Kāpēc ķīniešu ir tik daudz? 0
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Atbildēt uz virsrakstā uzdoto jautājumu, kāpēc pasaulē jau ir teju pusotrs miljards ķīniešu, nemaz nav tik viegli, kā varbūt varētu sākotnēji šķist. Atbildes sakne meklējama dziļi pagātnē un ar eiropiešiem un vispār visai pārējai pasaulei ļoti neparastajām šīs valsts tradīcijām. Katrā ziņā ir vairāki iespējamie iemesli.
Viens bērns ģimenē – tas vairs nav spēkā
2021. gada sākumā tika publicēti jaunākie tautas skaitīšanas rezultāti, kas uzrādīja: patlaban Ķīnā dzīvo vismaz par 72 miljoniem vairāk cilvēku, nekā tas bija 2010. gadā, kopā sniedzoties pāri 1,4 miljardiem. Turklāt šeit ir arī paradokss: pasaulē nemaz nav tik daudz valstu, kuru iedzīvotāju skaits vispār pārsniegtu 70 miljonus, taču Ķīnas varas iestādes vienalga paudušas bažas saistībā ar savu iedzīvotāju skaita pieauguma tempu samazināšanos. Tie esot sarukuši par 0,04% salīdzinājumā ar periodu no 2000. līdz 2010. gadam. Dzimstības rādītāji nokritušies no 17,86 miljoniem 2016. gadā līdz 14,65 miljoniem 2019. gadā, bet 2020. gadā – jau līdz 12 miljoniem.
Tāpēc teju vai vienlaikus ar tautas skaitīšanas rezultātu publicēšanu Ķīnas valdība nāca klajā ar paziņojumu, ka tagad visā valstī ģimenēm jau pilnībā oficiāli atļauts laist pasaulē trīs bērnus. Var piebilst, ka tas faktiski bija atļauts arī iepriekš, taču par to bija jāsamaksā sodanauda, kuras apjoms dažādās valsts provincēs bija atšķirīgs. Vai arī vecākiem daudzos gadījumos nācās slēpt savus trešos bērnus, kas, protams, nebija īpaši labvēlīga situācija.
Lai kā arī būtu, bet Ķīna jau sen ir pasaulē visapdzīvotākā valsts. Mūsdienās tajā mīt vismaz 19% no visiem pasaules iedzīvotājiem. Bet vēsturē bijuši periodi, kad šis īpatsvars sasniedzis pat 40%! Taču, arī lāgā nepārzinot statistiku, par ķīniešu reālo skaitu var pārliecināties ikviens, kuram izdevies apciemot šo valsti. Var arī piebilst, ka pašā Ķīnā iedzīvotāju daudzums nav gluži vienmērīgi sadalīts, galvenokārt ir atšķirības valsts ziemeļos un dienvidos, kā arī rietumos un austrumos. Vismazāk apdzīvotā province ir Tibetas autonomais rajons, savukārt visblīvāk apdzīvotā ir Dienvidķīnas piekrastē izvietotā Guandunas province.
Tātad: kāpēc viņu ir tik daudz? Jā, agrākos laikos nebija nekādu dzimstības ierobežojumu, un vēl joprojām praktiski lielākā daļa Ķīnā ir ļaužu, kuri paši dzimuši vēl pirms politikas “Vienā ģimenē – viens bērns” izsludināšanas Mao Dzeduna valdīšanas laikā. Taču parastais iebildums teju vai vienmēr ir tāds, ka Eiropā taču nekad nav bijuši nekādi ierobežojumi un tur arī nāca pasaulē pa pieciem, desmit un pat vēl vairāk bērniem vienā ģimenē, kas itin nemaz neskaitījās kaut kas īpaši pārsteidzošs. Taču nezin kāpēc ne angļu, ne franču tādēļ vien nav tagad pusotrs miljards, vai ne? Līdz ar to pareizā atbilde atkal atbīdās aizvien kaut kur tālāk, lai gan speciālisti pauž, ka šo parādību tomēr esot iespējams vismaz gluži racionāli izskaidrot.
Iedzīvotāju skaits atsevišķās Ķīnas provincēs:
Guanduna 126 miljoni
Šaņduna 102 miljoni
Henaņa 100 miljoni
Dzjansu 85 miljoni
Šanhaja 25 miljoni
Pekina 22 miljoni
Tjaņdziņa 14 miljoni
Tibeta 3,65 miljoni
Ķīna vienkārši nav Eiropa – lūk, kāpēc!
