Jautājumi, ko Ukrainas cilvēki uzdod Dievam un garīdzniekiem: Kāpēc Dievs pieļauj karu? 65
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainas Pareizticīgās baznīcas mācītājs STEPANS ALMESS intervijā “Latvijas Avīzei” stāsta par to, kā šobrīd jūtas cilvēki Ukrainā, kādus jautājumus uzdod Dievam un garīdzniekiem, kā arī par sarežģītajām attiecībām ar Maskavas patriarhāta baznīcu. Stepans kā Kijivas metropolīta sūtīts pārstāvis nesen piedalījās Holodomora atceres dienai veltītā dievkalpojumā Svētā Pētera baznīcā, un Rīgā bija ieradies kopā ar ģimeni – sievu un nepilnus divus gadus veco meitu.
Ukrainas Pareizticīgās baznīcas mācītājs STEPANS ALMESS intervijā “Latvijas Avīzei” stāsta par to, kā šobrīd jūtas cilvēki Ukrainā, kādus jautājumus uzdod Dievam un garīdzniekiem, kā arī par sarežģītajām attiecībām ar Maskavas patriarhāta baznīcu. Stepans kā Kijivas metropolīta sūtīts pārstāvis nesen piedalījās Holodomora atceres dienai veltītā dievkalpojumā Svētā Pētera baznīcā, un Rīgā bija ieradies kopā ar ģimeni – sievu un nepilnus divus gadus veco meitu.
Jūs atbraucāt uz Rīgu, lai piedalītos piemiņas dievkalpojumā, taču saprotu, ka ceļš šurp nebija viegls un tagad arī steidzaties, lai ātrāk nokļūtu atpakaļ. Kāpēc tā?
S. Almess: No Ukrainas pašlaik sarežģīti izbraukt vīriešiem līdz 60 gadiem – tiem, kas ir iesaukšanas vecumā. Sievietes, bērni un vecāki cilvēki var mierīgi šķērsot robežu, taču vīriešiem līdz 60 gadiem ir vajadzīgs atbilstošs ielūgums no kādas organizācijas. Manā gadījumā tas bija Latvijas Ukraiņu kongress, kas mani ielūdza apmeklēt pasākumu 26. novembrī. Es devos uz Kijivas kara administrāciju un saņēmu atļauju izbraukt no valsts no 23. līdz 30. novembrim. Taču mums ceļā gadījās vēl dažādi starpgadījumi. Pirmo reizi mēs ieradāmies pie robežas 23. novembrī – piebraucām pie barjeras un redzējām, ka tur nekas nedarbojas. Vēlāk uzzināju, ka tieši tobrīd Kijiva tika stipri apšaudīta ar raķetēm, no kā cieta TEC un energoapgādes sistēma. Viss atslēdzās, nebija interneta, un arī robežsargiem nebija iespējas pārbaudīt informāciju. Tā mēs tur četras stundas nostāvējām, bet nācās braukt atpakaļ. Otrā rītā atgriezāmies un tur jau viss pamazām sāka atkal darboties, tāpēc šoreiz izdevās šķērsot robežu. Tāda ir šodienas Ukrainas realitāte… Arī tagad es rēķinu – 30. novembris ir pēdējā diena, kad man vajag atgriezties Ukrainā. Līdz robežai ir vairāk nekā 800 kilometru, tāpēc vajag doties laikus, jo nav zināms, kāda būs situācija.
Atļaujas izbraukt var dabūt tikai ļoti īsam termiņam?
Vīriešiem līdz 60 gadiem atļaujas pārsvarā dod līdz divām nedēļām. Tagad šis termiņš kļuvis mazāks, agrāk bija līdz mēnesim, ja bija saņemts ielūgums.
Kā cilvēki sadzīvo ar to, ka pilsētas tiek apšaudītas, pazūd elektrība, internets un citas iepriekš pierastas lietas?
