”, kura pieder Jurim Savickim, kurš visa cita starpā ir “Gazprom” cilvēks; – valsts piedalās, palīdz un atbalsta.
Publicists gan par pašiem galvenajiem hokeja dzīves uzturētājiem un darītājiem atzīst māmiņas un tētus – hokejs ir dārgs sporta veids, dārgākais pasaulē, un mēs esam izvēlējušies piedalīties šādā forumā. “Lai tā būtu!”
