Kāpēc Latvijā ir dzīvs PSRS gars? Artemijs Troickis runā tiešu valodu 53
ARTEMIJS TROICKIS 80. gados bija gandrīz vai leģendāra personība, kuru Rietumu prese raksturoja kā “vadošo padomju roka kritiķi”. Šajā ampluā viņu tolaik iepazina arī Latvijā, jo viņš kopā ar Jāni Šipkevicu un Juri Podnieku veidoja televīzijas raidījumu “Videoritmi” (1983 – 1986). Vēlāk A. Troickis bija “Playboy” Krievijas izdevuma pirmais galvenais redaktors, darbojās arī citos medijos un pamazām pievērsās akadēmiskajam darbam. Tomēr pēdējos gados viņš arvien biežāk izsakās par politiku, asi kritizējot Putina režīmu. 2014. gadā viņš atklāja, ka nolēmis pamest Krieviju un pārcelties uz dzīvi Igaunijā. A. Troicka īpašība – viņš vienmēr runā tiešu valodu, arī par Latviju.
Savulaik intervijā radio “Eho Moskvi” jūs salīdzinājāt Latviju un Igauniju. Citēšu precīzi: “Lūk, mūsu Igaunija – tā ir diezgan civilizēta valsts, kas tiešām kļūst arvien vairāk eiropeiska. Bet Latvija – man tur vienkārši reizēm gadās būt – kā bija “sovoks” (совок), tā arī palicis.” Izskaidrojiet, kāpēc jums radies tāds iespaids! Iesākumā varbūt – kas ir “sovoks”, jo šo vārdu no krievu valodas var iztulkot tikai aptuveni.
A. Troickis: “Sovoks” ir nicinošs apzīmējums Padomju Savienībai. Arī Igaunijā joprojām ir jūtamas padomju paliekas, taču tie drīzāk ir anklāvi, piemēram, 70. gadu guļamrajonos. Nokļūstot tādā rajonā, īpaši neatšķirsi, vai esi Tallinā, Rīgā, Maskavā vai Pēterburgā. Taču Latvijā PSRS gars ir vairāk dzīvs, tas ir visapkārt, arī Rīgas centrā. Bet pats galvenais – tas ir cilvēku sarunās. Kad es runāju ar igauņiem, lai cik viņi būtu kritiski pret valdību un politiku, es jūtu lepnumu par valsti. Viņi vienmēr uzsver, ka Igaunijā kaut kas ir īpašs, vislabākais Eiropā, igauņu izgudrojums un tamlīdzīgi. Tādu noskaņojumu es jau sen nejūtu Krievijā, tur cilvēki vairs īsti nezina, ar ko viņiem lepoties. Idioti, protams, var lepoties ar to, ka Krievija nozagusi Ukrainai Krimu, bet ar ko vēl? Ar naftu un gāzi? Ar korupciju, oligarhiem un zagšanu? Nekādu sasniegumu zinātnē un tautsaimniecībā nav? Var jau turpināt lepoties ar to, ka Gagarins pirmais uzlidoja kosmosā, bet tas, kā zināms, bija diezgan sen. Diemžēl arī Latvijā nav jūtams lepnums par sevi un savu valsti. Kad runāju ar saviem latviešu draugiem, dzirdu tikai vaimanas, cik slikta ir valdība, cik nespējīgas amatpersonas, ka viss ir salaists grīstē vai nokavēts. Kā ķirsītis uz šīs tortes parasti ir atziņa: “Bet Igaunijā gan viss ir labāk!”
Precīzi. Mums pat diskusijas rīko – kā varētu panākt Igauniju… Bet kā jums šķiet, kāpēc ir šāda atšķirība, jo ģeogrāfija un vēsture abām valstīm ir līdzīga, cilvēku mentalitāte arī diezgan tuva…
Manuprāt, Latvijai vienkārši neveicas ar to, ko angliski sauc par “leadership” – ar vadību plašākā nozīmē. Personību lomu vēsturē neviens nav atcēlis. Valstis var būt līdzīgas, bet cilvēki tomēr ir nedaudz citi. Vienā vietā viņi profesionālāki, otrā mazāk profesionāli, vienā vietā godīgāki, otrā – korumpētāki un tā tālāk.
