Kāpēc Kariņš neturēja solījumu? “Mājas Viesis” par valdības sasteigto lēmumu atļaut zāģēt jaunākus mežus 103
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Hallo, kur koki? Tā rakstīts uz viena no plakātiem, ar kuru 5. jūlija piketā notika protests pret steigā, Ukrainas kara un energokrīzes aizsegā pieņemto Ministru kabineta lēmumu samazināt cērtamo koku diametru, kas pavērs ceļu vēl plašākām kailcirtēm. Grozījumi, kurus iepriekš sabiedrības spiediena dēļ izdevās divas reizes apturēt, šoreiz izgāja cauri bez aizķeršanās. Iepriekš Ministru prezidents Krišjānis Kariņš bija solījis, ka nevirzīs šo lēmumu, līdz nebūs vienojušies zemkopības un VARAM ministri, meža industrijas pārstāvji un vides aktīvisti. Vai viņi bija vienojušies?
Ministru kabineta 21. jūnija sēde jautājumā par noteikumu grozījumiem, kas ļaus cirst tievākus kokus, sākās ar K. Kariņa (“Jaunā Vienotība”) apgalvojumu, ka pie viņa kabinetā par šo lēmumu ir vienojies zemkopības ministrs Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība) ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Artūru Tomu Plešu (“Attīstībai/Par”), taču nedaudz vēlāk savā runā VARAM ministrs paziņoja, ka viņam ir īpašais viedoklis un balsojumā nepievienosies. Vai šajā brīdī K. Kariņam nebija jāatliek jautājuma izskatīšana, ja vien viņa vārdiem par vienošanos ir kāda nozīme?
Nekādas vienošanās nebija ar vides aktīvistiem – sēdē tika dots vārds Pasaules dabas fonda (PDF) vadītājam Jānim Rozītim un Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) vadītājam Viesturam Ķerum, un viņu teiktais vēlreiz apliecināja, ka grozījumi vēl vairāk pasliktinās Latvijas mežu stāvokli. Uz nopietniem lēmuma defektiem norādīja Latvijas Bankas pārstāvis Edvards Kušners.
No ministriem, ja neskaita Pleša paziņojumu, vienīgi Artis Pabriks (“Latvijas attīstībai”) atzina – lai viņš varētu ar mierīgu sirdi balsot, pirms lēmuma pieņemšanas būtu jāizvērtē vides un saimniecisko vajadzību līdzsvars. Kariņš pavēstīja, ka mežu apsaimniekošanas jomā politiķi, tostarp arī viņš pats, nav īpaši zinīgi un pēc katra runātāja esot tieksme nostāties tā pusē, tomēr “zinīguma” trūkums ne Ministru prezidentam, ne ministriem netraucēja pieņemt lēmumu, kas būtiski ietekmēs Latvijas lielāko bagātību – mežus.
Kāpēc? Atbildes nav
Uz “Mājas Viesa” nosūtītajiem jautājumiem K. Kariņam – kāpēc nav turējis solījumu; kāpēc nav apturējis jautājuma izskatīšanu un kā var pieņemt lēmumu, kurā pašam nav skaidrības u. c. – konkrētas atbildes nesaņēmām, tikai preses sekretāra atsūtīto komentāru “par minēto tēmu”, pilnu ar standarta frāzēm, kas der vai visiem politiskās dzīves gadījumiem.
Tajā pašā pirmsjāņu sēdē, iespējams, sirdsapziņas nomierināšanai Kariņš ierosināja Zemkopības ministrijai un VARAM četros mēnešos sagatavot ziņojumu par kailcirtēm mežizstrādē. Vai tādam nebija jābūt vēl pirms lēmuma izskatīšanas? Arī uz šo jautājumu no Ministru prezidenta atbildes nebija. ‘
Tāpat viņam nebija ko teikt, vai valdībā ir vieta tādam ministram kā Kaspars Gerhards, kurš MK sēdē savā ziņojumā pauda maldinošu informāciju par šķeldas pieaugumu, kas izskanēja kā būtiskākais arguments lēmuma pieņemšanai. Zemkopības ministrs sēdē apgalvoja, ka grozījumi par koku ciršanas diametra samazināšanu ļautu palielināt šķeldas ieguvi par 20%, taču, kā noskaidrojuši “Re:Baltica” faktu pārbaudes projekta “Re:Check” veidotāji, ražotāju prognoze norāda tikai uz 3%. Zemkopības ministrija vēlāk atzinusi, ka patiesībā par 20% pieaugs pieejamā koksne. Šķeldas papildu ieguvums būs neliels un, visticamāk, tāpat kā līdz šim aizplūdīs uz ārzemēm.
