Kāpēc “Latvenergo” vajag tirgot gāzi? Intervija ar Uldi Barisu 1
Arvien biežāk vienas nozares uzņēmumi ieiet svešā sfērā. Tā izdarīja “Lattelecom”, sākot tirgot elektrību. Tā izlēmis rīkoties arī “Latvenergo”, kas no šodienas mājsaimniecībām piedāvā tirgot gāzi. Par šā brīža aktualitātēm enerģētikā ar “Latvenergo” valdes locekli ULDI BARISU sarunājās žurnālisti Ivars Bušmanis un Raivis Šveicars.
Kāpēc “Latvenergo” vajag tirgot gāzi?
U. Bariss: Lielā mērā jautājums būtu vērsts klientiem, nevis mums. Mums jāmēģina atrast tās lietas, kas klientu interesē. Mums produkts jāpārdod. Nav vairs tie laiki, kad mūsu uzdevums bija piegādāt elektrību vai gāzi, kas bija kā regulēts pakalpojums. Tagad tirgus struktūra izveidojusies tā, ka elektrības un gāzes apgādes tīkli ir nodalīti, un tam, kas ražo produktu, jāspēj to arī pārdot.
Bet jūs jau esat ražotājs, nevis pārdevējs.
Abējādi. Uzdevums ir ražot, bet kā jebkuram ražotājam mums produkts ir arī jāpārdod. Ja ražojam, bet nepārdodam, tad prece paliek noliktavā. Tā ir tā tirgus atvēršanas brīža īpatnība – visu laiku jādomā, kurš būs pircējs un kādi būs pārdošanas aspekti, kā produktu arvien uzlabot.
Tāpēc elektrībai, piemēram, apkārt ir nelieli produkti, kas klientam palīdz, veido kopējo vērtību, – ērtāki norēķinu veidi, klāt apdrošināšana, mēs tagad esam sākuši tirgot arī savus saules paneļus. Ja klients maksā par elektrību, rodas jautājums, kāpēc viņš nevarētu ar vienu un to pašu maksājumu samaksāt arī par gāzi.
Mēģinām veidot situāciju, kurā klientam pakalpojums būtu ērtāks un par izdevīgāku cenu.
Vai tas saistīts ar to, ka elektrības tirgus Latvijā ir diezgan ierobežots? Jūs paši, aicinot mājsaimniecības un uzņēmumus uz arvien lielāku energoefektivitāti, samazināt elektrības tirgošanas patēriņu.
Elektrību tirgojam arī Igaunijā un Lietuvā, tāpēc negribētu teikt, ka mums ir krīzes situācija un mums nebūtu kur saražoto pārdot, bet uzdevums ir atrast iespēju būt katru dienu nedaudz efektīvākiem. Igaunijā ir gāzes un elektrības kopējais produkts. Jāsaprot, ka agrāk vai vēlāk būs līdzīgi piedāvājumi arī Latvijā.
Mums kā uzņēmumam tirgus apstākļos visu laiku jāmēģina atrast, kā lietas darīt efektīvāk.
Konkurence piespiež būt ātrākiem, elastīgākiem, efektīvākiem. Ja konkurents kaut ko atrod, mums arī kaut kas jāatrod. Mums jau ir izdevīgi vienā rēķinā iekļaut maksājumu par diviem pakalpojumiem, jo tā var ietaupīt dažus centus. Tas pakāpeniski veido to spēju mums būt efektīvākiem par konkurentiem.
Vai, vienā rēķinā apvienojot elektrību un gāzi, pakalpojums kļūs patērētājiem izdevīgāks? Par gāzi būs jāmaksā mazāk nekā “Latvijas gāzei”?
Gāzes lielais iepirkums visiem gāzes patērētājiem un tirgotājiem ir aptuveni vienāds. Tāpat kā benzīntankā – sākotnējā cena visiem ir vienāda vai atšķiras ļoti minimāli. Gāzes cenas nosaka pasaules cenas. Latvijas un Baltijas tirgū cenas balstās uz “Gazpool” biržu vai “TTF” biržas cenu.
Sākuma pozīcija visiem ir vienāda neatkarīgi no tā, vai ņem gāzi no “Gazprom” vai Klaipēdas.
Ja neskaita dažus ietekmējošos faktorus, piemēram, kurā brīdī kurš tirgotājs produktu nopircis, vai viņš to iesūknējis vai viņam piegādā pa taisno, vai var piegādāt ziemā vai nevar utt. – tās ir lietas, kuru dēļ redzam atšķirīgas gala cenas, piemēram, degvielas uzpildes stacijās. Uzdevums ir atrast klientu, kam attiecīgais piedāvājums liekas labākais. Tieši to darīsim arī mēs.
