Kāpēc jānievā Latvijas sasniegumi? 0
Noklusēti sasniegumi, neslēpts nicinājums pret Latvijas valsts vēsturi – tāds ir minoritāšu apskatnieka, Stradiņa universitātes asoc. prof. Denisa Hanova un sektu pētnieka, LU prof. Valda Tēraudkalna kopdarbs “Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā 1934 – 1940” (“Zinātne”: 2012), sarakstīts ar mērķi graut priekšstatus par Latvijas laika vērtībām.
Tā ir tikai viena no pēdējā laikā izdotajām grāmatām, kas norāda uz diezgan nepatīkamu ainu šobrīd vēstures pētīšanā, precīzāk – aprakstīšanā un interpretēšanā, apzināti tendenciozi noliedzot Latvijas iespaidīgos sasniegumus 30. gados, kad mūsu valsts daudzos labklājības līmeņa un ekonomiskās izaugsmes rādītājos bija pārsniegusi Eiropas attīstītākās valstis. Tā arī Hanovs un Tēraudkalns uzsver, ka nu savā grāmatā piedāvā “ulmaņlaiku” dekonstrukciju. Kādā veidā?
Latvijas laika sasniegumu nopulgošana tagad vairs nenotiek bļaurīgi no tribīnēm, bet ar tādu kā akadēmisku ietērpu, tā sakot, lai ticamības efekts lielāks. Autori meklē negatīvisma kripatas un palielina tās simtiem reižu, bieži salīdzinot nesalīdzināmo.
Eiropas kontekstā – autoritārisms Latvijā ir tā laika normāla parādība, turklāt citu valstu saimē Latvija izcēlās nevis ar masu teroru, naidu un nabadzību, kā tas bija PSRS, holokaustu un histērisku militarizāciju kā Hitlera Vācijā, bet gan ar augstvērtīgiem sasniegumiem un tiešām pārtikušu tautu.
Būtu interesanti lasīt Baltijas valstu kultūrtelpu salīdzinājumu, jo Lietuvā autoritārais Smetonas režīms nāca pie varas jau 1926. gadā, Igaunijā – 1933. gadā. Kā arī liktenīgā 1940. gada K. Ulmaņa, K. Petsa un A. Smetonas privātā un valstiskā mijiedarbe, kas ir būtiska un interesanta, taču nez kāpēc joprojām nav pētīta.
Hanova un Tēraudkalna grāmatā neko tādu neatrast. Gluži pretēji, vairāk nekā 300 lappušu biezajā sējumā Antans Smetona un Konstantīns Petss minēti vienu vienīgu reizi, Franko – divas, Pilsudskis – nevienu, taču, īpaši nešķirojot jēdzienus “autoritārisms”, “diktatūra”, “tirānija”, “masu terors”, “genocīds”, Staļins šajā grāmatā piesaukts daudzas reizes, iespējams, ka pat vairāk par Ulmani.
Un tieši šis PSRS tirāns, kas nāvē pavēlēja aizdzīt neskaitāmus miljonus un likvidēt plaukstošas kaimiņvalstis, tiek sistemātiski salīdzināts ar Kārli Ulmani.
Autori iet ļoti tālu Ulmaņa un Staļina sastatīšanā, pat pielāgošanā: “PSRS arvien izteiktākās terora politikas hronoloģiskā sakrišana ar Ulmaņa režīma nostiprināšanos sniedza iespēju aplūkot abu valstu līderu tēlu pastāvēšanu Latvijas autoritārisma mediju telpā.”
Grāmatas autori pat salīdzina: “Ulmaņa režīma attieksme pret ebrejiem nebija tik represīva kā nacistiskajā Vācijā, jo galvenā etniski citādā loma bija atvēlēta baltvāciešiem.” Tādējādi šie abi Fr. Eberta fonda finansētie autori pielīdzina cittautiešu tiesību aizstāvību ulmaņlaika Latvijā holokausta faktam Vācijā. Vai autori noliedz nacistu holokaustu? Un tīši nepamana Latvijas milzīgo atšķirību starp nāves režīmiem gan Hitlera teritorijās, gan plašajā PSRS? Un vai šādu “dīvainību” nevarēja tiešām novērst arī grāmatas recenzenti V. Zelče un M. Kerners?
