Dzīve kā piedzīvojumu filma! Kāpēc Guntis Šēnhofs ir viena no interesantākajām personībām Latvijas basketbolā 3
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Guntis Šēnhofs ir viena no interesantākajām personībām Latvijas basketbolā, tiešs un atklāts arī par savas dzīves pelēkajiem ceļiem. Jauniešu basketbolā ienāca pirms 30 gadiem un drīz vien sapratis – bez tā dzīvot nevar.
Kad biji gadu vecs, tavu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, tas bija 1952. gadā, tātad pēc lielajām izsūtīšanām. Kāds tam bija iemesls?
G. Šēnhofs: Vecmamma un vectēvs bija bagāti, Skrundā piederēja vairāki īpašumi – restorāns, maizes ceptuve, veikals, viesnīca, dzīvokļi. Pēc padomju varas ienākšanas visu atņēma, vecmammu ielika cietumā, vēlāk abi tika izsūtīti uz Sibīriju.
Mani un mammu izsūtīja ļoti nepatīkama iemesla dēļ – kad visu atņēma, nebija kur dzīvot, aizbraucām uz tēva lauku mājām, kur mita viņa brālis, kurš par to arī bija parūpējies – sadzejoja kaut ko, lai atbrīvotos no mums. Paveicās, ka nokļuvām ciematā Krasnojarskas apgabalā, kur bija vecāmāte un vectēvs. Tēvs palika slapstīties Latvijā un vēlāk nomira. Sibīrijas laikus atceros ar bērna acīm, man nekā netrūka. Latvijā atgriezāmies 1960. gadā.
Vecvecāki arī atgriezās?
Jā, vectēvs uz Latviju tika pusgadu agrāk, viņa mērķis bija parunāt ar valdības cilvēkiem. Viņš tika uz pieņemšanu pie pirmās personas – Jāņa Kalnbērziņa, turklāt 31. decembrī! Bet viņam atteica mūsu atbrīvošanu, izgāja no valdības mājas un parkā nomira ar sirdstrieku.
Pats uzskati, ka galda tenisa treneris Roberts Reimanis tevi noņēma no cietuma takas.
Atgriežoties Latvijā, man bija deviņi gadi, naudas nebija, dzīvot nebija kur. Paveicās, ka kāds mammas paziņa iedeva vienu istabiņu. Mamma un vecmamma aizņemtas darbā, es viens pats faktiski uz ielas izaugu, trāpījos tādā mikrorajonā, kur bija krimināli puiši, gadus desmit vecāki – viens nonāk cietumā, otrs iznāk.
Mums tie viņu stāsti izklausījās romantiski, interesanti klausīties, un dažas vērtības mani ļoti aizrāva, piemēram, atbildēšana par vārdiem un darbiem, kas mums tagad nav cieņā, jau sākot no valdības. Augot starp viņiem, iemācījos kārtis spēlēt. Izveidoju četru cilvēku grupējumu un lielo puišu iespaidā daudzdzīvokļu mājās “tīrījām” pagrabus, man bija desmit gadi.
Sākumā ielas ietekmē trenējos boksā, bet tur trāpījās nežēlīgs, despotisks treneris, sparingā lika pretī mazliet pieredzējušākus, tehniskākus puišus, un mani dauzīja. Neizturēju, pēc nepilna gada pametu. Skolas gaitenī bija tenisa galds, un starpbrīžos spēlējām, tur mani pamanīja Reimanis.
Sākumā to neuzskatīju par sporta veidu, reti gāju uz treniņiem, bet viņš prata mani ieinteresēt, meklēja pa pilsētu un izvilka ārā no nelabvēlīgās kompānijas. Bija labs psihologs un pamazām kļuva tēva vietā. Izšķirošā figūra manā dzīves gājumā. Dabūju arī daudzas mācības, šodien par to liktu cietumā. Piemēram, visu klātbūtnē iedeva tādu pļauku, ka aizlidoju pāris metrus. Bet tās sekundes laikā iemācījos atbildību pret komandas biedriem, treneri.
Mūsdienās tas ir daudz grūtāks un ilgāks process.
