Ja tu neesi daļa no risinājuma, esi daļa no problēmas 15
Es satiku draugu, kurš sāka sūdzēties par to, cik viņa meita ir slikta un nepateicīga. Es negribēju viņā klausīties. Nav iespējams palīdzēt cilvēkam, kuram ir “slikta meita”. Bet cilvēkam, kurš saka: “Man pietrūkst prasmes būt tēvam” – var kaut kā palīdzēt. Kaut vai padalīties savā kā tēva pieredzē saskarsmē ar pusaugu meitu.
Sajūtiet atšķirību starp: “Kopā pašausmināsimies par manu meitu” un “Palīdzi man tikt galā, man jau drīz smelsies pāri galvai”? Pirmajā es nevēlos piedalīties, bet es varu atbildēt uz otro: “Lūk, šis mans iecienītākais šampūns, labi palīdz”.
Amerikāņu psihologs Pīters Lourenss apgalvoja, ka hroniskas psihosomatiskās slimības ir pirmā profesionālās kompetences trūkuma pazīme.
Esmu grāmatā aprakstījis klientu – astmas slimnieku, kurš strādāja par prokuroru. Pirmajā tikšanās reizē viņš atzina, ka viņa astma – tā ir apturēta, iegrožota agresija un, lai dziedinātos, viņam jāiemācās apzināti un gudri rīkoties ar šo enerģiju.
Viņa prokurora darbs kompensēja nesadzijušus aizvainojumus. Visa viņa dzīve, attiecības bija izveidotas, lai apkalpotu šos sava prāta atkritumus. Ja mēs izmantojam metaforu par mājokli, tā vietā, lai noslaucītu sakaltušo traipu uz grīdas, viņš visas mēbeles savā mājā bija novietojis ap to vietu. Pēc pirmās tikšanās prokurors astmatiķis apspriedās ar sievu un nolēma neko nemainīt, “nelauzt savu dzīvi”. Un turpināt “lauzt citu dzīvi”, mēģinot kompensēt savu slimību.
Šajā pasaulē nav sliktu cilvēku, vienkārši pietrūkst apziņas higiēnas prasmju. Neticami – bet divdesmit pirmajā gadsimtā vēl joprojām ir cilvēki, kas uzskata, ka ķermeņa slimības, nepatikšanas dzīvē un apziņas atkritumi, ir trīs nesaistīti procesi. Tā uzskata zinātnieki, izglītoti cilvēki.
Kad mēs apmeklējām indiāņus, es pamanīju viņu sejās pārsteidzošas līdzcietības un līdzjūtības izpausmes. “Kāpēc jūs uz mums tā skatāties?” – es jautāju indiāņiem. “Jūs ierodaties pie mums ļoti netīri”, – viņi teica. Ko uz to lai atbild? Skumji.