Tas ir ļoti grūti psiholoģiski. Tagad esmu Rīgā, bet, kad pēkšņi dzirdu ārā kādu troksni, uzreiz cauri galvai izskrien doma – kas tas ir, vai nedraud briesmas? Lai gan saprotu, ka šobrīd esam tālu no Ukrainas, šī sajūta nepamet. Kad oktobrī Kijivā bija apšaudes, viena raķete nokrita tikai 300 metrus no mājas, kurā mēs dzīvojam. Trieciens bija tik spēcīgs, ka mums virtuvē izsita stiklus. Līdz tam tā šķita vairāk tāda neērta ikdiena – kārtējā gaisa trauksme, bet pēc tam saproti, ka tas jebkurā brīdī var notikt ar tevi. Man pat grūti iedomāties, kā jūtas tie, kam raķete trāpa mājā.
Bet vai cilvēki bija gatavojušies, ka Krievija sāks tik mērķtiecīgi apšaudīt tieši kritiskās infrastruktūras objektus, lai atstātu iedzīvotājus bez elektrības, ūdens un siltuma?
Drīzāk jau bija gatavi. Visi, kam prasu, ir kaut ko sarūpējuši. Un visi saka – mēs esam gatavi dzīvot bez gaismas, bez siltuma un ūdens, bet bez Krievijas!
Jā, to Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis teica jau septembrī…
To saka arī citi. Cilvēki cenšas sev sagādāt ūdens rezerves. Kijivā ir daudz vietu, kur iespējams paņemt dzeramo ūdeni. Lai būtu siltāk, ir nopirkuši termoveļu. Daudzi iegādājušies arī ģeneratorus un uzlikuši tos uz balkona, lai sev nodrošinātu elektrību.
Es gribu uzdot tādu plašāku jautājumu, kas skar reliģiju. Bieži saka, ka cilvēki atceras par Dievu un vēršas pie viņa, kad apkārt notiek kāda katastrofa, un karš neapšaubāmi ir tāda katastrofa. Kā jums šķiet, vai Ukrainā tagad ticīgu cilvēku ir kļuvis vairāk?
Sarežģīts jautājums. Zinu daudzus karavīrus, kas bija neticīgi, bet pēc tam, kad nokļuva frontē un piedalījās cīņās, sāka ticēt Dievam. Viens man teica – bijām bezizejas situācijā, bet tad es sāku lūgties, kļuva vieglāk, pēkšņi sajutu kaut kādu atbalstu no augšas, ka ir kāds, uz kuru varu paļauties un kas mani atbalsta. Taču ir arī ticīgie, kas tagad prasa – kāpēc Dievs kaut ko tādu pieļauj? Kāpēc ir karš un mirst mazi bērni? Viņi uzdod daudz jautājumu, tāpēc baznīcai tagad ir ļoti daudz izaicinājumu, un uz šiem jautājumiem patiesībā ir ļoti grūti atbildēt. Ne katrs garīdznieks var cilvēkam parādīt Dievu. Lai to ieraudzītu, ir jāiziet zināms ceļš, bet ne katrs to ir gatavs noiet. Atceros vienu stāstu par metropolītu Antoniju Blūmu, kurš kalpoja Londonā, bet 80. gadu beigās atbrauca uz Kijivu. Viņš garīdznieka sutanā un krustu pie krūtīm gāja pa pilsētu un satika kādu vīru, kurš teica – es redzu, ka tu esi ticīgais, parādi man Dievu! Metropolīts ieraudzīja, ka vīrietim pirkstā ir laulību gredzens, un sacīja – tu laikam esi precējies, parādi man savu sievu! Vīrietis sāka taisnoties – es neesmu no Kijivas, man tad jābrauc uz citu pilsētu, jāpaņem sieva un jāatved šurp, tas nebūs vienkārši. Tad metropolīts atbildēja – redzi, tev ir jāveic kaut kāds attālums, jātērē laiks un nauda, lai tu varētu parādīt sievu. Tieši tāpat ir ar Dievu! Arī te ir vajadzīgs laiks un pūliņi, lai viņu iepazītu. Pašlaik liela daļa ukraiņu veic šo ceļu. Viņi iepazīst nevis to Dievu, kādu bija iztēlojušies, bet patieso Dievu.