Ar mūsdienu liberālajām vērtībām… Trīsdesmit gadus esmu ar jauniešiem un skaidri redzu – notiek vērtību degradācija. Šodien bērns un viņa vecāki drīkst atļauties visu. Pat iespļaut skolotājam sejā, bija tāds gadījums 3. vidusskolā. Un skolēnam nekas par to nebija, vadība pirkstu pakratīja un vainoja skolotāju.
Un tad no galda tenisa tu nokļuvi pavisam citā frontē – autosportā.
Man dzīvē visu laiku bijušas kādas nejaušības. Pēc vidusskolas aizgāju armijā, mācīties negribēju. Interesēja restorāni, meitenes. Armijā sapratu, ka kļūdījos, un pēc dienesta iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Pēc izglītības esmu kokapstrādes inženieris, trīs gadi bija jānostrādā kokapstrādes kombinātā Kuldīgā, kur ātri apzinājos, ka tas nav man.
Nostrādāju nepilnus divus gadus, iepazinos Rīgā ar nākamo sievu Ivetu. Viņai rados bija slavenā riteņbraucēju Džarcānu ģimene, un kādās viesībās mani uzaicināja strādāt Auto moto klubā par vecāko instruktoru, tad kļuvu par treneri un arī pats braucu vietējās nozīmes rallijos. Organizēju Latvijas izlasi, sacensības.
Kurš ir kolorītākais stāsts no autosporta laikiem?
Man paveicās ar skolotāju – Aleksandru Karamiševu, leģendārs autosportists, viņa sieva Dzidra Karamiševa bija izcila basketboliste. Kolorītākais stāsts – agri sāku braukāt pa ārzemēm, 1984. gadā, un redzēju, ka rallija sacensībās Čehoslovākijā atklāšanas ceremonijā lec ar izpletni.
Tovasar Kuldīgā bija PSRS čempionāts, gribēju dzimtajā pilsētā sarīkot svētkus un izdomāju, ka man arī tas jānoorganizē centrālajā laukumā. Lai gan aizliegts ar likumu, viss sanāca – aizbraucu pie kāda aerokluba trenera un šefa Jelgavas rajonā, iepazināmies, piedzērāmies un viņš piekrita.
Otrā rītā pamodāmies, domāju, ka ieslēgs atpakaļgaitu, bet bija krievu tautības vīrs, un viņiem īpaši raksturīgi ir turēt vārdu. Pūta un elsa, teica, ka slikti beigsies, bet, ja ir solīts, tad izpildīs.
Sanāca kolosāls pasākums, ieradās ģenerāļi no Maskavas, visiem mutes vaļā – 11 sportisti ar valstu karogiem rokās izlēca un piezemējās Kuldīgas centrā, tur nebija elektrības vadu. Pēc tam gan man teica – ja kaut kas būtu nogājis greizi, es nokļūtu cietumā. Bet viss izskatījās tik labi, ka pat rājienu neizteica.
Otro reizi sarunā pavīdēja vārds “cietums”. Turpmāk dzīvē vēl bijušas situācijas, kad tas varēja draudēt?
Darbs ar jaunatni, īpaši puišiem, ir sarežģīts arī no psiholoģiskā viedokļa. Pusaudžu vecumā tādi gludi paraugtreneri neiemanto autoritāti. Es arī piedalījos nometnēs, kur bieži vien darbojāmies pārī ar Raivo Otersonu – viņš apmāca basketbolā, es ar citām lietām, fiziskā sagatavotība, paša apgūtās prasmes – bokss, nažu mešana, šaut ar visādiem ieročiem. Uz tādiem pedagogiem viņi skatās ar atvērtu muti.
Neslēpu savus dzīves stāstus, kā es augu, ko darīju pareizi un ko nepareizi, kā nedrīkst darīt. Atklāti arī par cietuma variantiem. 90. gados reāli bija staigāšana pa naža asmeni, tas bija ļoti smags laiks, cīņa par eksistenci. Es biju arī biznesā, pamatā – nelegālajā.
Kas bija nelegāls?
Galvenokārt kontrabanda. Toreiz likumdošanā bija daudz caurumu. Bija deficīta preces, kaut vai tomātu pasta, augstākā labuma milti un tā tālāk. Nelegāli veda iekšā, varēja to diezgan brīvi izdarīt, bija noiets, nekādi nodokļi. Manā vecumā jau var atzīties. 90. gados izdzīvot atbilstoši Bībeles vērtībām nebija iespējams – ja gribēji ģimeni nodrošināt maksimāli labi.