Vispirms esot jāsāk ar to, ka ķīnieši patiešām ir viena no vissenākajām civilizācijām uz Zemes. Ķīnieši tūkstošgadu laikā nekad nav asimilējušies un izšķīduši citās tautās, nekad nav pilnībā zaudējuši savu teritoriju, praktiski bez pārtraukuma turpinājuši kopt, lolot un attīstīt savu kultūru. Iespējams, tieši šā sava senuma dēļ viņi spējuši uzkrāt cilvēciskos resursus, jo sevišķi laikā, kad nepastāvēja dzimstības ierobežojumi.
Tāpat esot jāielāgo, ka Ķīna tomēr joprojām ir faktiski impērija, lai arī patlaban oficiālā valsts iekārta tur ir gluži cita. Sākotnēji šajā teritorijā bija vairākas neatkarīgas valstis, kuras vēlāk ar varu apvienoja imperators Ciņs Šihuandi. Tieši šā iemesla dēļ Ķīnā vēl joprojām dažādās provincēs ļaudis runā tik atšķirīgos dialektos, ka tiešā veidā cits citu nespēj pat saprast. Taču tā dēvētais vēstures paradokss izpaužas galvenokārt tādējādi, ka savas tūkstošgadu pastāvēšanas laikā Ķīna nav zaudējusi savas teritorijas.
Ja mūsdienās eksistētu Romas impērija, kas plešas no Britānijas līdz Sīrijai, arī tajā gluži droši tagad dzīvotu vismaz miljards cilvēku. Lai gan te arī varētu būt runa par paradoksu, jo dziļākajā būtībā jau mūsdienu Eiropas Savienība tas pats Romas impērijas turpinājums vien ir, taču iedzīvotāju tur tomēr ir vismaz divas ar pusi reizes mazāk. Un vēl arī Indija: ja tā tagad pastāvētu tajās pašās teritorijās, kuras tai piederēja pirms angļu invāzijas, proti, kopā ar Pakistānu un Bangladešu, tās iedzīvotāju kopējais skaits jau sen būtu pārsteidzis visus ķīniešu rādītājus (2020. gadā Indijā saskaitīti 1,38 miljardi iedzīvotāju).
Otrkārt, Ķīnā vēsturiski vienmēr izrādīta liela uzmanība bērniem un to skaitam. Parastā zemnieku ģimenē Ķīnā varēja piedzimt pat līdz 20 mazuļiem, tostarp arī gaužām trūcīgajiem ļaudīm. Tie vīri, kuri bija spējuši saraust lielāku bagātību, drīkstēja uzturēt vairākus desmitus vai simtus mīlas verdzeņu, un tāda kārtība nebija pretrunā ar ķīniešu morāles normām, kas principā pat ievērojami atšķiras no eiropiešu morāles.
Zināms, ka dažiem ķīniešu valdniekiem vispār bijušas 700 un pat 900 sievietes, no kurām katra varēja laist un, visdrīzāk, arī laida pasaulē pat vairākus bērnus. Tostarp pat tas pats jau iepriekš pieminētais trūcīgais zemnieks nereti dzīvoja kopā gan ar sievu, gan vismaz vienu pēcnācējus dzemdējošu verdzeni.
Bet Eiropā trūcīgie ļaudis sev neko tādu nekad nav varējuši atļauties. Tur nabadzīgajās ģimenēs dažkārt pat slepus nogalināja savus jaundzimušos mazuļus vai vienkārši piesvieda viņus nepazīstamiem ļaudīm vai klosteriem, jo cilvēkiem vienkārši nebija ar ko viņus barot. Tiesa, arī ķīnieši pārsvarā nedzīvoja pārticīgi, taču viņos allaž valdījušas divas galvenās vēlmes: nodot tālāk savu uzvārdu pa vīriešu līniju (šā iemesla dēļ nereti nācās ilgi un bažīgi gaidīt tāda pēcnācēja piedzimšanu) un nodrošināt sev labas vecumdienas – sak, gan jau kāds no vismaz 10 pēcnācējiem spēs iegūt atbilstošu izglītību un pacelties augšup pa sociālajām kāpnēm.
