Kāpēc jāciena sevi un sava armija? 1
Pirms 93 gadiem vietā, kur tagad slejas Brīvības piemineklis, pēc grūtām cīņām tikās jaunās Latvijas valsts Rietumlatvijas un Ziemeļlatvijas brigādes. Aiz muguras bija karš piecu gadu garumā. Jaunās valsts karavīru rindās bija gan sirmi vīri ar Augustovas kauju rūdījumu, gan Vidzemes skolnieku rotas pusaudži, vēl basām kājām.
Viņus visus vienoja alkas pēc personiskās brīvības jaunā, nacionālā valstī Latvijā. Viņu pretinieku bija daudz, un tie bija spēcīgi un cienījami – Vācijas armija, vēlāk Bermonts, cariskās Krievijas un boļševistiskās Krievijas karaspēks. Spēcīgākus pretiniekus tā laika Eiropā bija grūti iedomāties. Viņu sabiedrotie bija šaubīgi, jo vēl neticēja jaunās valsts spējai pastāvēt un tādēļ kavējās ar atbalstu. Uzticība un palīdzība bija jāizcīna ar gudrību, drosmi, patriotismu un savām asinīm. Viņi to izdarīja un, pateicoties viņiem, šodien pastāv brīva un demokrātiska Latvija.
Pēc 93 gadiem Vērmanes dārzā, spītējot mainīgiem laika apstākļiem, pulcējās armijas, zemessardzes, jaunsardzes pārstāvji, viņu ģimenes locekļi, vienkārši Latvijas patrioti, lai svinētu Latvijas armijas dzimšanas dienu. Mēs atdevām godu mūsu priekšgājējiem un svinējām savas valsts pastāvēšanu. Latvijas armija nav tikai bruņots spēks, kas sargā valstisko neatkarību, palīdz ikdienā nelaimē nokļuvušiem vai piedalās starptautiskajās operācijās kopā ar saviem sabiedrotajiem NATO un Eiropas Savienībā. Latvijas bruņotie spēki ir valstiskuma simbols. Simbols spēkam, drosmei, brīvībai, neatkarībai un mūsu vēlmei pastāvēt kā neatkarīgai nācijai uz šīs zemes.
Ja Latvijas valstij ir ienaidnieki, tad mūsdienās tie padomās, vai atmaksājas atklāta un bruņota vēršanās pret mūsu valsti un tās armiju. Drīzāk tie mēģinās vājināt mūs pastarpināti, no iekšpuses, sējot šaubu sēklu par mūsu ticību brīvībai un savai valstij.
Iznīcinot simbolus un pašcieņu, var iznīcināt gan cilvēku, gan tautu bez neviena šāviena. Arī neticība Latvijas armijai tiek izplatīta gan svešām, gan diemžēl arī savām rokām. Ir dzirdēti stereotipi, ko gan mēs tāda maza valsts varam, kam mums armija, tērēsim naudu citām vajadzībām, laidīsim karavīrus mājās.
Jebkurā valstī vajadzību būs vairāk nekā līdzekļu, tādēļ šādus argumentus es uzskatu par apzinātu, dažreiz organizētu vēlmi noniecināt mūsu valsti, tās simbolus un vērtības. Tas ir aicinājums izjaukt pašu rokām to māju, kuru sākām celt 1918. gadā, jo svešām rokām ir pagaidām bail ķerties mums klāt. Bet šīs bailes nav mūžīgas. Ja nebūs zemessardzes, jaunsardzes, patriotu un cilvēku, kuri spēj redzēt ne tikai mūsu valsts neveiksmes, bet arī veiksmes un sasniegumus, mūsu valsts būs nespējīga pastāvēt un mēs to atkal riskēsim pazaudēt. Tādēļ, cilvēki, esiet modri! Cieniet sevi un izturieties cienīgi pret savu valsti, tās simboliem un saviem karavīriem, kuri ir modri par jūsu naktsmieru!