Lēmums jau izrādījies noderīgs akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” (LVM), kas iepriekš gan atgaiņājās, sak, viņi nesākšot cirst kokus pēc caurmēra, taču MK 21. jūnija sēdes protokolā melns uz balta ierakstīts, ka Zemkopības ministrijai jāsagatavo izmaiņas, lai valsts mežos varētu cirst par vismaz vienu miljonu kubikmetru vairāk, kas dos papildu peļņu 22,4 miljonus eiro.
Aiz matiem pievilkts arguments
“Krustām šķērsām jau ir pierādīts, ka šķelda ir aiz matiem pievilkts arguments. Zemkopības ministrijas informatīvajā ziņojumā, uz kura pamata grozījumi tika izvirzīti, minēta kurināmā koksne kopumā, bet tā nav tikai šķelda, un pat nav īsti pateikts, cik šķeldas dabūsim tieši Latvijā un kā tiks ietekmēta cena,” par lēmuma neskaidro pamatojumu spriež LOB vadītājs V. Ķerus. Izskatās, ka K. Gerhards un viņa vadītā ministrija ne tikai melo valdībai un tautai, bet ir arī slinki, lai kvalitatīvi sagatavotu ziņojumu, vai arī pārliecināti, ka lēmums tiks pieņemts arī bez stipriem papīriem.
V. Ķerus atzīst, ka iznākums ir nepatīkams arī emocionāli, jo jau desmit gadus centies gan saprast, kā Latvijā notiek mežu apsaimniekošana, gan ietekmēt videi labvēlīgu lēmumu pieņemšanu, taču varas pieeja neesot mainījusies. “Pēc Kariņa solījuma 2020. gadā jutāmies atviegloti, jo pieredze rādīja, ka, tiklīdz jautājums parādās valdības sēdēs darba kārtībā, tas faktiski ir izlemts, tikai tiek nospēlēts teātris tiem, kas to skatās. Argumenti nevienu neinteresē, jo vienošanās pirms tam ir notikusi.”
Par lēmuma pieņemšanas patiesajiem iemesliem viņam ir savi pieņēmumi – kokrūpniekiem trūkst cērtamu mežu, ko apliecinot Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektora Kristapa Klausa uzstāšanās kokrūpnieku pasākumos, kur tiek zīmētas drūmas ainas, cik privātajiem īpašniekiem palicis mežu ciršanai. Ar viņu vienisprātis ir Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes profesors Guntis Brūmelis: “Arī 2008. gadā, kad palielināja ciršanas apjomus, Kristaps Klauss teica – vajag, un MK dancoja viņu stabulē un tāmi palielināja. Tagad K. Klauss un Kokrūpnieku federācija atkal teic, ka mums vajag, un tas ir vienīgais iemesls un pamatojums, kādēļ vajadzēja grozīt noteikumus – lai cirstu vairāk. Kokrūpnieki visā pasaulē vienmēr ir gribējuši vairāk un vairāk.”
Tā ir demagoģija
Par valdības steigu, pieņemot lēmumu tieši pirms Jāņiem, V. Ķerum ir skaidrojums: “Tā bija vajadzīga, lai sabiedrība nepaspētu mobilizēties, kā tas notika iepriekšējās reizēs.” Otrs būtisks iemesls – paspēt nocirst, pirms tiek pieņemts lēmums par aizsargājamām teritorijām, jo nupat Latvijā ir pabeigta dabas skaitīšana, biotopu kartēšana.
Kā lēmums iet kopā ar Eiropas Zaļo kursu? Vides sargāšanā Latvijas valsts institūcijas nav pirmrindnieces, bieži vien, lai lietas sāktu kustēt, Eiropas Savienībai ir jāuzspiež.
Profesors G. Brūmelis, vērtējot zinātnieku argumentus par labu tievāku koku ciršanai, ir skarbs: “Tā ir demagoģija, kad apgalvo, ka priežu silos netiks cirsti meži ātrāk, jo zināms taču, ka neauglīgās augsnēs koki aug ļoti lēnām. Varētu vienkārši pateikt, ka ciršanas noteikumi ir virzīti uz mežu tipiem kaut cik auglīgās augsnēs un nav paredzēti priežu siliem un purvājiem. Kad meža zinātnieks izmanto tādu demagoģiju, neticu arī pārējam, ko viņš saka.” Vēl viens demagoģijas piemērs esot emisiju un oglekļa piesaistes salīdzinājums dabiskajiem un produktīvajiem mežiem, kur mežzinātnieki “piemirst” par oglekļa akumulāciju dabisko mežu augsnēs un emisijām no augsnes kailcirtēs.