Varbūt padomju laika sekas arī to ietekmē?
Tās ir visur, arī Igaunijā ir pietiekami daudz padomju cilvēku – es domāju, vairāki simti tūkstošu tur guļ un redz sapni, ka PSRS atkal ir atgriezusies, krievu valoda ir kļuvusi par valsts valodu, igauņiem, latviešiem un lietuviešiem atkal ir “ierādīta vieta”. Atšķirība ir tā, ka dažās vietās ar padomju sekām cīnās aktīvāk, un tā ir Igaunijā, bet dažās vietās mazāk aktīvi – un tā diemžēl ir Latvijā.
Vai padomju laikā, dzīvojot Maskavā, jūs jutāt atšķirību starp Igauniju, Latviju un Lietuvu vai arī tas Krievijas iedzīvotājiem bija viens reģions, kā tolaik teica “Pribaltika”? Starp citu, Krievijas propaganda atkal aktīvi sākusi izmantot šo terminu.
Es jau padomju laikā ļoti bieži braucu uz Baltiju, un jau tolaik ievēroju atšķirības. Piemēram, kultūras ziņā. Lietuva ir izteikti katoliska, mentalitātes ziņā tuva Polijai. Latvijā ir spēcīgs protestantisma mantojums, un te drīzāk var pamanīt līdzību ar Vācijas pilsētām. Savukārt Igaunija gandrīz nav reliģioza, drīzāk pagāniska un tā ir tuva ziemeļvalstu kultūrai. Tātad trīs atšķirīgi kodi. Man jau padomju laikā ļoti patika izbaudīt šīs atšķirības. Starp citu, arī mūzika visās trīs republikās bija ļoti atšķirīga.
Un kura jums labāk patika?
Godīgi atzīstu, ka mana mīļākā grupa Baltijā bija un paliek “Dzeltenie pastnieki” no Latvijas. Domāju, ka viņi bija ģeniāli!
Bet, kad nolēmāt aizbraukt prom no Krievijas, izvēlējāties Igauniju…
Es neizvēlējos, tādi bija apstākļi. Krievijā man kļuva arvien nepatīkamāk. Lūzums bija 2014. gadā, kad notika Krimas aneksija un sākās Krievijas inspirētais karš Donbasā. Tajā laikā Krievijā sāka dominēt militāristisks un šovinistisks noskaņojums, un tas bija pretīgi. Mani ir divi mazi bērni. Dēls atnāk no skolas un saka: “Mums šodien literatūras stundas vietā bija patriotisma stunda.” Citu dienu atnāk ar Georga lentīti, un saka: “Mums skolotāja iedeva un teica, ka tā obligāti jāsprauž pie apģērba.” Bet es uzskatu, ka šīs lentītes izcelsme un nozīme ir ļoti šaubīga. Tai patiesībā nav nekāda sakara ar uzvaru karā, tolaik sarkanarmieši tādas nevalkāja. Faktiski to kā simbolu ieviesa Putina režīms. Vai arī trīsgadīgā meita atnāk no bērnudārza un sāk vecākiem kaut ko stāstīt par “fašistiem”, kas grib “uzbrukt mūsu zemei”. Es nesaprotu – kas tie par fašistiem? Bet viņa saka, ka tā bērnudārza audzinātāja esot stāstījusi. Acīmredzot saistībā ar notikumiem Ukrainā. Es sapratu, ka man tas viss nav vajadzīgs, es vēlos labu izglītību saviem bērniem, taču es nevaru kontrolēt to, kas notiek skolās un bērnudārzos. Tā es sāku apsvērt ideju pārcelties uz kādu citu valsti, un tieši šajā laikā saņēmu piedāvājumu no Helsinku universitātes un Tallinas universitātes. Abas pilsētas atrodas netālu, kāpēc ne… Rīgā man neviens darbu nepiedāvāja, tā es nokļuvu Igaunijā.