Ķīnā nekad nav bijusi tik skarbi hierarhiska sabiedrība kā Eiropā, Indijā vai pat Japānā. Protams, arī Ķīnā aristokrātu bērni automātiski kļuva par aristokrātiem. Taču tur arī zemnieka dēls vienmēr varēja uzcītīgi mācīties, sekmīgi nokārtot sarežģītu eksāmenu un tad kļūt par ierēdni, kas bija uzskatāma par “siltu, ienesīgu vietiņu”. Ķīnā faktiski jau kopš neatminamas senatnes bijis spēkā meritokrātijas princips – vara pieder cienījamākajiem un spējīgākajiem cilvēkiem, nevis tikai aktīviem un bļaurīgiem iznireļiem. Līdz ar to tur gluži pašsaprotamā kārtā allaž bijis spēkā stimuls patiešām labi mācīties.
Un ir vēl kāda savdabīga nianse – tā saistīta ar mantošanu. Arī Ķīnā valdošais princips bija līdzīgs eiropeiskajam: mantojums īstenojās pa vīriešu līniju no tēva vecākajam dēlam. Tas ir teju vai mūžsens likums. Taču Ķīnā vecākais dēls mantoja titulu, tiesības būt ģimenes galva un obligātu pienākumu būt atbildīgam par visu ģimeni, bet īpašumu vienmērīgi sadalīja visiem bērniem. Savukārt Eiropā viss īpašums tika tikai vecākajam dēlam, bet visjaunākajam – tieši kā vēstīts pasakās! – “kaķis zābakos”. Tā rezultātā eiropiešu jaunākie bērni bija spiesti kļūt par karavīriem, mūkiem vai avantūristiem, kas, protams, nekādā veidā nesekmēja vēlmi radīt pēcnācējus vai vispār kaut kādā veidā nostiprināties dzīvē.
Treškārt, Ķīnā jau kopš sendienām bijušas ļoti spēcīgas pašpalīdzības tradīcijas. Ja kādā novadā gadījās neraža, nekavējoties pieplūda rīsi no kaimiņu rajoniem, kur kādam gluži noteikti dzīvoja radinieki vai arī tur kalpoja kāds ierēdņa amatā ticis uzcītīgs dēls un tamlīdzīgi. Pateicoties tam, ka allaž bija iespējams saņemt palīdzību, ķīniešiem teju vai vienmēr izdevies izvairīties no masu bada (neskaitot patiešām šaušalīgas situācijas 20. gadsimta sākumā, kad valsti plosīja pilsoņu karš un karojošās puses labākajā gadījumā rūpējās tikai par saviem karavīriem, kā rezultātā no reāla bada bojā aizgāja desmitiem miljoni cilvēku), kas savukārt Eiropā tomēr bijusi raksturīga parādība. Arī tas labvēlīgi ietekmēja ķīniešu dzīves ilgumu un iedzīvotāju kopējo skaitu.
Un, ceturtkārt, Ķīnas iedzīvotāju skaits īpaši ražīgi pieaudzis pēdējo aizvadīto 400 gadu laikā. To tiešā veidā ietekmējusi gluži konkrēta valsts iekšējā politika, kuru sāka īstenot Ciņu impērijas laikā. Piemēram, imperators Jundžene (valdījis 1722–1735) valstī iedibināja īpašu nodokļu kārtību: valdība vairs neievāca tā dēvētos dvēseļu nodokļus, bet gan vienu kopējo nodokli par zemi, turklāt tā lielums bija atkarīgs no apliekamās zemes lieluma. Un, tā kā par “lieku dvēseli” vairs nekas papildus nebija jāmaksā, ķīnieši sāka vairāk laist pasaulē pēcnācēju.
Vai būs vēl vairāk?
Un, protams, ir arī sazvērestības teorijai pielīdzinātā versija, kas pauž pirmajā acumirklī šķietami pilnībā absurdo – patiesībā nav nekāda pusotra miljarda ķīniešu, tas ir tikai mīts. Proti, it kā kopš tā laika, kad tur iedibinājās Ķīnas Komunistiskās partijas vara, apzināti pārspīlē savu iedzīvotāju skaitu, lai tādējādi iebiedētu ideoloģiskos pretiniekus, un saistībā ar joprojām stingri noslēgto piekļuvi šai sabiedrībai par šā fakta atbilstību realitātei vienkārši nav oficiālu iespēju droši pārliecināties. Pirmais par to savulaik esot izteicies uz Taivānu aizmukušais ķīniešu komunistu oponents Čans Kaiši, kurš 1962. gadā paudis, ka Mao Dzeduns apzināti pārspīlē Ķīnas iedzīvotāju skaitu, lai tādējādi iebiedētu kapitālistus, kuri tāpēc baidīsies iebrukt komunistu pārvaldītajā Ķīnā, lai tur iedibinātu sev izdevīgu valsts iekārtu.