“Teikt, ka tagad, kad būs vairāk kailciršu un jaunaudžu, būs vairāk CO2 piesaistes, ir muļķības, būs tikai vairāk un vairāk emisiju! 1990. gadā Latvijā oglekļa piesaiste mežos bija daudz, daudz lielāka nekā emisijas. Gadu no gada palielinot ciršanas tāmi, rodas vairāk kailciršu un vairāk jaunaudžu platību, kas vēl vairāk radīs emisijas. Latvija bija zaļa valsts, pie kā mēs ar šīm kailcirtēm esam nonākuši?”
MK sēdē piesauktais it kā pozitīvais Skandināvijas valstu piemērs, kur netiek regulēts cērtamo koku diametrs, un Igaunija, kur tas noteikts mazāks nekā pie mums, nepārliecina ne G. Brūmeli, ne V. Ķeru. “Ir pētījumi, kā Zviedrijas mežu apsaimniekošana ir noplicinājusi dabas daudzveidību, kailcirtes ir lielas, trūkst vecu mežu, lielu koku un pat lapu koku, trūkst mirušo koku, kas arī ir mežam vajadzīgi. Par Somiju nesen bija informācija, ka intensīvas ciršanas dēļ zeme ir kļuvusi par emisijas avotu,” ar kaimiņzemes “panākumiem” dalās V. Ķerus. G. Brūmelis norāda, ka Igaunijā no visām mežu platībām jau tagad 13% noteiktas kā aizsargājamas, kamēr Latvijā – tikai 4%.
Ko tālāk?
Bažas, ka grozījumi vēl vairāk veicinās mežu ciršanu, cenšas kliedēt Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Meža konsultāciju pakalpojumu centra (MKPC) direktors Raimonds Bērmanis: “Mums ir ļoti labi, saprātīgi un apzinīgi meža īpašnieki, kuri ļoti rūpīgi pārbauda katra koka nozāģēšanu un ļoti uztraucas par mežu. Viņiem jaunie grozījumi paver jaunas iespējas dažādot meža apsaimniekošanu.” Un tomēr arī viņam jāatzīst, ka laikā, kad koksnes cenas ir pieaugušas un vēl palielināsies, neierasti augsta cena ir malkai un šķeldai, kā arī pastāv neskaidrība par pieprasījumu rudenī, mežus zāģēs intensīvāk. “Un tie ir riski,” viņš piebilst. Viens no risinājumiem ir vairāk un aktīvāk izglītot meža īpašniekus par vides un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kas ir viena no MKPC prioritātēm.
Savukārt vides draugi, kas rīkoja piketu, ir gatavi cīņu turpināt, iespējams, to apstrīdot Satversmes tiesā. Notikumos iesaistījusies režisore Krista Burāne un izrāžu veidotājs Jānis Balodis, kas nākamās vasaras brīvdabas skatuvēm veido iestudējumu par cilvēka un dabas attiecībām “Visi putni skaisti dzied”, kurā tiks atspoguļotas arī mežu ciršanas radītās problēmas. “Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Es aicinu visus cilvēkus vārdu “mežs” lietot pēc tā patiesās jēgas un būtības. Mežs ir daudzveidīga ekosistēma nevis koku plantācijas vai tīrumi, kā mums to mēģina iestāstīt Zemkopības ministrijas dokumenti un kokrūpnieku lobiji,” saka K. Burāne.
Turpmākos vides aktīvistu soļus LOB vadītājs V. Ķerus neatklāj – iespējas ir vairākas un ne visas publiski iztirzājamas. Taču jau tagad skaidrs, ka MK lēmums neiet rakstā ar Eiropas Zaļo kursu, ES bioloģiskās daudzveidības un mežu stratēģiju, Eiropas Komisijas topošo regulu par dabas atjaunošanu. Atkal cerības, ka ES piespiedīs? “Man tas liekas absolūti stulbi un nožēlojami, ka mums vajadzīgs ES spiediens, lai sargātu savus mežus, bet tā ir, jo nacionālā līmenī to nespējam nodrošināt,” saka V. Ķerus.