Izņemot dažas sfēras un ierēdņus, tie arī kovida laikā dzīvo zaļi. Visi grozījās, kā prata, atbilstoši prāta spējām, improvizācijas mākslai un drosmei. Daudzi salūza – nodzērās. 1991. gadā sāku strādāt arī basketbolā, Valdis Valters pārliecināja nākt uz savu skolu, bet tur algu nesaņēmu un arī neprasīju, nauda man bija. Darbs ar bērniem sāka aizraut, viņu dēļ biju gatavs iet ugunī un ūdenī. Lēcām ar izpletņiem – Gatis Jahovičs, mans dēls Artūrs, Agnis Čavars un citi, arī treneris Ziedonis Jansons izlēca.
Kad beidzās staigāšana pa naža asmeni?
1998. gadā. Man veiksme stāvēja blakus, lai gan bija arī lielas neveiksmes. Ieguldoties kādā darījumā, pazaudēju vectēva īpašumus – divas mājas Skrundā, vienu Rīgā. Biju pliks. Kad, pateicoties sievai, izdevās atgūt okupācijas laikā zaudētos ģimenes īpašumus, sapratu, ka varam daudzmaz sakarīgi dzīvot, nesāpot galvai par ikdienas tēriņiem, un slidenās lietas jābeidz. Ilgi tā nevarēja turpināties un vienā brīdī varēja sanākt lieli mēsli. Un otrs iemesls – tolaik sapratu, ka bez basketbola dzīvot nevaru. Paralēli dibinājām Krištopana basketbola skolu. No tā laika dzīvoju gandrīz atbilstoši valsts likumiem.
Un Bībelei!
Nē. Atskatoties atpakaļ, man jāsaka – dzīve ir džungļi un tur izdzīvo spēcīgākie, gudrākie, arī viltīgākie un diemžēl nekaunīgākie. Taču viena piebilde – nedrīkst būt visatļautība, tā teikt – atsaldēto gājieni. Esmu sev akcentējis vērtības uz konkrētu cilvēku loku, kuram dzīvoju pēc Bībeles desmit baušļiem. Primāri tā ir ģimene, draugi, kolēģi. Tālākā lokā sākas džungļi, tur nevar uzticēties, jebkurā brīdī var uzmest un noslaucīt gar tevi kājas.
No kā privātās skolas dzīvoja 90. gados, kad vecāku maksātspēja bija ļoti zema?
Ļoti grūti gāja, bijām atkarīgi no vecākiem, un, ja paveicās, kādam audzēknim vecākos bija liels biznesmenis, piemēram, Vilis Krištopans. Valdis Valters nodibināja foršas attiecības Baltijas bankā, kuras direktors Tālis Freimanis ir bijušais basketbolists. Baņķieris varēja uzspodrināt sev spalvas, ka atbalsta bērnus.
Kā Krištopans izdomāja veidot savu basketbola skolu?
To izdomāju es. Man iznāca konflikts ar Valda Valtera sievu Zentu, kura mani ļoti aizvainoja, un iekšējais drošinātājs uzsprāga. Izgāju no kabineta jau ar domu, ka vakarā došos pie Krištopana, tobrīd viņš bija zenītā. Iedzērām vīnu un izdevās pierunāt, viņš taču arī bijušais basketbolists.
Kamēr Krištopans bija galvenais sponsors, viss bija labi, pēc diviem gadiem viņš vīlās politikā un labdarība beidzās. Vilis gribēja slēgt skolu, es – ne. Sapratu, ka jākļūst par pašvaldības iestādi, līdz tam nevienai skolai nevienā sporta veidā tas nebija izdevies un nav joprojām, pat Gunta Indriksona “Skonto”. Tuvojās Rīgas domes vēlēšanas, izskaitļoju, ka sociāldemokrāti vinnēs, un nekļūdījos.
Pirmo reizi mūžā iestājos partijā, no tribīnes teicu kaismīgas runas, un mani ievēroja. Sociķi vinnēja, Gundars Bojārs kļuva par mēru, un tika izveidota basketbola skola “Rīga” ar stabilu budžetu. Pēc gada izstājos no partijas.