Tiesa, šī versija izskatās gaužām vārga. Haņu dinastijas valdīšanas laikā 2. gadsimtā Ķīnā esot bijuši vismaz 60 miljoni iedzīvotāju, bet 19. gadsimta vidū – jau 430 miljoni. Šķiet gluži loģisks pieņēmums, ka saistībā ar pārtikas apgādes un medicīniskās aprūpes uzlabošanos šis skaits gluži mierīgi varēja palielināties līdz tagadējam daudzumam. Turklāt mūsdienu augsto tehnoloģiju laikmetā tik vērienīgu falsifikāciju nevarētu noslēpt praktiski nekādā veidā. Nav iespējams uzskaitīt pilnībā un bez izņēmuma visus, taču mūsdienās pastāv virkne dažādu elektroniskās spiegošanas instrumentu, piemēram, unikālo mobilo sakaru abonentu vai IP adrešu uzskaitījums tīmeklī, kas ļauj visnotaļ precīzi apjaust puslīdz reālo iedzīvotāju skaitu faktiski jebkurā valstī, un tamlīdzīgi.
Un, protams, ir arī gluži loģiskais ar saprāta balsi saistītais jautājums: ja ķīniešu jau tāpat ir ļoti daudz, tad kādā nolūkā valdībai arī šodien būtu vajadzīgs, lai viņu būtu aizvien vairāk un vairāk? Cita loģika taču pauž skaidri un gaiši – jo attīstītā valstī mazāk iedzīvotāju, jo vairāk pieaug kopprodukts uz vienu iedzīvotāju un līdz ar to visiem tur it kā vajadzētu kļūt aizvien turīgākiem. Taču tas izskatās vairāk pēc tādām rietumnieku ekonomisko manipulatoru teorijām. Izrādās, konkrēti reālie dati apliecinot gluži pretējo: kopprodukta pieauguma tempi tieši ir mazāki tajos reģionos, kuros vērojami zemi dzimstības rādītāji…
Piemēram, Ķīnas ziemeļaustrumu teritorijās pēdējos gados esot novērojams straujš ekonomikas rādītāju kritums. Un tas sakritis ar reģiona iedzīvotāju daudzuma īpatsvara krišanos attiecībā pret visu valsti – no 9,01% līdz 7,71% periodā no 1980. līdz 2019. gadam. Citiem vārdiem sakot, iedzīvotāju skaits samazinājies, taču kopprodukts uz vienu iedzīvotāju arī kļuvis mazāks. Līdz ar to, kā pauduši pētnieki, ir pilnībā iespējams, ka jau burtiski pēc dažiem gadiem Ķīna vispār atteiksies no jebkādiem dzimstības ierobežojumiem. Tiesa, nevienam nav nekādas pārliecības par to, ka tas kaut ko varētu dot.
Iedzīvotāju skaita pieauguma temps Ķīnā mūsdienās ir tikai 0,47%, un atbilstoši šim rādītājam Ķīna ierindojas 159. vietā pasaulē. Līdz 20. gadsimta vidum dzimstība bija saglabājusies pietiekami augstā līmenī – 5,68, bet laika posmā no 1980. līdz 2000. gadam dzimstība samazinājusies līdz līmenim 1,75. Tādējādi Ķīnas iedzīvotāju kopskaita īpatsvars pret pasaules kopējo iedzīvotāju daudzumu no 1900. gada līdz 2016. gadam bija samazinājies no 25% līdz 18,5%.
Viena bērna politiku Ķīnā pilnībā atcēla 2016. gada 1. janvārī, un, pateicoties tam, jau tajā pašā gadā fiksēts pēdējo 20 gadu laikā lielākais jaundzimušo skaits – 17,8 miljoni. Saistībā ar Ķīnas sabiedrības novecošanu 2021. gadā pieņemts lēmums atļaut ģimenē laist pasaulē arī trešo bērnu. Pēdējā tautas skaitīšanā noskaidrots, ka patlaban Ķīnā ir vismaz 230 miljoni cilvēku vecumā virs 60 gadiem, kas ir 18,7% no visiem Ķīnas iedzīvotājiem. Kopējais Ķīnas darbaspējīgo iedzīvotāju daudzums vecumā no 16 līdz 59 gadiem pērn bija 895 miljoni jeb 63,35% no iedzīvotāju kopējā daudzuma. Piebilsts, ka 2018. gadā šis rādītājs bijis 64,30%.
