Kāpēc klusēšana vairs nav zelts. Sakāmvārdu līkumotie ceļi 0
Uzzinot, ka latviešu sakāmvārda “Kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu” variants Amerikā ir “Agrais putns pirmais dabū tārpu”, spriedu, ka šajā teicienā čakluma uzslavai ir vēl papildu akcents – par darbīgumu saņemsi atalgojumu. Bet paruna “rīta stundai zelts mutē”, ļoti iespējams, pie mums ienākusi no vācu valodas, jo latviešiem jau tā zelta nemaz tik daudz nebija. Savukārt angļiem ir cits sakāmvārds par rīta stundu, un, to burtiski tulkojot, iegūstam pamācību, ka viena rīta stunda ir divu vakara stundu vērta.
Taču filoloģijas doktore DAINA JURIKA (attēlā) savulaik pētījumā “Latviešu un angļu sakāmvārdu paralēles”, salīdzinot dažādu tautu sakāmvārdu variantus, secināja, ka izsekot šo sakāmvārdu ceļiem dažādās kultūrās ir praktiski neiespējami, jo ceļošana notikusi dažādos laikos. Pašlaik D. Jurika dzīvo Teksasā (ASV), darbojas bezpeļņas organizācijā, kas strādā ar bēgļiem no visām pasaules malām, un meklē izdevēju angļu valodā sarakstītai grāmatai par bēgļu dzīvesstāstiem. Taču temats par latviešu folkloru viņai joprojām mīļš.
Kādas bija visinteresantākās atziņas par dažādu tautu sakāmvārdu kopīgo izcelsmi?
D. Jurika: Tikai salīdzinot dažādu tautu sakāmvārdus, pamanām, ka ļoti daudzi no šiem teicieniem ir pazīstami turpat vai visās valodās un kultūrās. Šis fakts licis pētniekiem lauzīt galvu. Kaut arī ir tādi, kas mēģina noskaidrot populārāko sakāmvārdu izcelsmi un izsekot to pārceļošanai no vienas kaimiņu tautas uz otru, ir pazīstams arī uzskats, ka šādi pētījumi nav sevišķi produktīvi, jo, seno unikālo “sākuma sakāmvārdu” meklējot, varētu bezgalīgi lobīt nost vietējos variantus. Vērtīgāk ir pētīt sakāmvārdu krājuma funkcionalitāti mūsdienās – vai vēl pazīstam senos teicienus, vai jaunajai paaudzei tie ko nozīmē? Kā šie teicieni ir pārmainījušies laika griežos? Klasifikācijas mēģinājumos bieži minēts termins ir “starptautisks sakāmvārdu celms” ar kuru apzīmē kādu plašāk pazīstamu teicienu jeb sakarību, kam ir vietējie varianti daudzās valodās un kultūrās. Pētniekus pārsvarā interesē šādu starptautisku sakāmvārdu vietējie varianti, jo tajos vairāk ko uzzinām par konkrētās tautas dzīvi un ikdienu. Piemēram, pētīju starptautisko sakāmvārdu celmu “Ne viss ir zelts, kas spīd” un tā variantus. Latviešu varianti vēl bez jau minētā ir “Ne visi vagari, kam pātaga rokā” vai “Viss nav medus, kas salds”. (Ir pat latvisks variants “Ne viss ir s—, kas smird”.)
Savukārt, ja lūkojam, kur šis celms cēlies, tad citi to piedēvēs angļu Viljamam Šekspīram vai Džefrijam Čoseram, vēl citi pētnieki attiecinās uz Ezopa fabulām vai arī piedāvās latīņu variantus no senās Romas. Bieži arī par oriģināliem un unikāliem uzskatītie teicieni izrādās pazīstami arī citās kultūrās.
Jūs salīdzinājāt arī angļu un latviešu sakāmvārdu semantiku. Kas bija pats pārsteidzošākais?
Kā vienas vai otras kultūras sakāmvārdos darbojas kāds tajos populārs tēls. Analizēju “suņa” tēlu – izrādījās, ka latviešu sakāmvārdos “suns” kopumā uzlūkots pozitīvāk nekā angļu teicienos, iespējams, tādēļ, ka latviešu zemniekam suns palīdzējis gan lopus ganīt, gan bijis darbos līdzi gājējs, kā arī labs mājas sargs. Angļu sakāmvārdos “suns” bieži tēlots kā nenovīdīgs.
Vai latviešu sakāmvārdu un parunu vidū ir tādas, kādu nav citām tautām?
Manuprāt, latviešiem ir samērā daudz sakāmvārdu, kuros darbojas “velns” – ne tādā bībeliskā “sātana” nozīmē, bet vairāk kā šķelmis – jokdaris, nerātnieks, par kuru pasmejamies un reizēm uz brīdi pat dusmojamies. Vietumis šķiet, ka “velnu” varētu interpretēt kā “dabu”, elementus, kam pretstatīti cilvēki vai mājdzīvnieki. Tomēr itin bieži “velns” sakāmvārdu variantos ir nomaināms ar “suni” vai “kaķi”, kā arī citiem populāriem un pazīstamiem tēliem.
