Kāpēc labi dzīvot… īpaši aizsargājamā dabas teritorijā? 4
Lielu dabas aizsardzības ekonomiskā un administratīvā sloga daļu rada dialoga trūkums.
Latvijas īpaši aizsargājamo teritoriju sarakstā iekļautas gan pēc platības, gan nozīmes atšķirīgas teritorijas. Tas var būt gan viens dižozols, gan gandrīz 500 tūkstošus hektāru plašais Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, gan Moricsalas dabas rezervāts, kurā gandrīz nedrīkst kāju spert, gan aizsargājamo ainavu apvidus, kurā ierobežojumi tik nemanāmi, ka daļa iedzīvotāju pat nezina, ka tādā dzīvo.
Latvijā ir astoņas aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas: četri nacionālie parki, 42 dabas parki, deviņi aizsargājamo ainavu apvidi, 261 dabas liegums, četri dabas rezervāti, septiņas aizsargājamās jūras teritorijas, 355 dabas pieminekļi. Teritorijas veidotas, lai pasargātu dabas daudzveidību, skaistas ainavas, īpašus dabas objektus.
Protams, ka lielajās aizsargājamās dabas teritorijās dzīvo un strādā cilvēki, un, protams, arī viņi ir dabas vērtību veidotāji un sargātāji. Tomēr bieži aizsargājamo dabas teritoriju iedzīvotāji uztver dabas aizsardzību kā ekonomisku un administratīvu slogu. Iespējams, ka lielu daļu šā sloga rada vienkārši dialoga trūkums. Lai noskaidrotu aizsargājamo dabas teritoriju iedzīvotāju viedokli par dzīvi šādā teritorijā un attieksmi pret dabas un kultūras vērtībām, zinātnieki no Daugavpils Universitātes, Vidzemes Augstskolas, Rīgas Stradiņa Universitātes un Liepājas Universitātes veikuši aptauju piecās teritorijās – Rāznas un Slīteres Nacionālajos parkos un aizsargājamos ainavu apvidos “Augšzeme”, “Augšdaugava” un “Vestiena”. Kopā ir aptaujātas 248 mājsaimniecības. Pētījums ir viens no Latvijas Valsts pētījumu programmas projekta “EKOSOC-LV” pasākumiem.
Viena no pētījuma tēmām: noskaidrot, vai eksistē priekšrocības, kuru dēļ cilvēki izvēlas dzīvot īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, tas ir, lauku vidē, un piecieš gan daudzu ērtību trūkumu, gan ierobežojumus dabas aizsardzības nolūkā. Pētījumam izvēlētās vietas ir teritorijas, kurās vai nu sākotnēji dabas apstākļi (reljefs, augsnes nabadzīgums, plūdi, augsts gruntsūdens līmenis, ūdens vai citu resursu nepieejamība), vai citi aspekti (tālu no attīstības centriem, robežas efekts, līdz ar to nav attīstīts ceļu tīkls) nav ļāvuši attīstīt intensīvu saimniekošanu, bet vēlāk šeit saglabājušos sugu un biotopu daudzveidības vai ainavas neskartības dēļ izveidotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas.
Iedzīvotāju atbildes bija gan iepriekš nojaustas, gan tomēr uz tālākām pārdomām vedinošas. Uz jautājumu “Kāpēc te ir labi dzīvot? (dzīvesvietas priekšrocības salīdzinājumā ar pilsētu)” ap 70% respondentu atbildēja, uzskaitot tikai dzīves vides kvalitātes un emocionālos aspektus (daba, tīrs gaiss un ūdens, ainava, brīvība, dzimtās vietas – 47,2%) vai ietverot tos atbildē kopā ar ekonomiskajiem aspektiem (24,1%). Tikai 18,1% respondentu savās atbildēs norādīja vien darba, saimnieciskās darbības iespēju un citus ekonomiskā izdevīguma aspektus (piemājas saimniecība, lauksaimniecība, darba iespējas, tuvu pilsētai). Starp dzīves vides kvalitātes un emocionālajiem aspektiem minēti daba, miers, klusums, ainava, atpūta, mežs, ūdeņi, svaigs gaiss, vientulība, dzimtās vai bērnības mājas, brīvība, neviens netraucē, pats sev saimnieks, iespēja darīt to, ko vēlies.
Atbildes uz jautājumiem par piesaisti dzīvesvietai un dzīvesvietas priekšrocībām liecina, ka īpaši aizsargājamo dabas teritoriju iedzīvotājiem ļoti būtiski ir gan dzīves vides kvalitātes aspekti (dabas tuvums, iespēja baudīt tīru gaisu un klusumu, citi), gan emocionālie aspekti (tās ir dzimtas vai bērnības mājas, miers, iespēja netraucēti dzīvot un būt sev saimnieks), kas atbildēs parādās ap trīs reizes biežāk nekā ekonomiskie aspekti jautājumā “Kāpēc te ir labi dzīvot?”, bet tikpat bieži kā ekonomiskie aspekti jautājumā, kas uzdots tieši saimnieciskās darbības iespēju izvērtēšanai (“Ko šeit var darīt vislabāk?”). Līdz ar to pētnieku secinājums un ieteikums turpmākai sadarbībai ar iedzīvotājiem dabas aizsardzības jautājumu risināšanai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās: ņemt vērā iedzīvotāju emocionālās piesaistes nozīmi un to, ka viņiem ļoti būtiska ir pašnoteikšanās iespēja, iespēja justies kā saimniekiem savā zemē un dzīvot netraucēti, vienlaikus augstu novērtējot dzīves kvalitāti, ko sniedz apkārtējā vide. Šis secinājums ir krasā pretstatā ar to, kā parasti tiek interpretēta zemes īpašnieku attieksme pret dabu un aizsargājamās dabas teritorijām – vēlme postīt, izmantot tikai naudas iegūšanai. Pētījums liecina, ka iedzīvotājiem daba un emocionālās vērtības ir nozīmīgas un reakcija uz dabas aizsardzības noteiktajiem ierobežojumiem, visticamāk, būs pozitīvāka, ja to ieviešana notiks, ne tikai deklarējot iedzīvotāju un zemes īpašniekiem likumdošanā noteiktos ierobežojumus, bet arī respektējot viņu vēlmi būt saimniekiem savā zemē un sadzīvot ar dabu pēc saviem priekšstatiem.
