Kāpēc dermatoloģiju varētu uzskatīt arī par romantisku specialitāti 3
Mēs, dermatologi, jau apmēram zinām, ar kādām problēmām katrā gadalaikā saskarsimies, pavasara gaidās teic „Veselības centru apvienības” (VCA „Aura”) dermatoloģe Ilze Jākobsone. Savā profesijā viņa strādā jau ilgi un saka: „Izsitumi uz ādas ir kā ziedi, tikai katram savi. Atšifrēt to īsto nosaukumu (slimību) nav nemaz tik vienkārši.”
Ķirurgs izgriež slimniekam slimo vietu, cilvēks ātri atlabst, un ārsts jūtas gandarīts. Kā ir jūsu gandarījumā – dermatologam?
Dermatoloģijā tādu īstu ādas slimību ir diezgan maz. Vairāk saskaramies ar pacientiem, kuriem ir dažādu iekšķīgo slimību izpausmes, visa organisma slimības, kas bieži vien izpaužas kopā ar ādas bojājumiem.
Dermatologa prieks ir tad, ja, apskatot pacientu, zini, kas izraisījis sūdzības, un vari domāt, kā ārstēt.
Kādreiz uzreiz nemaz nevar pateikt, kas tādas izpausmes izraisījis – pacients ir jāpavēro, varbūt pārbaudei jāpaņem ādas gabaliņš. Tāpēc, ja jau pirmajā brīdī varu precīzi noteikt, kas cilvēkam kaiš, izjūtu lielu atvieglojumu un prieku.
Ādas izsitumus no grieķu un latīņu cilmes vārdiem sauc par ādas ziediem. Tāpēc dermatoloģiju zināmā mērā var uzskatīt par diezgan romantisku specialitāti, jo katram cilvēkam ir kādi ziediņi uz ādas.
Taču ir arī daudz hronisku ādas slimību, kad nevaram pacientam pateikt: jums ir tas un tas, izdzersiet šīs zāles, un pāries. Varam izstāstīt, ka būs labāki periodi un grūtāki brīži, un ieteikt, kā sakārtot dzīvi, lai ādas problēma tik ļoti netraucē.
Konstatēt sēnīti uz pēdu ādas vai naga tiešām nav patīkami. Kāpēc vieniem tā parādās, bet citiem – nē?
Sēnīte ir infekcija. Lai saslimtu ar kādu infekciju – līdzīgi kā ar gripu –, tās ierosinātājam jābūt gana agresīvam un jātiek mums klāt. Un organismam jāpiemīt kādām specifiskām īpatnībām – piemēram, imūnsistēmas traucējumiem vai, kā sēnītes gadījumā, bojātai pēdu ādai.
Kad ir aukstāks laiks, kā arī tiek valkāti piemēroti apavi, kuros kājas nesvīst, pēdu āda ir sausa, nevis mikla, mīksta, uzburbusi, sēne nekur tālāk netiek.
Vasarā tām ir vieglāks ceļš, var sākt vairoties un darboties. Tāpēc kājas ir jākopj, pēc mazgāšanas vienmēr kārtīgi jānosusina dvielī, arī pirkstu starpas rūpīgi jāizslauka.
Vai jūs ieteiktu vairāk staigāt kailām kājām?
Tas būtu ļoti jauki, sevišķi pa mežu un jūrmalu. Mums ir samērā maz sēnīšu, ko varam dabūt no zemes, no augsnes.
Biežāk tās var iegūt, mērot veikalā apavus. To drīkst darīt, tikai uzvelkot savu zeķīti, jo, ja kādam uz kājām ir sēne, sporas var būt arī zeķē, un tā var inficēties.
Labā ziņa – šī infekcija ir ārstējama. Ja skarta tikai pēdu āda, tad izārstēties var mēneša vai divu laikā. Ja bojāti nagi, jārēķinās ar trim mēnešiem, jo nagos sēnes labi iedzīvojas, un, kamēr neizaug jauns skaists nags, tikmēr tās tur var mitināties.