Protams, mēs nebūsim dārgāki par “Latvijas gāzi”, jo tad neviens no mums nepirks.
Labi saprotam, ka tad, kad iziesim ar vienu cenu, konkurents izies ar citu. Līdzīgi kā veikalā ar akcijas cenām.
Elektrības tirgū konkurenti nāca ar zemāku cenu kaut gan tā pati elektrība jau vien bija. Pārsteidza, ka kompānijas ar ļoti mazu apgrozījumu varēja atļauties zemākas apkalpošanas izmaksas nekā “Latvenergo”. Kaut jābūt otrādi.
Lielās cenu svārstības veido lielās iepirkuma vai pasaules cenas. Protams, labi redzam, ka citos veidos var atrast ko lētāku, jo viņam tobrīd ir tāda iespēja. Bāzes ideja ir, ka mums jānodrošina cena ilgtermiņā. Citiem ir iespēja cenu uzlikt zemāku, bet vēlāk piedāvājumu atsaukt.
Cena ilgtermiņā ietver arī valsts pasūtījumu pēc noteiktiem peļņas rādītājiem?
Katram komersantam ir jāstrādā ar peļņu. Precīzi nepateikšu, bet mūsu peļņas norma ir, šķiet, 3,4% – regulatora noteikta. Tā nav pārmērīga peļņas norma.
Kā Latvijas vērtīgāko uzņēmumu ietekmēs jaunās Saeimas un valdības lēmums likvidēt OIK?
OIK maksājums par TEC ir aptuveni 15%. Tas ir par koģenerāciju. Atšķirība – ja saražojam elektrību koģenerācijā, Latvijai šī enerģija nav jāiepērk no Igaunijas, kur elektrību saražo ar vismaz piecas reizes lielāku CO2 izmešu apjomu. Citu konkurentu nav – Narva vai Krievija. Zviedrijas elektrība jau līdz mums neatnāk.
Vienmēr prasu – vai gāze, ko ražo no kukurūzas, izmantojot dīzeļdegvielu, lai visu apsētu un tad novāktu, ir racionālāks un zaļāks veids?
Atšķirība ir tā, ka mūsu stacijas tiešām ir efektīvākas no vides viedokļa, salīdzinot ar citām lielām ražotnēm. TEC sākotnējais izbūves mērķis bija nodrošināt enerģijas saražošanu, kad to vajag, nevis kad pūš vējš. Tā vienmēr ir politiskā izšķiršanās – kādā veidā valsts kaut ko atbalsta vai neatbalsta.
Deputāti izšķīrušies atbalstu nesniegt. Kā tas ietekmēs “Latvenergo”?
No sākuma jāredz, kā tas izpaudīsies. Neesam redzējuši nevienu dokumentu, izņemot to, ka uzdevums ir atrast risinājumu. Negribu spekulēt par to, kas nekur nav parādījies. Bet droši zinām, ka darīsim tā, kā valsts lems, jo esam valsts uzņēmums.
Bet kā tas ietekmēs elektrības cenu?
Saņemam 15% no OIK. Ja OIK veido 1/3 no rēķina un 15% paņemam no šīs trešdaļas, tad tas dod iespēju samazināt gala rēķinu par 5%. Kas notiks ar cenu? Neatkarīgi no tā, vai atbalsts būs vai ne, TEC noteikti turpinās darboties – gan ražos siltumu, gan elektrību.
TEC ir absolūti kritiski nepieciešamas no elektroapgādes drošības viedokļa, līdz ar to mūsu uzņēmums nekad neriskēs, ka šī drošība varētu pazemināties. Arī līdz šim TEC darbinājām tikai tad, kad tas bija izdevīgi, kad tirgus šo elektroenerģiju pieprasīja. Tas, ka varbūt radīsies zaudējumi, ir cita lieta.
Cik lielu ietekmi atstās atbalsta noņemšana uzņēmumam?
Ja nebūs subsīdiju, tad tobrīd vairs nevarēsim maksāt valstij dividendes līdzšinējā apmērā. Būs ietekme uz valsts budžetu. Politiska izšķiršanās – vai korektāk ir sadalīt dividendes lietotājiem atkarībā no elektrības patēriņa, maksājot vairāk tam, kas vairāk patērē, vai pareizāk būtu savākt apjomu, kas pienāktos valstij, caur budžeta likumu citādākā formā.
Kā skatāties uz pārējiem 85% zaļās enerģijas ražotāju? Vai stacijas varēs Latvijā pastāvēt bez valsts atbalsta?
Jāvērtē, vai tad, kad investīcijas jau veiktas, šīs tehnoloģijas spēs saražot elektroenerģiju par tirgus cenu. Ja šādai tehnoloģijai vajadzīgs nepārtraukts ikgadējs atbalsts, tad, visticamāk, šādas stacijas slēgs ciet. Savukārt vēja stacijas un HES darbosies, kamēr strādās iekārtas.