Ko jūs atbildat tiem, kas prasa, kāpēc Dievs to visu pieļauj. Piemēram, to, ka tiek nogalināts divas dienas vecs zēns, kā tas nupat notika Zaporižjas apgabalā?
Tas ir ļoti grūts jautājums, un es nevaru viennozīmīgi atbildēt, kāpēc Dievs pieļauj karu… Es varu mēģināt skaidrot, ka tam pamatā ir kaut kāda nepareiza cilvēku attieksme vienam pret otru. Pasaule kļūst arvien egoistiskāka un egocentriskāka, pārsvarā katrs ir pats par sevi. Tagad, pēc uzbrukuma, mēs redzam, cik gatavi cilvēki ir palīdzēt viens otram, kā vien var. Es nupat runāju ar cilvēkiem, kas atbraukuši no Harkivas – viņi stāsta, ka nekad iepriekš neesot sastapušies ar tādu atbalstu no līdzcilvēkiem, kā tas ir tagad, kara laikā. Viņi zvanot dēlam uz Harkivu un prasot, vai netrūkstot pārtikas, bet viņš atbild – nē, kaimiņiene atnesa paēst…
Man tiešām nav tādas plašas atbildes uz jautājumu, kāpēc Dievs pieļauj šādu situāciju. Dievs neizveidoja pasauli un cilvēkus kā savas marionetes, viņš deva cilvēkam savu gribu. Taču mēs zinām no Vecās Derības, ka tad, kad cilvēki novēršas no Dieva, notiek nelaimes. Tātad Dievs var sodīt, taču es tagad par to negribu runāt šādā veidā. Kā lai kaut ko tādu paskaidro mātei, kura zaudējusi bērnu? Viņai vienkārši ir vajadzīgs atbalsts. Ja cilvēki ierodas baznīcā ar šādiem jautājumiem, tad garīdzniekam viņi vienkārši jāuzklausa. Cilvēks bieži grib tikai izrunāties par to, kas viņam sāp. Mācītājs var uzklausīt, dot padomu, atbalstīt… Bija viens gadījums, kad raķešu apšaudē Dnipro pilsētā tika nogalināta vecmamma, māte un mazs bērns. Mans draugs viņus izvadīja, un uz bērēm atbrauca bērna tēvs. Viņš vērsās pie mācītāja un teica – es karoju, lai mana ģimene būtu drošībā, bet par ko man tagad tālāk cīnīties? Karš liek uzdot ļoti daudz jautājumu, uz kuriem ir grūti atbildēt. Cilvēks, kurš nav izgājis cauri tādām pašām ciešanām, nevar dot padomus, viņš var tikai atbalstīt, palīdzēt un just līdzi. Ja mēģināsi visu kaut kā izskaidrot un pamatot, tas tāpat šajā brīdī neko neatrisinās un ne pie kā nevedīs. Labāk uzklausīt un ļaut paraudāt uz pleca, lai cilvēks jūt, ka nav viens, un viņam kļūtu vieglāk.
Jūs pārstāvat Ukrainas Pareizticīgo baznīcu, taču Ukrainā vienlaikus ir arī otra – Maskavas patriarhāta pareizticīgā baznīca, kurā drošības dienests SBU nupat veica plašas kratīšanas. Vai izskaidrosiet šo situāciju?
Ukrainas Pareizticīgā baznīca (Православна церква України) ir kanoniskā baznīca, kurai 2019. gadā Konstantinopoles patriarhs piešķīra Tomosu par autokefāliju. Tomēr Ukrainas jurisdikcijā darbojas arī, kā tā pati sevi sauc, Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgā baznīca (Украинская православная церковь Московского патриархата). Lai gan patiesībā tā ir Krievu pareizticīgā baznīca.