Cik efektīvi ir aptiekās nopērkamie bezrecepšu līdzekļi pret nagu sēnīti?
Nagiem paredzētās lakas, zīmuļi un citi līdzekļi ir efektīvi, ja tos sāk lietot uzreiz, tiklīdz rodas aizdomas par inficēšanos – piemēram, sāk bojāties naga maliņa. Ja tos pedantiski lieto, iespējams, pat izdodas tikt galā.
Visiem šiem līdzekļiem ir viens darbības princips – tie izmaina pH līmeni, veido skābu vidi, kādā sēnēm diez ko dzīvot nepatīk.
Bet, ja ir bojāta vairāk nekā puse naga plātnītes un bojājums jau ir pie naga saknes daļas, ar bezrecepšu lokāli lietojamajiem līdzekļiem var arī nepietikt. Tādos gadījumos jādodas pie ārsta un jāsāk lietot speciālista ieteiktās zāles.
Kādi ir jūsu novērojumi – vai pārtika, ko tagad ēdam, gaiss, ko elpojam, veicina biežāku dermatoloģisku saslimšanu?
Protams, vide un uztura paradumi mainās. Palūkojoties kaut tikai vienu paaudzi atpakaļ, redzam: ja bērni ēda saldumus, tad tomēr ne katru dienu. Arī limonādi dabūja ne katru dienu. Ja lietoja saldu, tas parasti bija medus, mājās gatavots ievārījums, kompots, kam nebija klāt tik daudz palīgvielu.
Tagad, lai gan par jogurtu raksta, ka tas ir labs, neko nevēlamu nesatur, tajā tomēr ir kaut vai daudz cukura. Un lielākā daļa bērnu ēd saldo, nevis bezpiedevu jogurtu. Šī iemesla dēļ mūsu pacientu vidū ir daudz bērnu ar pārtikas nepanesību, ar alerģijām. Veidojas liekais svars, arī tāpēc var rasties visādas problēmas.
Vismokošākā ādas slimību gadījumā ir nieze. Tāpēc ādas slimības, kas noris ar niezi, pat ja nav ļoti lielu bojājumu un visādi citādi nav lielu problēmu, pacientam izraisa milzīgu stresa situāciju. Tas dramatiski ietekmē dzīves kvalitāti.
Un vēl – ja ir kuņģa čūla, pat pa pusi kuņģa, bet saslimušais neizrāda, ka viņam sāp, neviens jau to neredz, neiedomājas, ka viņam ir kādas veselības problēmas. Toties, ja uz sejas vai rokām ir kaut daži izsitumi, tas uzreiz pievērš uzmanību, slimniekam rodas diskomforts.
Veselu ādu nereti nenovērtējam – līdz brīdim, kamēr tai kaut kas notiek.
Jā, zinām taču, cik ļoti mokās cilvēki, kuriem ir psoriāze…
21. gadsimtā zvīņēde ir kontrolējama slimība. Ir kvalitatīvi medikamenti, ko var lietot uz ādas vai iekšķīgi. Tomēr šad tad psoriāze ir arī dzīvesveida slimība.
Pacients ne vienmēr grib ieguldīt pietiekami lielu darbu – piemēram, atmest smēķēšanu, ievērot diētu. Faktiski jau visu slimību ārstēšana ir sadarbība starp pacientu un ārstu. Mēs varam rekomendēt, kas darāms, izrakstīt medikamentus, bet arī pacientam pašam par savu veselību jāpiedomā.
Tas no ārsta prasa iedvesmu runāt ar cilvēku, motivēt, pārliecināt…
Tāds labs vārds – iedvesma. Tā ir vajadzīga! Ir jāprot no pacienta skatpunkta izstāstīt tā, lai viņš uztvertu ārsta sacīto. Pacientam svarīgi saprast, ko sagaidīt no slimības, kā tā var noritēt un ka nebūs tā, ka šodien iedzers zāles un rīt slimība pāries.