Autori iet pat tik tālu, ka īsti pseidozinātniskā stilā satraucas un it kā pārmet, ka ulmaņlaika kvasa ražotāji mūsdienās reklamējot 30. gadus Latvijā. Ar ko gan? Ar Baltkrievijā ražoto kvasu? Nē, uztraucas autori, sabiedrība “glorificējot” un kvasa ražotāji to atbalstot.
Par Rīgas Uzvaras laukuma projektu ar Lielo Dziesmu svētku estrādi un vērienīgo sporta stadionu autori raksta, ka tam “bija jāsimbolizē uzvara pār iepriekšējiem “etniski vēsturiskiem” galvaspilsētas un valsts biogrāfijas posmiem”, pat nepieminot, ka Uzvaras laukuma jēdziena nozīme ir Latvijas valsts uzvarai pār Bermonta karaspēku un izbūve paredzēta, lai Rīga iekļautos citu attīstīto Eiropas galvaspilsētu saimē ar spēcīgu sporta un atpūtas kompleksu, laikam zinot, ka šā laukuma patiesās nozīmes un vērienīgā projekta realizācija mūsdienās norādītu arī par valsts spējām atbrīvoties no PSRS okupācijas sekām.
Autori grāmatā izmanto dažādus savām vajadzībām piemeklētus pierakstus, it kā citu cilvēku atmiņas (pat mašīnraksta lapas), taču aizmirsuši pat pieminēt Ulmaņa politieslodzītā E. Berklava objektīvi atzinīgos vērojumus par Latvijas uzplaukumu.
Nav svarīgi, ka autoriem netīk arī tā laika demokrātiskās Lielbritānijas preses karaļa “The Times” 1934. g. 15. maija apvērsuma raksturojums, nosaucot Kārli Ulmani par “vislabāk zināmo patriotu (..), kurš zaudēja pacietību, vērojot parlamentā dominējošo partiju tirgošanos”. Autoriem netīk arī pasaules līmeņa arhitekta Eižena Laubes atziņas par latvisko mākslu un arhitektūru, rakstnieka Aleksandra Grīna Ulmaņa salīdzināšana ar Hercogu Jēkabu saimnieciskā uzplaukuma ziņā. Tā vietā autori par konceptuālu paraugcitātu izvēlas fragmentu no Viļa Lāča Staļina prēmijas darba “Vētra” un padomijas cilvēkkautuves režīma alegoriju – Orvela “Dzīvnieku ferma” – kļūmīgi attiecina uz Latviju.
Autori to veikli apgājuši, laikam īsti nepārzinot patiesi zinātniska pētījuma būtisko iezīmi – laikmetu sinhrono aspektu – kopainas vispārīgu raksturojumu, nevis kaut kādu fragmentu izlaušanu. Krievijas intereses sajaukušās ar radikālo liberālismu – tas ir abu šo autoru darba pamats un liela problēma.
Nav iespējams rakstā attaukot neskaitāmās tendenciozās nepilnības, neprecizitātes un sagrozījumus, un tas nav arī jādara, galvenais ir tendence, kurp virzās šāda veida “zinātnisku” pētījumu publikācijas.
Un skumjākais ir tas, ka pēdējo gadu laikā ir pārāk daudz saradies šādu “vēstures” grāmatu, izvēršot veselu kampaņu ar vēlmi sagrozīt iespaidīgos Latvijas valsts sasniegumus 30. gados.
Kam tas ir izdevīgi? Kam tas vajadzīgs? Kā nu kuro brīdi.
Ļoti uzteicams ir abu “zinātnieku” teiktais, ka viņi šo grāmatu velta “Jorkam pateicībā par atbalstošo murrāšanu blakus datora ekrānam”.