Jautājums: vai īpašnieks spēs šīs stacijas pēc to dabiskā dzīves cikla atjaunot un modernizēt? Vai arī tad jāpieņem lēmums par stacijas slēgšanu. Vienīgi par vēju runājot – nozares cilvēki domā, ka jaunās tehnoloģijas sasniegs līdzsvara punktu, kurā investīcijas būs vienādas ar tirgus cenu.
Līdzīgi, kā sola “Eolus”?
Šobrīd situācija Eiropā ir tāda, ka to sola ļoti daudzi. Vai kāds to ir izdarījis un uzbūvējis? Katrā valstī atbalsta shēmas mēdz būt ļoti interesantas un specifiskas. Zviedrijā ir zaļo sertifikātu shēma, kurā lietotājam vai tirgotājam ir jāmaksā par to, ka viņa pārdotajā daļā ir daļa no atjaunojamās enerģijas. Līdz ar to lietotājs īsti neredz, ka maksā to pašu OIK, jo tas ir noslēpts kaut kur citur, piemēram, pārvades tarifos. Latvijā šajā ziņā visi atbalsti ir labi redzami rēķinā.
Atbalsts zaļajai enerģijai ir visās 28 dalībvalstīs. Vienīgi atšķiras veidi un apjomi. Vidēji Eiropā atbalsts veido 12% no mājsaimniecību rēķina, bet Latvijā ir augstāks īpatsvars.
Bet mums ir viens no zemākajiem rēķiniem par elektroenerģiju.
Ekonomikas ministrija rosinājusi Latvijai apņemties līdz 2030. gadam nodrošināt vismaz 45% atjaunojamo energoresursu īpatsvaru valsts enerģijas galapatēriņā iepriekš noteikto 40% vietā. Vai to izdosies sasniegt, atceļot atbalstu?
Negribu komentēt šo apjomu, jo tas vēl līdz galam nav nofiksēts, bet jāsaprot, kādā veidā to mērķi gribam sasniegt. Iepriekš uzsvēra, ka tas noteikti jāizdara elektroenerģijas sadaļā, kaut arī elektroenerģija primāro resursu apjomā ir zem 20%.
Mēs mēģinām atrisināt kopējo energoresursu izmantošanu ar to sadaļu, kurai kopumā ir relatīvi neliela ietekme.
Jāskatās, kur grozās lielākie cipari, jo tieši tur ir lielākā iespēja ietaupīt.
Redzot kopējo pasaules tendenci no fosilajiem resursiem pāriet uz AER, vai arī “Latvenergo” plāno vēl vairāk pievērsties šai nozarei?
Saules paneļus jau uzstādām. Protams, jautājums ir, kāds ir klientu skaits, kas gatavi tehnoloģijā investēt. Saules paneļi ir konkurētspējīgi tikai tad, ja tos uzliek pie gala patērētāja. Savukārt, lai būtu konkurētspējīgs lielajā tīklā, visticamāk, jārunā par vēja enerģiju, bet arī ne šobrīd. Divu triju gadu laikā ceram, ka tehnoloģiju cena un kopējā konkurētspēja būs aptuveni tirgus līmenī, un tad vēja ģeneratoru investīciju projektu varētu virzīt uz priekšu. Aktīvi strādājam, lai tobrīd mēs būtu spējīgi šādu projektu uzsākt.
Bijušais Rīgas HES tehniskais direktors Jānis Jermacāns ir pārliecināts, ka Jēkabpilī un Daugavpilī ir vērts uzbūvēt HES. Tās būšot rentablas un nodrošinās Latvijai stabilu enerģētisko neatkarību. Kāda ir “Latvenergo” pozīcija?
Visticamāk, sabiedrībā tam nebūs atbalsta. Atbalsta nebija pirms divdesmit gadiem, un nedomāju, ka tas ir mainījies. Arī no enerģētiskās puses raugoties, jāsaprot, ka Daugavas hidroresursi ir izmantoti tuvu 100%.
Jaunu HES uzbūvēšana maz ietekmēs elektrības iegūšanu.
Mēs varam iegūt papildu enerģiju palu laikā, bet enerģētiskā nepieciešamība jau ir tagad, nevis palu laikā, un ir pilnīgi vienalga, cik tagad būtu HES uz Daugavas, tās neko neietekmētu.
Tobrīd, kad Daugavā ir daudz ūdens, spējam apgādāt sevi ar esošajām HES, bet, kad ūdens nav, nekas tam nepalīdzēs. Ūdens mainība ir daudz lielāks faktors nekā iespēja uzlikt papildu jaudas. Tam nav ekonomiskā pamatojuma.
