Kāpēc Kurzemē kalst ozoli? Trīs vietās konstatēta bīstama koku infekcija 2
Trīs vietās Kurzemē konstatēta bīstama koku infekcija – ozolu akūtā kalšana, informē Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) Augu karantīnas departamenta inspektore Alise Valdēna.
“Tā kā ozoli cilvēkiem Latvijā ir emocionāli un kultūrvēsturiski svarīgs koks, kopā ar meža nozares speciālistiem iesaistījāmies ozolu kopējā veselības stāvokļa novērtēšanā,” atzina VAAD speciāliste. Lai noteiktu pērn Latvijā pirmo reizi konstatētās ozolu akūtās kalšanas izplatību, šogad veikti 389 ozolu audžu apsekojumi, galvenokārt Kurzemē un Zemgalē, kur pagaidām pastāv augstāks izplatības risks. “Šobrīd domājam, ka Kurzemē un Zemgalē ir infekciju izraisošai baktērijai piemērotāki klimatiskie apstākļi. Tas ir līdzīgi kā ar bakteriālo iedegu, kas līdz šim konstatēta tieši šīs puses augļu dārzos,” pārdomās dalās A.Valdēna.
Slimībai raksturīgas pazīmes konstatētas 21 kokam. Septiņos gadījumos bija iespējams paņemt paraugu, pārējās vietas atkārtoti tiks pārbaudītas rudenī, kad klimatiskie apstākļi būs piemērotāki slimībai raksturīgo simptomu konstatēšanai, pastāstīja A.Valdēna. Trijos no paraugiem konstatēta baktērija, kas izraisa ozolu akūto kalšanu. Slimības skartie koki atrodas Kurzemē – Talsos, Kazdangā un Cīravā. Latvijā ozolu akūtā kalšana pirmo reizi konstatēta pērn Talsu pauguraines dabas parka teritorijā. Ozolu akūto kalšanu galvenokārt ierosina divas baktērijas. Pašlaik nav skaidrs, kā šīs baktērijas izplatās, teic A.Valdēna. Tāpēc arī pagaidām nevar spriest, vai no viena inficēta koka slimība var izplatīties uz citiem tajā pašā audzē.
Inficētie ozoli nokalst un aiziet bojā apmēram trīs līdz piecu gadu laikā no simptomu parādīšanās brīža. Ozolu akūtā kalšana ir jauna slimība, un pagaidām vēl nav zināmi tās ierobežošanas paņēmieni. “Pašlaik konstatēts, ka 50% gadījumu koks aiziet bojā, taču ir apmēram tikpat liela iespējamība, ka koks var atkopties. Tas ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, blakus augošo koku noēnojuma, maijvaboļu kāpuru uzbrukumiem, miltrasas, bet it īpaši no klimatiskajiem apstākļiem. Šāds sausums, kāds bija raksturīgs vasaras sākumam, visticamāk, nebija baktērijai labvēlīgs,” spriež A.Valdēna. “Bet, ja būtu mazliet mitrāks un tikpat silts, baktērija varētu veiksmīgi attīstīties.” Tāpēc pašlaik ir grūti spriest, vai baktērijas skartos ozolus var glābt vai ne. Varbūt koks pats atveseļojas, ja ir labvēlīgi apstākļi.
“Mēs rudenī atkārtoti aicināsim iedzīvotājus pievērst uzmanību saviem ozoliem un aizpildīt mež-audžu apsekošanas anketas. Uzmanība jāpievērš ne tikai kokiem mežos, bet arī parkos un apstādījumos, jo ozoli mums ir visur,” aicina VAAD speciāliste. Slimība galvenokārt skar nobriedušus ozolus, kas ir vairāk nekā 50 gadus veci un kuru diametrs ir vairāk nekā 30 cm.
Ozolu kalšanu var izraisīt dažādi apstākļi, piemēram, sakņu bojājums vai kāda kaitēkļa izplatība, taču raksturīgākā ozolu akūtās kalšanas infekcijas pazīme ir tieši eksudāts – tumšas krāsas lipīgs šķidrums, kas izdalās no nelielām, vertikālām plaisām ozola stumbrā. Šis eksudāts satur tūkstošiem mikroorganismu. Spēcīgs lietus tumšo šķidrumu var nomazgāt, tāpēc bojātie ozoli pēc lietus var nebūt tik labi pamanāmi. Izdalījumi redzami viena divu metru augstumā, bet var būt arī augstāk. Visintensīvāk lipīgais šķidrums izdalās pavasarī, kā arī oktobrī un novembrī. Izžūstot bojājuma vietai, veidojas garoziņa. Noplēšot bojātā koka ārējo mizu, zem tās saskatāmi tumši, slapji plankumi. Inficētajos kokos bieži konstatējamas šaurspārnu krāšņvaboles darbības pēdas – ejas un caurumi. Slimībai progresējot, ozola vainags izretinās un vērojama zaru galu atmiršana.
Ozolus apdraud ne tikai akūtā kalšana, bet arī tā saucamā ozolu pēkšņā nāve, kas Latvijā vēl nav konstatēta. Tomēr šī slimība ir potenciāli bīstama, jo mūsu valstī ir konstatēti šīs infekcijas izraisītāji uz ievestajiem rododendru stādiem. Arī klimatiskie apstākļi pie mums ir labvēlīgi slimības izplatībai.