Bet kā tās var atšķirt?
Pirmkārt, tā ir valoda, kādā notiek dievkalpojumi. Mums tie notiek ukraiņu valodā, bet Maskavas patriarhāta baznīcās – senslāvu valodā, kas ir īpaša baznīcas valoda. Līdz 2018. gadam daudzās baznīcās dievkalpojumi bija krievu valodā, arī tagad Maskavas patriarhāta garīdznieki savā starpā lielākoties sazinās krieviski, tāpat ar cilvēkiem viņi pārsvarā runā krievu valodā.
Bet, ja salīdzina, cik liela daļa no visām baznīcām Ukrainā katrai ir?
Pēc garīdznieku, bīskapu un metropolītu skaita vairāk ir Maskavas patriarhāta baznīcai – viņiem ir vairāk nekā simt bīskapu, Ukrainas Pareizticīgajai baznīcai – 66 bīskapi. Taču, pēc statistikas, vairāk draudzes locekļu ir Ukrainas Pareizticīgajai baznīcai.
Tad kāpēc tagad notiek kratīšanas Maskavas patriarhāta baznīcās, tostarp slavenajā Kijivas Lavrā?
SBU ir sākusi izmeklēšanu, jo secināts, ka Krievu pareizticīgās baznīcas iekšienē ir daudz kolaborantu. Daudziem mūkiem tajā pašā Lavrā bija Krievijas pases, bet vienā no klosteriem Rivnas apgabalā tika atklāti kolaboranti, kas sadarbojās ar Baltkrieviju. Šajās apskatēs atrasts arī daudz ideoloģiskās literatūras, kas attiecas uz tā sauktās krievu pasaules idejām.
Tātad šie garīdznieki darbojušies kā Krievijas aģenti?
Visticamāk, jā.
Bet vai cilvēki, kas iet uz šīm baznīcām, to apzinās?
Situācija mainās, daudzi sāka apzināties jau agrāk un pārgāja pie Ukrainas Pareizticīgās baznīcas jau 2018. gadā, kad tā saņēma Tomosu. Masveidīgi tas turpinājās arī pēc Krievijas iebrukuma, kad, piemēram, Hmeļnickas apgabalā pārgāja gandrīz 200 draudzes pilnā sastāvā. Diemžēl lielākoties draudzes pāriet bez garīdznieka, kurš paliek Maskavas patriarhāta baznīcā. Tas viss, protams, nav viegli arī no juridiskā viedokļa. Situācija reliģiskajā frontē šobrīd ir ļoti sarežģīta – ir daudzi tiesas procesi. Krievu pareizticīgā baznīca Ukrainā maijā pasludināja, ka tā ir autonoma un neatkarīga no Krievijas, taču tās jaunie statūti joprojām nav publicēti. Ir sajūta, ka viņi pašlaik nogaida, kurš uzvarēs. Ja uzvarēs Ukraina, tad viņi ātri “pārkrāsosies”, ja neuzvarēs Ukraina – paliks tāpat kā iepriekš. Labs rādītājs ir tas, ka okupētajās teritorijās Krievu pareizticīgās baznīcas mācītājus okupācijas vara vispār neaiztiek, bet mūsu – Ukrainas Pareizticīgās baznīcas – garīdzniekus daudz pratina, neļauj rīkot dievkalpojumus, daži pat ir gājuši bojā. Mēs redzam, ka Krievu pareizticīgā baznīca Ukrainā diemžēl nav proukrainiska. Tai ir tiešas saites ar Krieviju.
Kā šajā ziņā ir Hersonā, kas deviņus mēnešus bija okupēta, bet tagad ir atbrīvota?
