Kāpēc Eiropa un Ukraina var uzelpot? Francijas vēlēšanu rezultāti 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropa un Ukraina var uzelpot. Līdzšinējais Francijas prezidents Emanuels Makrons saglabājis savu amatu. 24. aprīlī prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā par viņu nobalsoja 59% vēlētāju, par Marinu Lepēnu – 41%. Bet tagad nedaudz paraudzīsimies pagātnē. Pirms pieciem gadiem, 2017. gada 8. maijā, Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā Makrons uzvarēja ar 66% balsu.
Viņa sāncense Lepēna toreiz saņēma 34%. Tātad piecu gadu laikā atbalsts Lepēnai ir audzis. Un ne tikai viņai. 2017. gadā prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā Lepēna ieguva 21%, bet kreiso līderis Žans Liks Melanšons – 20% balsu. Kopā – 41%. Savukārt 2022. gada vēlēšanu pirmajā kārtā Marina Lepēna saņēma 23%, Žans Liks Melanšons – 22%, Ēriks Zemūrs – 7% balsu. Kopā – 52%.
Francijas politiskās attīstības vektors ir acīmredzams. Tā turpina attālināties no Eiroatlantiskajām struktūrām, no ES un NATO. Lielais atbalsts Krievijas un Putina “sapratējiem” īpaši nepatīkams tāpēc, ka pirms vēlēšanām Francijas un pasaules mediji jau bija publicējuši liecības par noziegumiem un masu slepkavībām Krievijas okupētajos Ukrainas reģionos. Patiesībā Francijas vēlētāji nav muļķi. Viņi visu lieliski saprot – un tomēr balso par Lepēnu, Melanšonu un Zemūru.
Līdzīga aina vērojama Vācijā. Lai gan sabiedrības, mediju un NATO partneru spiediena dēļ Vācijas valdība beidzot izšķīrusies par lielāku atbalstu Ukrainai, ieskaitot ieroču piegādes, tas tiek darīts visai negribīgi. Vienlaikus atklājas aizvien jaunas detaļas par Vācijas un dažu citu Eiropas valstu politiķu tuvredzību attiecībās ar Krieviju.
Ukraiņi ziņo, ka viņu rokās nokļuvušajā Krievijas armijas trofeju tehnikā atrastas Vācijā un Francijā ražotas detaļas, kas nelikumīgi pārdotas Krievijai pēc 2014. gada, apejot sankcijas. Bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders joprojām vada “Rosņeftj” direktoru padomi un savās intervijās apgalvo, ka Ukrainā “viss nav tik vienkārši”.
Prezidenta Baraka Obamas padomnieks nacionālās drošības jautājumus un vēlākais ASV sūtnis Krievijā Maikls Makfols aicinājis ieviest starptautiskas sankcijas pret Šrēderu. Iemesls, kā raksta Makfols – “atbalsts Putina velnišķīgajai slepkavošanas mašīnai”. Politikas eksperti un vēsturnieki vēl ilgi pētīs – kā tas varēja gadīties, ka Vācijas politikā pēc Adenauera, Erharda, Kisingera, Branta, Šmita un Kola toni sāka noteikt šrēderi, merkeles, gabrieli, šteinmeijeri un šolci.
Aprīļa vidū visā Vācijā notika tradicionālie Lieldienu “miera marši”. Līdzās aicinājumiem pārtraukt Krievijas agresiju Ukrainā varēja redzēt arī it kā naivus, no reālās dzīves atrautus lozungus: “Nekādus ieročus!”, “Mēs vēlamies tautu draudzību”, “Nē NATO!” utt. Pēdējās dienās mediju uzmanību pievērsis Vidusvācijas Evaņģēliskās baznīcas bīskaps Johans Kramers, kurš amatu savienošanas kārtā ir arī visas Vācijas Evaņģēliskās baznīcas “miera pārstāvis” (Friedensbeauftragter).
1964. gadā Austrumvācijas pilsētā Greifsvaldē dzimušais teologs kategoriski iestājas pret ieroču nodošanu Ukrainai, jo tas “pasliktināšot sarunu iespējas pēc konflikta beigām”. Vēl dažas Kramera domu pērles: “dažkārt ir labāk vienkārši bezpalīdzīgi noraudzīties notiekošajā”, “mums jāsaprot Krievijas drošības intereses”, “jārada kopīga drošības telpa ar Krieviju”. Tāpat bīskaps kategoriski iestājas pret Vācijas militāro izdevumu palielināšanu.
Varētu domāt, ka mums ir darīšana ar milzīgu naivumu, ar tā dēvētajiem noderīgajiem idiotiem. Tomēr lietas nav tik vienkāršas. Kramers nav muļķis. Bīskaps labi zina – ja viņš šodien izies uz ielas Maskavā vai jebkurā citā Krievijas pilsētā un aicinās pārtraukt karu, viņu aizturēs un tiesās. Tad kā skaidrot šo rīcību?
Vācijas medijs “Der Spiegel” 20. aprīlī publicējis Sašas Lobo komentāru “Vācu lumpen-pacifisms”. Tā autors, komentējot “miera maršus” un Kramera izteikumus, apgalvo, ka “lietas būtība slēpjas egocentriskā ideoloģijā, kurā iekšējais paštaisnums tiek stādīts augstāk nekā līdzcilvēku ciešanas”. Tātad it kā naivie miera lozungi patiesībā ir ar aukstu aprēķinu veidota aizbildināšanās, lai varētu piesegt un attaisnot savu egoismu. Lobo rezumējums: “Krievijas fašistu līderim Putinam nav nekā labāka kā tie rietumnieki, kuri tieši vai netieši apgalvo, ka Ukraina nav mūsu darīšana.”
Kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai jau pagājuši vairāk nekā divi mēneši. Maskas lēnām sāk krist. Krievija vairs nekautrējas apgalvot, ka Ukrainā tā netiešā veidā karo ar Rietumiem. Tas daudz ko izskaidro – sākot ar Šrēdera, Merkeles un Lepēnas uzvedību un beidzot ar “miera maršiem” Vācijas pilsētās. Tātad Krievijas politika aizvadītajos gados patiesībā kalpojusi vienam mērķim – vājināt Rietumus.
Vājināt politiski, militāri, diplomātiski, ekonomiski, ideoloģiski. Ārī PSRS vadītāji vēlējās vājināt Rietumus. Tomēr vienā ziņā Padomju impērija bija godīgāka. Tai vismaz bija kāds “cēls mērķis” – vispasaules komunistiskā revolūcija. Šodien vairs nav pat tāda. Vien akls, agresīvs, melu plīvurā ietīts naids.
