Kāpēc ir vīrieši, kuri iesaistās bērnu aprūpē tikai, kad mazulis paaudzies 1
Nereti tēvi uzskata, ka zīdainim nepieciešama tikai māte, tikai viņa vislabāk prot bērnu pabarot un aprūpēt. Protams, ja māte lūdz, tēvs ir ar mieru palīdzēt novannot bērniņu, taču viņš uzskata, ka „pa īstam” varēs nodarboties ar bērnu tikai tad, kad mazulis jau būs „saprātīgā vecumā” – staigās un ar viņu jau varēs runāt.
Kāpēc tā notiek, ka tētis „sākas“ tikai no trīs gadu vecuma jeb kad bērns sāk runāt, pamostas arī tēvs? Skaidro psiholoģe Lelde Kokaine.
Pārsvarā tas saistīts ar to, kā vīrietis ir audzināts bērnībā. Ja vīrietim ir pietiekami ko atcerēties par kopā pavadīto laiku bērnībā ar tēvu, tad, protams, arī viņš pats centīsies veltīt laiku savai atvasei. Vēl tas saistīts ar vīrieša zināšanām par bērna pilnvērtīgu attīstību. Ļoti daudz ir vīriešu, kuri maz lasa literatūru, pārsvarā izmanto to pieredzi bērna audzināšanā, kādu paši saņēmuši no saviem vecākiem. Būtiska loma ir arī valdošajam uzskatam sabiedrībā, ka bērnam galvenā ir māte, bet vīrietis ir ģimenes apgādnieks.
Kopumā var teikt, ka tēvu iesaistīšanās bērna aprūpē ir atkarīga no viņa vecuma, rakstura, pieredzes, audzināšanas, attiecībām ar sievu un arī no sievas rakstura.
Vai vīrieti var un vai vajag “piespiest” bērnu sākt auklēt pēc iespējas ātrāk? „Piespiest” protams nevajag, jo tad pamatā rodas pretreakcija. Labāk būtu informēt vīrieti par bērna pareizu audzināšanu, un ko vīrietis katrā bērna augšanas periodā var dot savai atvasei.
Konsultējot vecākus, bieži var vērot, ka vecākiem ļoti trūkst zināšanu par bērna pilnvērtīgu psihofizioloģisko attīstību. Ļoti maz ir tādu vecāku, kuri pastiprināti lasītu informāciju par to.
Vēl, protams, svarīga loma ir sievietei, kā viņa spēj piesaistīt savu vīru bērna audzināšanā. Bieži gadās tā, ka sieviete pārņem visas rūpes, pat neapjaušot, ka vīrietis ir pastumts malā. Ja tā notiek, tad, protams, vīrietis arī pārstāj iesaistīties bērna kopšanā un audzināšanā. Būtu nepieciešams sievietei apzināties to, ka ar mazuļa piedzimšanu, vīrieša lomai viņas dzīvē nevajadzētu mazināties. Sievietei šajā ziņā jābūt ļoti gudrai.
Jau gaidot bērniņu abiem vecākiem vajadzētu palasīt informāciju gan par mazuļa audzināšanu, gan par harmoniskas ģimenes izveidi. Pirmajā dzīves gadā bērnam sāk veidoties psihes pamati, lai arī runāt viņš vēl neprot, tomēr visu jūt. Ja nav labas attiecības laulāto starpā, bērns cietīs. Ja tētis pietiekami neveltīs laiku, bērnam var rasties psiholoģiska trauma. Arī vīrietim var rasties sajūta, ka viņš nav labs tēvs. Gan māte, gan tēvs ir atšķirīgi un bērnam ir ļoti svarīgi šīs abas pasaules iepazīt.
Bērns iepazīst pasauli no tā, kādā vidē atrodas. Lai ko vecāki savam bērnam nestāstītu, bērns vienalga attīstīsies un iegūs priekšstatus no tā, kādu vidi vecāki viņam radīs. Piemēram, ja vecāki izrāda rūpes, bet citā telpā kašķējas, vai kāds no vecākiem izjūt neapmierinātību, tad bērns vairāk uztvers negatīvo, kas valda vecāku starpā. Vēl svarīgi būtu vecākiem pieņemt vienādus noteikumus par bērna audzināšanu, citādi, ja tēvs uzskata, ka bērns ir jārāj, bet māte žēlos, tad vīrietis arī var justies aizvainots. Būtu labāk abiem vecākiem savā starpā vienoties, lai bērnu netraumētu. Pieņemt kopīgus noteikumus.
Ģimenēs, kur abi vecāki ieņem vienlīdzīgu lomu bērna audzināšanā, bērni kļūst veselīgi, sociāli un emocionāli labāk attīstās, viņiem ir mazāk uzvedības problēmu, veidojas pozitīvs pašvērtējums.