Krievija jau ilgstoši pārmet, ka Baltijas valstīs apspiež krievvalodīgos. Vai jūtaties apspiests?
Tie, kas vēlas justies apspiesti, tādi arī jutīsies. Tie, kas ir brīvi, neatkarīgi, ciena citus cilvēkus, tie nebūs apspiesti. Es varu apzvērēt, ka šo gadu laikā, kopš dzīvoju Igaunijā, es ne reizi neesamu sastapies ar negatīvu attieksmi pēc etniskā principa. Es neprotu igauņu valodu, taču esmu apguvis vairākas frāzes un vārdus, un cenšos tos pie iespējas lietot. Tas ir pieklājīgi! Ne reizi nav bijis gadījuma, ka man nav izdevies kaut ko sarunāt. Vecāki cilvēki runā krievu valodā, jaunie – labā angļu valodā. Mēs lieliski saprotamies. Arī kārtojot darīšanas valsts iestādēs, man nekad nav bijusi darīšana ar kaut kādu igauņu nacionālismu, ar ko biedē Krievijas mediji. Protams, es neesmu Igaunijas pilsonis, un man nav dažu to tiesību, kas ir pilsoņiem. Piemēram, es nevaru piedalīties vēlēšanās. Bet tas ir loģiski, tā ir starptautiska norma. Igaunijas krieviem iecienītais arguments par “apspiešanas” tēmu ir tas, ka ministrijās strādājot maz krievu. Man šķiet, ka šis arguments ir vājš. Pirmkārt, es pats pazīstu daudzus krievus, kas strādā Igaunijas valsts iestādēs. Otrkārt, daudzi nemaz nevēlas strādāt valsts aparātā. Tas ir tāds īpatnējs priekšstats Krievijā, ka darbs valsts iestādēs ir kaut kas īpaši labs, jo ierēdņi ir privileģēti. Eiropā, arī Igaunijā, es nereti esmu sastapies ar to, ka cilvēki nemaz negrib strādāt valsts iestādēs, jo tas ir diezgan garlaicīgi, tur maksā mazāk nekā privātajā sektorā, tu esi atkarīgs no valsts.
Latvijā vēl bieži ir arguments, ka krievus nelaiž pie varas, lai gan, piemēram, galvaspilsētas mērs jau vairāk nekā astoņus gadus ir krievs.
Jā, var jau visu ko apgalvot un meklēt argumentus, taču fakts ir tas, ka gan Igaunija, gan Latvija, gan Lietuva ir valstis ar demokrātisku iekārtu.
Bet Krievijā vairākums tic, ka Baltijas valstīs, teiksim, “ēd krievus pusdienās”?
Baidos, ka tur vairākums tam tic. Tas ir Krievijā izplatīts stereotips, ka krievus Baltijā apspiež un viņiem nav pat elementāru tiesību, un viņi te ir tādi kā puslegāli migranti kā meksikāņi ASV vai tadžiki Krievijā. Valsts propaganda cītīgi “baro” šo priekšstatu. Tikko lasīju vienas krievu žurnālistes rakstu, ka visi krievi Baltijā ir briesmīgi apģērbti, plikpauraini, dzīvo badā. Nebūtu slikti, ja šo rakstu izlasītu Latvijas krievi – lai redz, ko par viņiem Krievijā domā. Tas ir briesmīgi!
