Gatavoties nākamajai grūtniecībai 3
“Nevajag gaidīt dāvanas no dabas, bet pašām par sevi gādāt,” mudina Astrīda Tirāne. Pret grūtniecību jāizturas ar lielu pietāti. Reizēm sieviete pēc spontāna aborta jau nākamajā mēnesī atkal paliek stāvoklī, taču neauglības speciāliste uzskata, ka tas ir liels risks. Viņa iesaka pēc notikušā ļauties bēdām, atpūsties, bet trešajā mēnesī kopā ar partneri nākt pie ārsta, lai meklētu cēloņus. Kad tie atrasti un novērsti, sērot vairs nav laika – sievietei tiek dots uzdevums rīkoties, lai tiktu pie bērniņa, ko atkārtoti varētu ieņemt, sākot ar piekto mēnesi.
20.–24. menstruālā cikla dienā (ja ir 28 dienu cikls) jāveic hormonu ovulācijas tests un jānosaka olšūnas veidošanā iesaistītie hormoni: estradiols, progesterons, testosterons, vairogdziedzera hormoni un citi. Veicot īpašas analīzes, jāpārliecinās, vai neizdalās antivielas pret vīra spermu. Jānoskaidro, vai sieviete nav inficējusies ar seksuāli transmisīvu infekciju un makstī nav nevēlamu mikrobu, piemēram, hlamīdiju, kas var apdraudēt grūtniecību. Ļoti svarīgi ir pārbaudīt vairogdziedzeri, kas grūtniecības laikā darbojas pastiprināti un komandē bērniņa augšanu.
Ja atklāts antifosfolipīdu sindroms, pirms grūtniecības un tās pirmajos mēnešos jālieto aspirīns, lai patīrītu sīkos kapilārus. Katru dienu visā gaidību laikā sievietei sev vēdera priekšējā sienā jāinjicē heparīns, lai šķīdinātu mazos trombiņus.
Ja ir cieta un blīva dzemde, tā jāgatavo 2–3 mēnešus, lietojot aspirīnu agrīnā grūtniecības laikā. Savukārt dzemdes gļotādu var uzlabot ar hormonu preparātiem.
Nepieciešamības gadījumā 1–2 mēnešus pirms plānotās grūtniecības atmiņu limfocītus cenšas bloķēt ar zālēm.
Ja ir nepilnvērtīgas olšūnas un nenotiek perfekta ovulācija, ar medikamentu starpniecību jācenšas iegūt labu olšūnu. Pirms tam dzemdes gļotādu ārstē ar hormoniem, 12. menstruālā cikla dienā izvērtē olšūnas kvalitāti un tad injicē zāles, lai tā izlektu un ļautu sevi apaugļot. Kad bērniņš iesēdies, sāk viņu barot, pārbauda hormonus, veic ultrasonogrāfiju, lai pārliecinātos, vai labi aug.
Ja viss notiek, kā nākas, HCG (cilvēka gonadotropais hormons) ik pēc pāris dienām dubultojas, un pēc tā ārsts var spriest par bērniņa attīstību. Ja augšana kavējas līdz 16. nedēļai, kad grūtniecības attīstības vadību no olnīcām pārņem placenta, papildus lieto aspirīnu.
Grūtniecības gaita īpaši jāuzmana līdz 12. nedēļai, kad bērniņš ir gandrīz gatavs. 22. nedēļā ultrasonogrāfijas speciālisti izvērtē, vai mazulis ir vesels un grūtniecība rit savu gaitu.
Ja bijuši vairāki agrīni spontānie aborti, kuriem citi iemesli nav atrasti, pārim ieteicams veikt ģenētisko testu.
Vainīgas emocijas?
Ārstes psihoterapeites Ingas Pētersones pieredze liecina: sievietes, kurām bijuši spontānie aborti, nereti pašas dzimušas mātēm nākamajā grūtniecībā neilgi pēc šāda zaudējuma, no zaudējumu neizsērojušās mammas saņemot emocionālo pieredzi. Ārste uzsver, ka tikai tad, kad piedzīvotais izsāpēts – aptuveni pēc gada –, varētu gatavoties jaunai grūtniecībai. Ja rīkojas agrāk, ar pārdzīvojumu saistītās jūtas var tikt projicētas uz gaidāmo bērnu. Tā kā emocijas nav atrautas no procesiem ķermenī un sievietes hormonālā līdzsvara, grūtniecība var neiestāties vai arī beigties priekšlaikus.
Reizēm atkārtoti spontānie aborti liecina, ka sieviete ļoti baidās no sāpīgiem pārdzīvojumiem, kas rada trauksmi, un tas savukārt ietekmē ķermeni, tāpēc grūtniecība mēdz atkārtoti pārtrūkt. Turklāt organisms var emocionāli atteikties no mazuļa, ja sieviete nejūt partnera atbalstu.
Ja bijuši vairāki spontānie aborti un veselības problēmas nav atklātas, iespējams, cēlonis ir neizsērots zaudējums un bailes, ka arī turpmāk notiks tāpat. Ja skumjas un bēdas ignorē, nevis izdzīvo, tās nekur nepazūd un nemiers ir tik liels, ka grūtniecība var atkal beigties. Reizēm trauksme un ķermeniski simptomi var mocīt gadiem ilgi. Kā stāsta Inga Pētersone, kāda sieviete atnākusi pie psihoterapeites septiņus gadus pēc notikuša spontānā aborta. Otrajā sesijā ar tādu spēku izpaudušās aizturētas sēras, it kā negadījums būtu noticis tikai vakar.
Sērot par zaudējumu
Sākoties spontānajam abortam, pirmajā brīdī ir bailes un sāpes, bet pēc tam pārņem zaudējuma sajūta. No dažām nedēļām līdz pat pusgadam var būt nemiers, trauksme, nomāktība, raudulība, miega traucējumi, ēstgribas svārstības, kā arī ķermeniskas reakcijas, piemēram, sāpes vēderā, galvā vai mugurā. Pārdzīvojums ir tik liels, ka to grūti izpaust, tāpēc vieglāk ļauties dusmām.
Ja sieviete embriju jutusi kā savu bērnu un emocionāli viņam pieķērusies, rodas sēras. Sērošanas ilgums atkarīgs no zaudējuma smaguma. Emocionāli grūtāk ir tad, ja sieviete jau daudzus gadus centusies palikt stāvoklī. Atvieglojums radīsies, tikai bēdas izciešot un pārdzīvojot.
Katrai sievietei ļoti svarīga ir spēja radīt bērnus, tāpēc mazuļa zaudēšana apdraud viņas identitāti. Sāk mākt šaubas – vai es kādreiz vēl būšu māte, vai esmu tikpat vērtīga kā citas sievietes?
Zaudējumu grūtāk pārvarēt, ja sieviete nespēj izpaust spēcīgās jūtas un ja viņai ir svārstīgs pašvērtējums, jo notikušais atmodina apspiestas emocijas un spēcīgi ietekmē personību. Reizēm pēc laika šķiet, ka sieviete tikusi bēdām pāri, taču emociju izpausmes saglabājas ķermenī, piemēram, ir sāpes krūtīs vai mugurā, menstruālā cikla traucējumi, paaugstināts asinsspiediens.
Ļoti svarīgi ir noskaidrot spontānā aborta iemeslu, jo tad zudīs nepamatotā vainas izjūta un ātrāk norims zaudējuma sāpes.