Ja pacients izprot savu situāciju, viņš kļūst mierīgāks. Hroniskas ādas slimības gadījumā stress ir viens no faktoriem, kas var veicināt paasinājuma rašanos.
Cik ilgi strādājat dermatoloģijā?
Kopš 1986. gada – vairāk nekā 30 gadu. Esmu no Alūksnes, un strādāt sāku savā dzimtajā pusē.
Pēc tam dzīve tā saskrējās, ka apprecējos un pārcēlos uz dzīvi Rīgā. Bet jaunajiem kolēģiem noteikti ieteiktu sākt strādāt lauku apvidū.
Jaunībā ne no kā nav bail, un pēc augstskolas beigšanas arī man bija sajūta, ka visu zinu un visu varu. Bet, kad nonāc viens pret pacientu un blakus vairs nav pedagogu, kam kaut ko pavaicāt, jāķepurojas pašam. Tā ir laba skola un milzīga pieredze.
Savu pirmo pacientu atceraties?
Īsti neatminos, bet pirmo darba mēnesi – gan. Ne jau tāpēc, ka nezinātu, ko un kā ārstēt. Man bija problēmas ar dokumentu aizpildīšanu. Vai nu es slikti to mācījos, vai arī mūs īpaši nemācīja, bet nezināju, kā darba grafiku uzrakstīt.
Kāpēc izvēlējāties tieši šo jomu no visa plašā ārstniecības lauka?
Es to nebiju plānojusi! Varētu teikt, ka dzīve mani ielika šajā specialitātē. Bijām ar draudzeni nolēmušas pēc institūta beigšanas doties atpakaļ uz dzimto novadu, bet tur vajadzēja vienīgi dermatologu. Nospriedu, ka apgūšu šo specialitāti. Neesmu ne mirkli nožēlojusi. Acīmredzot tur, augšā, tā bija nolikts.
Kad atnācu uz Rīgu, ilgus gadus strādāju Ādas un venerisko slimību dispanserā, bet tagad – VCA poliklīnikā „Aura”.
Tas ir milzīgs uzņēmums. Kādas priekšrocības tas dod?
Rīgā pacientiem noteikti ir vieglāk nokļūt pie ārsta nekā laukos, tomēr cilvēki īpaši nevēlas braukt no viena Daugavas krasta uz otru. Ja vēl jāveic kādi izmeklējumi, var nākties doties no vienas iestādes uz citu. Pie mums visu var izdarīt vienuviet, pacientu ērtībām izveidota centralizēta pierakstu sistēma.
Kā pati rūpējaties par savu veselību, cīnoties ar visu galveno ienaidnieku ikdienā – stresu?
Mainu darbu veidu. Fiziologs Pavlovs jau reiz teicis – labākā atpūta no garīgā darba ir fizisks darbs, un otrādi. Esmu mācībspēks, lasu lekcijas, un tā satiekos arī ar veseliem cilvēkiem. Turklāt ar jauniem un zinātkāriem studentiem!
Vasarā man ir mazs zemes pleķītis, kur zāle jāpļauj, kaut kas jāparavē un krūmi jāapgriež.
Pēdējos gados atvaļinājumu izmantoju, lai paskatītos uz citām zemēm. Jo tikai tā iespējams būt prom no telefona, no mājām. Ja reiz nav jāstrādā, tad baudi to, esi prom no ikdienas, no domām par darbu! Citādi – jebkurā brīdī kāds var piezvanīt, un, ja esi sazvanīts, tad cik tad tur – aiziet uz poliklīniku.
Mēs, liela daļa ārstu, esam darbaholiķi, atpūsties nemākam. Katra mēneša pirmajā datumā mēģinu sev atgādināt, ka vajadzētu vairāk baudīt dzīvi un tik daudz nestrādāt. Bet kaut kā nesanāk.
https://www.vca.lv/specialisti/jakobsone-ilze.html
https://www.epoliklinika.lv/pieraksts.html
