Kāpēc esi Džilindžers? 0
“Ar iecietību visu skatieties/ Un mūsu spēlē kļūmes piedodiet.” Tā Viljams Šekspīrs 16. gadsimta beigās lugas “Romeo un Džuljeta” prologā koķetēja ar teātra publiku. Ja izrāde būs pārāk garlaicīga vai neveikla, viņa aktierus labākajā gadījumā var taranēt pusapēsts vistas stilbs. Meistars Džilindžers Dailē gan ir pārliecināts – 21. gadsimta lādzīgais Latvijas skatītājs nekur neko nemet.
Varbūt nav nekā pa rokai? Varbūt (kā jau visi latvieši, arī es) pārāk mīl aktierus? Šādas domas iešaujas prātā man, kaunīgi, līdzjūtīgi un galu galā krampjaini aizspiestu muti nīkstot Džilindžera butaforiski garlaicīgā versijā par visiem zināmo skumjāko no skumjajiem stāstiem ar mīlas metu.
Izrāde sākas ar horeogrāfes Ingas Krasovskas iestudētu košu, tomēr lēnīgu zobendeju – Monteki un Kapuleti masu sadursmi Veronas ielās, kurā ieroči jācilā pat kareivīga paskata jaunkundzēm. Pagausa, tomēr iespaidīgi dekoratīva ir šī mākslīgo zobenu izvicināšana, kas it kā piesaka izrādes stilu – lēnām un pamatīgi, dekoratīvi, bet iespaidīgi. Taču ar katru nākamo ainu temps krīt, košums zūd, masu skatu dalībnieki atpūšas aizkulisēs, zobencīņas kļūst arvien neveiklākas. Neveiklību pastiprina arī Kristapa Skultes scenogrāfija – divas masīvas, fahverka tehnikā veidotas ēku fragmentu imitācijas, kurās darbības vietu ģeometrija ir nepatīkami aptuvena. Iestudējumu vienotā veselumā palīdz saturēt Kārļa Lāča mūzikas centrālais motīvs, kamēr spriedzes un cīņu ainām radītais skaņu celiņš atgādina kvalitatīvu, tomēr ne sevišķi oriģinālu pavadījumu modernajām datorspēlēm. Ilzes Vītoliņas kostīmi darināti no raupjiem, vienkrāsainiem audumiem, rotāti ar nedaudzām, bet smalkām detaļām – krokām, mežģīnēm, plīvuriem.
Tērpu faktūra piestāv 16. gadsimta stāstam, kurā brutalitāte saplūst ar maigumu, tipiski, bet krāšņi dominē sarkanā krāsa, tomēr mulsina acīmredzamais – Monteki un Kapuleti apmeklē vienu un to pašu drēbnieku, jo karojošās dzimtas tērptas pilnīgi vienādi. Jāsecina – kādam Veronas skroderim tolaik ļoti paveicies.
Taču, īsinot tekstus un liekot tēlotājiem pat asprātības izspēlēt ar iepriekšējas nolemtības intonāciju, lugai laupīts daudz no tās dzirkstošā teatrālisma. Džilindžeram ir cita pieeja. Režisors acīmredzot uzskata, ka klasiski iestudēt klasiku nozīmē – iestudēt to garlaicīgi un drūmi. Žēl! Laikam jau šīs absurdās pieejas dēļ “apgraizīts” Ginta Grāveļa Merkucio, atstājot vien vārgu uzplaiksnījumu – lugā tik virtuozi teatrālā, pravietojošā jokdara tēla neveiklo nāvi, kuru līdz nullei noīsināt tomēr nav iespējams sižeta samezglojumu dēļ. Tikpat nelaimīgi neobligāts izrādē ir Ginta Andžāna Tibalts un Laura Subatnieka Pariss, nemaz nerunājot par tēliem, kam jau lugā atvēlētas tikai pāris rindiņas. Pietrūkst eleganti manierīgo strīdu, kas aizsāk katru naidīgo dzimtu sadursmi, un inteliģento, vieglo un vienlaikus pat zem jostasvietas tēmēto asprātību, ko dramaturgs piešķīris teju katram lugas varonim. Visvairāk režisorisku vai aktierisku untumu dēļ “amputēts” Lilitas Ozoliņas Aukles tēls – no neparasta, šķietami vieglprātīga, zemnieciski apsviedīga un aristokrātiski augstsirdīga rakstura viņa pārtapusi sagurušā sievā, kas tikai pūš un gaužas. Rokās iespiests smags zobens, ko aktrise varonīgi velk līdzi visās ainās. Kāpēc? Šķiet, atbilde meklējama vienā no diviem režisora konceptuālajiem jauninājumiem – Džuljetas tēva Kapuleti tēlā, kurš Jura Bartkeviča izpildījumā ieguvis iestudējuma vispārējā estētikā neiederīgas naturālisma iezīmes. Kapuleti brīvajā laikā kolekcionē tauriņus un lieto alkoholu vai cīnās ar paģirām, tāpēc allaž ir agresīvs un drosmīgi paceļ roku gan pret meitu, gan Indras Briķes iebiedēto Lēdiju Kapuleti, bet Auklei piedurties neuzdrīkstas. Otrs jauninājums – mūks Lorenco Artūra Skrastiņa tēlojumā padarīts fiziski akls, bet morāli līdzvainīgs Romeo un Džuljetas mīlas traģēdijā.
Ar hamletisku vērienu izspēlētā Lorenco grēku nožēla uz iestudējuma aktierspēles kopējā (visai mērenā) līmeņa izceļas tik spilgti, ka lādzīgais mīlētāju palīgs izvirzās par stāsta galveno afēristu. Tieši Lorenco mahinācijas un Džuljetas piedzimšana nelabvēlīgā alkoholiķa ģimenē ir iemesls tam, ka romantika pārtop bēdu lejā.
Meistara Džilindžera iecere, visdrīzāk, bija rādīt rutīnā iegrimušo pieaugušo pasauli un pretstatā tai – brīnumaini strauji uzdzirkstījušo, vienkāršības un tiešuma pilno jauniešu, gandrīz bērnu mīlestību. Par spīti tam, cik dziļš maigums mīt Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Džuljetas acīs un cik īstas izklausās lugas vārsmas Artūra Dīča Romeo mutē, šoreiz ir grūti ar iecietību skatīties uz režisora kļūmēm, kā to vēlējis pats Šekspīrs. Jo inscenējuma neveiklību gūzmā traģisms ir pārvērties par farsu un gluži nevietā. Kad mīlētāji miruši guļ kapenēs un tuvojas fināla apoteoze, gribas tikai smieties. Esmu pieklājīga – aizspiežu muti.Vērtējums
Režija 1 Aktieri 3 Scenogrāfija 2 Kostīmi 3 Horeogrāfija 3 Mūzika 3 |