Es nezinu, kā tur ir pašlaik, mediji par to pagaidām maz vēsta. Mūsu bīskapi tur ir, mēs zinām, ka viņi ir dzīvi, lai gan vienu apakšdiakonu – bīskapa palīgu – nogalināja. Viņu nedēļu meklēja un tad atrada mirušu.
Vai jūsu baznīcas mācītāji dodas arī uz fronti?
Ukrainas Pareizticīgajā baznīcā ir īpaša militārās garīdzniecības sinodālā pārvalde, tas ir – pie noteiktām karaspēka daļām ir piesaistīti konkrēti mācītāji. Tagad ir arī pieņemts likums par kapelāniem, tātad šis jautājums tiek risināts arī valsts līmenī. Pluss ir tas, ka šajā procesā netika iesaistīta Krievu pareizticīgā baznīca. Ir ļoti daudz kapelānu, kas ikdienā ir kopā ar karavīriem frontē. Puišiem ir nepieciešams garīdznieks, viņi bieži grib izsūdzēt grēkus, saņemt svētību. Daudzi saprot, ka viņiem jāiet uz fronti, kur visdrīzāk vajadzēs nogalināt, bet viņi nezina, vai ir tam gatavi. Taču karš nav tikai šaušana, var, piemēram, rakt ierakumus, pienest munīciju un tamlīdzīgi. Katrs var palīdzēt tajā līmenī, kuram viņš psiholoģiski un morāli ir gatavs.
Vai ir arī garīdznieki, kuri, sākoties karam, paši ņēmuši rokās ieročus?
Jā, piemēram, Volīnijas apgabalā bija mūks, kurš līdz aiziešanai klosterī bija snaiperis armijā. Kad Krievija sāka uzbrukumu, viņš aizgāja karot, bet diemžēl krita kaujā. Ir vēl citi garīdznieki, kas devušies karot. Taču bija gadījums Kijivas apgabalā, kad mācītājs stāvēja kopā ar teritoriālās aizsardzības vienību, un, kad iebrauca krievu tanki, mēģināja iet pretī ar krustu un tos apturēt. Taču krievu karavīri viņu vienkārši nošāva.
Arī Latvijā pašlaik pēc Valsts prezidenta ierosinājuma ir pieņemts likums par Latvijas Pareizticīgās baznīcas statusu, nosakot, ka tā ir pilnībā patstāvīga un neatkarīga. Bet vai šādu situāciju var vienkārši atrisināt ar likumu?
Ukrainā baznīca ir atdalīta no valsts, taču laikā, kad rodas jautājums par Ukrainas kā valsts pastāvēšanu un tās nākotni, valstij ir jādara viss, lai atbalstītu visu, kas ir proukrainisks. Lai nepaliktu nekādas saites ar valsti agresoru, ar valsti, kas karo pret Ukrainu.
Es zinu, ka Latvija ir pieņēmusi likumu, un zinu, ka iepriekš Latvijas Pareizticīgā baznīca bija Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā [no 1935. līdz 1940. gadam], bet pēc tam atkal pārgāja pie Krievu pareizticīgās baznīcas. Pašlaik ir iespējas saņemt autokefāliju no Konstantinopoles patriarha, bet tas ir atkarīgs no Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolīta Aleksandra darbības.
Domāju, ka valsts var norādīt baznīcai virzienu, ja valsts grib sevi saglabāt. Baznīcai nebūtu jābūt saistītai ar agresorvalsti. Savukārt mācītājs pirmkārt ir savas valsts pilsonis, un viņam nav jākalpo ienaidniekam. Arī tagad, kad Ukrainā notiek kratīšanas un var rasties jautājums, vai mācītājus var sodīt par to, ka viņi sadarbojas ar Krieviju, tad pirmais jautājums ir – vai viņiem ir Ukrainas pase? Un tādā gadījumā viņiem ir atbildība Ukrainas likumu priekšā tāpat kā visiem pārējiem pilsoņiem.