Mūsdienās Ķīna ir valsts, kurā dzīvo visvairāk gados vecu cilvēku, un šie sabiedrības novecošanas tempi palielinās. Laikā no 1978. līdz 2015. gadam dzimstības koeficients Ķīnā kļuvis zemāks par iedzīvotāju atražošanas līmeni. Tas pats novērojams arī daudzās citās reģiona valstīs ar salīdzinoši augstu ienākumu līmeni – Japānā, Dienvidkorejā, Honkongā, Taivānā un Singapūrā. Turklāt Ķīna vienlaikus ir attīstības valsts, kurā notiek dzīves ilguma palielināšanās, tostarp saglabājoties salīdzinoši ļoti agrīnam pensionēšanās vecumam: 55 gadi sievietēm un 60 gadi vīriešiem. Patlaban Ķīnā notiek darbaspēka samazināšanās un vienlaikus ļoti strauja pensionāru skaita palielināšanās. Virkne ekspertu izteikuši prognozi, ka Ķīnas valsts pensiju fonda resursi kopējā darbaspēka samazināšanās ietekmē būs pilnībā izsmelti jau līdz 2035. gadam.
Mūsdienu Ķīnā no katriem 100 000 iedzīvotāju 15 500 cilvēku ir augstākā izglītība (šis rādītājs kopš 2010. gada palielinājies gandrīz divas reizes), 50 000 ir pabeigta vidējā vai vidējā speciālā izglītība.
Pēdējā tautas skaitīšana Ķīnā notikusi 2020. gadā, un tā ir pēc kārtas septītā kopš Ķīnas Tautas Republikas nodibināšanas. Pirmā tautas skaitīšana Ķīnā notika 1953. gadā. Šajās tautas skaitīšanas reizēs fiksēts šāds Ķīnas iedzīvotāju skaits:
1953. – 601 938 035
1964. – 694 581 759
1982. – 1 008 180 738
1990. – 1 133 709 738
2000. – 1 245 110 826
2010. – 1 339 724 852
2020. – 1 406 000 000
2021. gadā Ķīnā mita 1 412 000 000 iedzīvotāju. Aprēķini liecinot, ka savu augstāko punktu iedzīvotāju skaita ziņā Ķīna sasniegs 2030. gadā, kad tur būs 1,45 miljardi iedzīvotāju. Tas attiecināms uz Ķīnas kontinentālo daļu – 31 province, autonomais rajons, municipālie veidojumi un militārpersonas, izņemot Taivānas, Honkongas un Makao iedzīvotājus. Kas tālāk? 2017. gadā savā ziņojumā Ķīnas Valsts veselības aprūpes un dzimstības plānošanas komitejas priekšsēdētāja vietnieks Vans Peijaņs paudis: līdz 2050. gadam Ķīnas iedzīvotāju skaits nostabilizēšoties pie robežas 1,4 miljardi, bet līdz šā gadsimta beigām tas jau būšot nokritis atpakaļ aptuveni 1990. gada līmenī – līdz 1,1 miljarda robežai.
Ķīna ir pasaulē viena no visblīvāk apdzīvotajām valstīm. 2020. gadā blīvums bija vidēji 153 cilvēki uz vienu kvadrātkilometru. Kā jau minēts, šis blīvums ir salīdzinoši nevienmērīgs: biezi apdzīvotajos Austrumķīnas piekrastes rajonos šis rādītājs pārsniedz 400, Ķīnas centrālajā daļā tas ir aptuveni 200, bet Rietumķīnas kalnu apgabalos – mazāk par 10 cilvēkiem uz kvadrātkilometru. Joprojām turpinās iedzīvotāju koncentrācija upju Džudzjana un Jandzi deltās, kā arī Bohajas līča rajonā.
Ķīnas pilsētās dzīvo 64% iedzīvotāju, lauku rajonos – tātad 36%. No tiem 51,24% ir vīrieši, 48,76% sievietes. 2021. gadā Ķīnā dzīvoja par 35 miljoniem vairāk vīriešu nekā sieviešu. Tostarp vidējais dzīves ilgums Ķīnā mūsdienās ir šāds: vīrieši – 72,7 gadi, sievietes – 76,9 gadi.