Latvijas prezidenta organizētajā konferencē par viltus ziņām jūs teicāt, ka putinisms Baltijas valstīs ir daudz izvērstāks nekā Krievijā. Vienkāršais skaidrojums būtu – televizors viņiem tā saka, un viņi tic. Bet tas būtu pārāk vienkārši…
Viena būtiska atšķirība, ka Krievijas iedzīvotāji ne tikai skatās televizoru, bet arī paši savām acīm redz, kas notiek Krievijā. Baltijas krievi par to bieži spriež tikai no stāstiem medijos. Es bieži braucu uz Krieviju un runāju ar cilvēkiem. Mums var atšķirties viedoklis par Krimu, mēs varam strīdēties par Putinu, taču, kad mēs sākam runāt par Krievijas ekonomiku, dzīves līmeni, izglītības līmeni, korupciju – tur mums strīdu nav. Secinām – viss ir galīgi garām. Baltijas krievi to bieži nesaprot. Starp citu, ir kāda interesanta statistika par Igauniju. Visvairāk Putinu atbalsta tie krievvalodīgie Igaunijas iedzīvotāji, kuri dzīvo Tallinā. Savukārt tie, kas dzīvo Igaunijas ziemeļaustrumos – Narvā un tās apkārtnē –, ir kritiskāk noskaņoti. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša – viņi paši bieži brauc uz Krieviju un arī Krievijas iedzīvotāji bieži ciemojas Narvā, un šī informācija ir labāk zināma.
Daži jautājumi par Krieviju. Jūsu versija, kas īsti notika ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu?
Es teiktu, ka te Krievijas vara ir iešāvusi pati sev kājā. Tas bija ļoti muļķīgi. Līdz šim eksistēja tāda kā nerakstīta vienošanās starp kultūras eliti un varas eliti. Vara ļāva kultūras elitei darīt visu, ko tā vēlas, – eksperimentēt, izmēģināt visādas slidenas tēmas: sekss, narkotikas, homoerotika un tā tālāk. Tikai viens noteikums – dažās jomās nav atļauts izpausties. Vislielākais “tabu” ir Putina privātā dzīve. Tur ir aizliegts, par to draud visbargākais sods. Tāpat vēl dažas citas tēmas. Šī vienošanās ilgu laiku veiksmīgi darbojās, taču pēdējos gados vara to sāka pārkāpt. Protams, Kremlis varētu iebilst, ka arī kultūras cilvēki biežāk iesaistās dažādos protestos vai paraksta petīcijas. Lai vai kā – cenzūra ir palielinājusies. Vairs nav skaidrs, kas atļauts, kas ne. Tiek aktīvi balstīts viss, kas saistīts ar pareizticību un monarhisko konservatīvismu, bet eksperimenti kļuvuši nevēlami. Serebreņņikovs ir kļuvis par šīs jaunās kampaņas upuri. Es domāju, ka valstij tas nemaz nav izdevīgi, jo liela daļa šo cilvēku nekad nav bijuši politiski aktīvi. Daudziem no viņiem ir laba starptautiska reputācija, iegūt šādu opozīciju nav prātīgi. Serebreņņikovam atbalstu paudusi arī daļa tādu kultūras pārstāvju, kuri agrāk bija ļoti uzticīgi Putinam.
Vai Krievijā kaut kas var izmainīties pēc nākamā gada prezidenta vēlēšanām?
Varētu mainīties dažādas dekoratīvas detaļas. Piemēram, nomainīs valdību, vairāku apgabalu gubernatorus. Diezgan nepārprotami, ka par prezidentu atkal ievēlēs Putinu. Taču pēc tam viņš, visticamāk, sāks gatavoties nākamajam prezidentūras posmam, uz kuru pats vairs nekandidēs. Tāpēc laiks no 2018. līdz 2024. gadam būs pārejas periods, kura laikā Putins būvēs garantijas sistēmu sev un savam režīmam, lai pēc varas maiņas tas viss vienā brīdī nesabruktu. Lai gan neizslēdzu, ka tas sabruks vēl agrāk, vēl Putina laikā.