Ja neskaita vairākus spēlētājus no reģioniem, lielākā daļa Latvijas izlases spēlētāju gājuši caur tavu skolu?
Jā, bet ne simtprocentīgi no septiņu gadu vecuma. Nezinu, kā to izskaidrot, bet talantīgi bērni pamatā dzimst provincē un te nokļūst jau daudzmaz sagatavoti 14 gadu vecumā. Privāti klubi neapšaubāmi strādā labāk, jo nav sapīti ar dokumentu kaudzēm, un ierindas direktori, kas nav finansiāli patstāvīgi, trīc un dreb par katru soli. Taču – privātam klubam šodien ir finansējums, rīt nav. Marčuļoņa, Saboņa skola Lietuvā, Tīta Soka skola Igaunijā, Valtera skola mums – neviena vairs nepastāv.
Vai “Rīga” saņem kompensāciju, kad jūsu audzēknis noslēdz līgumu ārzemēs?
Te man jāpaskatās paškritiski, ka vajadzēja pārliecināt spēlētājus veikt ikgadējus ziedojumus – savām sporta skolām un treneriem. Savulaik ar Latvijas izlases spēlētājiem noslēdzām memorandu, bet tā arī palika sarunas līmenī.
Bija vienreizēji maksājumi – Raivo Otersonam 15 tūkstošus iedeva Andris Biedriņš, viņš arī individuāli palīdz, Kristaps Janičenoks iedeva trīs tūkstošus Imantam Pļaviņam, kurš no aizkustinājuma pat apraudājās, Gatis Jahovičs – tūkstoti Ziedonim Jansonam. Katrs atbilstoši saviem līgumiem. Pēc gada atgādināju, minstinājās un tā arī palika. Laikam vajadzēja turpināt to ar nākamo paaudzi.
Tā ir katra paša iniciatīva, bet no klubiem?
No Itālijas klubiem divreiz esam saņēmuši pa desmit tūkstošiem – par Artūru Strautiņu un Ojāru Siliņu. Par vienu spēlētāju visu summu atdevu trenerim Fominam, otru uz pusēm Fominam un Anatolijam Konstantinovam. Sporta skolai neatstāju nevienu centu, jo skolai tie desmit tūkstoši neko īpaši neļaus uzlabot, bet trenerim tā ir liela nauda.
Itāļi arī gan jau neuzprasījās. Kāpēc viņi tomēr maksāja un citi ne?
Arī te man jābūt paškritiskam – nebiju pietiekami uzstājīgs pārejas procesos, turklāt es nekad ne ar vienu spēlētāju neesmu slēdzis līgumu, domādams uz priekšu par kādām dividendēm. Mans kredo vienmēr bijis – labākais līgums ir labs darbs.
Neviens spēlētājs no manis nav aizgājis prom. Vēlāk sāku sadarboties ar Mārtiņu Lauvu, jo sapratu, ka man naudas var pietrūkt, pieciem spēlētājiem īrēju dzīvokli Strēlnieku ielā, nodrošināju ar ēdināšanu. Līdz tam nepazinu Lauvu, satikāmies, pirmais iespaids perfekts. Pēc pusotra gada aizgāju prom, jo uztaisīja to drakonisko līgumu uz 15 gadiem un pusmiljons par laušanu.
Spēlētāji man uzticējās un parakstīja, domāju – tas ir tikai papīrs, tiksim galā. Dāvis Bertāns līdz šodienai netiek galā, nolādēts! Bez itāļu klubiem, iespējams, varējām dabūt arī no spāņiem un citiem, no Nacionālās basketbola asociācijas gan nevar.
Ko tu iesaki jaunajiem talantiem – braukt uz ārzemēm vai palikt Latvijā?
Par Artūru Žagaru atbildīgs bija Raivo Otersons, kuram es konkrēti pateicu – mani vismazāk interesē tās komandas medaļas, tituli, tu atbildi tikai par Žagara izaugsmi, seko līdzi slodzei, nevis pa vairākām vecuma grupām vazā. Par jebkuru no talantiem kontrolēju trenerus, sākot ar slodzēm un beidzot ar sadzīvi – kas trūkst, varbūt jāpalīdz.