Angļu vai amerikāņu sakāmvārdos “velnu” šādā nozīmē reti samanām. Piemēram, “Iet kā velns pa podiem” (taisa troksni vai traci, steidzas) vai “Iet kā velns ar vējlukturi”. “Velns velnam ragus nelauž”, “Divi velni vienā purvā nesatiek”, “Velns noplēš deviņi pāri pastalu…” un tml. Kopumā šķiet, ka latviešiem bijusi svarīga nosvērtība un apdomība, darbu veicot, kā arī miers un saskaņa sadzīvē likusies patīkamāka par trauksmi un ķildām. Līdzīgi arī slavēta klusēšana – kas zelta vērta – šķiet samērā latviska parādība. Jūtams arī, ka latvietis vienmēr krietni strādājis – ir daudz sakāmvārdu, kas slavē darba ētiku: “Acis darba izbijās, rokas darba nebijās”. Svarīga bijusi taisnīguma izjūta, kā arī nav bijusi cieņā lielība.
Kurus sakāmvārdus, jūsuprāt, varētu izraudzīties kā mūsu tautas mentalitātei raksturīgākos?
Dažus būtu pagrūti izvēlēties, bet varbūt ņemšu no mūsu ģimenes – manas mammas – sakāmvārdu krājuma, es ar šiem teicieniem uzaugu. Mammiņas jau gan vairs nav mūsu vidū. Viņa bija dzimusi un bērnību pavadījusi Vidzemē, Ērgļu un Taurupes apkaimē. Mūs – trīs meitas – viņa audzināja, itin bieži piešķirot svarīgumu saviem vārdiem, pieminot vienu vai otru sakāmvārdu. Piemēram, kad pār mēru lielījāmies par kādu panākumu: “Kas kaķim asti cels, ja pats necels (variants: sunim)”. Kad steidzāmies vai mēģinājām darbu padarīt ātrāk: “Kā vējš skrien, kā miets atduras”. Vai arī “Ātri tikai blusas ķer”. Kad viņa ienāca istabā un mēs sēdējām draudzīgi: “Sēž kā divi balodīši”. Ja skolā vai paziņu pulciņā kāds bija apsaukājis un pēcāk gājām mammai sūdzēties, viņa atmeta ar roku, ka šādas lietas neko nevar kaitēt: “Lai sauc vilku vai lāci, ka tik mežā nedzen”.
Grāmatā “Angļu un latviešu sakāmvārdi un parunas” izlasīju, ka sakāmvārdam “Tas numurs neies cauri” kā atbilstīgs angļu valodā dots teiciens, kas, burtiski tulkots, skanētu tā: “Šis gailis cīņu neuzvarēs”. Mums jau tās gaiļu cīņas kā īpašnieku sacensību veids nav bijušas senatnē pazīstamas.
Mūsu “gailim” ir cita semantika, tas vairāk saredzams kā “lielībnieks” vai arī tāds, kas grib valdīt, ar raksturu: “Divi gaiļi vienā sētā nesatiek”.
Interesanti ir arī tie sakāmvārdi, kuri atspoguļo vērojumus, kas nu vairs ne vienmēr atbilst situācijai. Sentēvu gudrību “Netērē nenopelnīto naudu!” kā nederīgu mūsdienu dzīvei noraidīs visi kredītmenedžeri un viņu klienti. Kādi sakāmvārdi jums šajā sakarā nāk prātā?
Manuprāt, sakāmvārdos slavētā klusu ciešana – zelts vairs nav īsti noderīgs padoms – visiem būtu jāprot skaidri izteikties un nedrīkst stāvēt malā un ciest klusu, kad būtu jāizsaka savs viedoklis. Kā arī “Ne mana cūka, ne mana druva” – mūsdienu sabiedrībā dzīvojot, visiem būtu jāiesaistās un jāpalīdz, ja kādam kaimiņam notikusi nelaime. Man šis iesaistīšanās, palīdzēšanas princips ļoti patīk amerikāņu sabiedrībā – ka cilvēki ir kopumā pozitīvi un piedāvā palīdzību vajadzības gadījumos. Arī pārmērīgas apdomības laiki šķiet pagājuši – “lēnāk brauksi, tālāk tiksi” varbūt nav tik aktuāls teiciens kā senāk.
Esat pētījusi arī, ko angļu un latviešu sakāmvārdi saka par attieksmi pret sievieti. Kādi bija secinājumi?
Kopumā latviešu sakāmvārdu attieksme pret sievietēm ir vienlīdzīgāka, vairāk slavēti meitas un sievietes tikumi – čaklums, izveicība, spēja pārraudzīt saimniecību. Mazāk uzmanības veltīts sievietēm bieži pierakstītajam trūkumam – lielai runāšanas kārei (angļu sakāmvārdos tas vairāk uzsvērts). “Raugi sievu druvā, ne dancojot” – un līdzīgi tāpat arī par vīriešiem: “Neskati vīru no cepures, bet no tikuma”.
Latviešu valodā cilvēka miršanai ir tēlains apzīmējums “nolikt karoti”. Angļu valodā esot “iespert pa spaini”. Kā tas radies?
“Spaiņa” teiciens it kā nācis no senu laiku paraduma, ka tad, kad cilvēks gribējis beigt dzīvi pašnāvībā, viņš pakāpies uz spaiņa un tad spaini izspēris… Otra iespēja – ka senos laikos “bucket”, kas tagad angļu valodā saglabājies kā apvidus vārds, nozīmējis nevis “spaini”, bet siju, kur piekāra dzīvniekus uz kaušanu. Atradu arī variantu, ka šis teiciens cēlies no katoļu mirušo apstāvēšanas rituāla, kur spainītis ar svēto ūdeni novietots mirušā kājgalī un cilvēki, kas nākuši no nelaiķa atvadīties, no spainīša uzspricējuši ūdeni mirušajam, tā sagatavojot viņu aizsaulei.