Tādiem redzamajiem talantiem 15–16 gadu vecumā jābrauc prom, jo mums nav tik daudz naudas, lai visu nodrošinātu. Bet tos, kas nav īpaši talanti, nedrīkst sūtīt – vienu daļu Eiropas klubi ņems, bet kā gaļu, savu vietējo talantu attīstīšanai, taču ar mūsējiem individuāli nestrādās. Ir piemēri, ka aizbrauc un pēc dažiem gadiem atbrauc, un bieži vien pazūd no lielā basketbola, lai gan mazajai Latvijai arī otrais līmenis ir ļoti vajadzīgs.
Latvijas basketbols izlašu līmenī nokļuvis zemākajā punktā ilgu gadu laikā. Kā tu kā Latvijas Basketbola savienības bijušais valdes loceklis uzskati – kur tika pieļautas kļūdas un kas jādara, lai visu vērstu par labu?
Negribu piekrist, ka esam zemākajā punktā – plašākā nozīmē esam augstu, jo ir tik daudz spēlētāju NBA un Eirolīgā kā nekad, domāju, pat vairāk nekā Lietuvai. Izlasei nekvalificēšanās Eiropas čempionātam lielā mērā ir neveiksmīga apstākļu sakritība – Eirolīgas vadība karo ar FIBA un spēlētāji nevar pārstāvēt izlases sezonas laikā.
Arī Lietuva bija ļoti tuvu tam, lai būtu turpat, kur mēs. Objektīvi gan jāatzīst, ka galvenā trenera izvēle pēc Ainara Bagatska nebija veiksmīga. Par sieviešu izlasi to nevaru teikt, domāju, ka Mārtiņam Gulbim ir ļoti liels potenciāls, un viņš acīmredzami progresēja no spēles uz spēli. Vīriešu izlasei esam nonākuši pie ārzemju trenera.
Mums kā spīdekli vienmēr piemin Bobu Hārtliju, tas ir ļoti veiksmīgs trāpījums, spēcīgs treneris, bet hokejisti var atļauties samaksāt un otrs – viņi allaž sapulcina iespējami labāko sastāvu. Ja ņemam ārzemnieku, tad jāņem tiešām ļoti augstas raudzes treneris. Jautājums, vai to varam atļauties finansiāli.
Par Luku Banki mani mulsina divas lietas – deviņu sezonu laikā mainījis septiņus klubus un ļoti ātri parakstītais līgums ar Latviju. Augstas raudzes treneri primāri interesē nevis nauda, bet gan tas, ar kādu sastāvu būs jāspēlē. Iespējams, ka Pasaules kausa kvalifikācijā tas būs otrais sastāvs, un viņam ir liela iespēja pabojāt savu CV.
Attiecībā uz jauniešu izlasēm – zināmus gadus bijām eiforijā, jo visi vecumi gan puišiem, gan meitenēm spēlēja Eiropas augstākajā divīzijā, vairākas arī cīnījās par medaļām un kvalificējās pasaules čempionātiem. Taču tur bija otrādi – veiksmīga apstākļu sakritība, ka apmēram desmit gadu garumā pietiekamā daudzumā bija sadzimuši ļoti talantīgi spēlētāji – brāļi Bertāni, Pasečņiks, Porziņģis, Žagars, Kurucs un citi. Bet no 90. gadu beigās un 2000. sākumā dzimušajiem vairāki gadi nebija izdevušies, un tās izlases lielā mērā tādēļ arī krita uz zemāku divīziju.
Vizītkarte. Guntis Šēnhofs
* Basketbola skolas “Rīga” direktors
* Dzimis 1951. gada 9. maijā
* Absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju (kokapstrādes inženieris)
* Jaunieša gados Latvijas līmenī labi spēlējis galda tenisu, joprojām spēlē veterānu čempionātos arī starptautiskās sacensībās; braucis rallijā un organizējis rallija dzīvi Latvijā
* Jauniešu basketbolā – no 1991. gada
* Bijis Latvijas Basketbola savienības valdes loceklis no 2008. līdz 2020. gadam
* Eiropas Jaunatnes basketbola līgas izveidotājs
* 2020. gadā izdevis autobiogrāfiju “Dzīve kā kārtis. Laikmetu griežos”
* Sieva Iveta, dēls Artūrs, bijušie basketbolisti
