Kāpēc daži pieaugušie aizkavējas bērnībā. Noskaidro, vai esi pietiekami nobriedis 2
Autors: Annika Niedrīte, AS “Latvijas Mediji”
“Šķiet, ka esmu pieaudzis, ģimenes cilvēks. Bet, tiklīdz mana māte ko iesaka, nevaru iebilst. Viss manā dzīvē notiek ar viņas akceptu” – pietiekami bieži dzirdētas līdzīgu paziņojumu versijas. Nespēja pēc astoņpadsmit gadiem dzīvot savu dzīvi ir izplatīts mūsdienu dzīves simptoms. Tā iemesls nav augstās mājokļa izmaksas, bet gan pārmērīga emocionāla atkarība, skaidro psihologs, ģimenes sistēmterapeits Jevgeņijs Rjabolovs.
Tukšā ligzda
Pieaugušo bērnu kopīgās dzīves turpināšanās ar vecākiem bieži kļūst par smagu nastu. Bērni izauguši un viņiem vajadzētu pamest ligzdu. Ģimenei šajā posmā (starp citu, ģimenes psiholoģijā to sauc par “tukšās ligzdas stadiju”), jāatrisina jaunas problēmas. Kamēr bērns ir mazs, vecāki nodrošina aizsardzību un uzturēšanos sabiedrībā – bērnudārzā, skolā. Atbalsta pusaudzi sevis iepazīšanas procesā un efektīvu attiecību veidošanā ar pasauli. Kādi uzdevumi ir tukšās ligzdas stadijā?
Izaugušajam bērnam, kurš iepriekšējos posmos ir saņēmis atbalstu un aizsardzību, ir jāatdalās no saviem vecākiem. Vecāki pāriet pie tukšās ligzdas “iekārtošanas”: viņi bauda iespēju, kā no jauna iepazīt vienam otru, nodoties darbam, atrast hobiju, gaidīt mazbērnus.
Emocionālā atdalīšanās
Ņemot vērā ekonomisko situāciju, pieaugušie bērni ne vienmēr atstāj vecākus. Tomēr emocionālā atdalīšanās no vecākiem nenozīmē tikai viņu dzīvokļa pamešanu. Pētnieki to sauc par atkarības samazināšanos no citu sev nozīmīgu cilvēku emocionālā stāvokļa (tostarp vecāku apstiprinājuma vai nepieņemšanas).
Praktiskie psihologi saka vienkāršāk – tā ir spēja atpazīt savas jūtas, emocionālos stāvokļus un spēja pateikt “nē” bez attiecību saraušanas. Jūs varat dzīvot vienā dzīvoklī ar vecākiem un būt emocionāli neatkarīgs no viņiem. Šim nolūkam ir nepieciešams pieaugt. Pieaugušais spēj uzņemties atbildību par savām jūtām, domām un rīcību. Viņam piemīt iekšēja saprātīga neatkarība no citu spriedumiem, spēja atšķirt realitāti no fikcijas un pietiekama elastība, lai pielāgotos apstākļiem, viņš ir paškritisks.
Turklāt pieaugušais cilvēks tiecas pēc harmoniskām attiecībām ar pasauli, dzīves jēgas izpratnes. Viņš kultivē sevī iecietību pret citu cilvēku uzskatiem un īpatnībām. Tieši tādas nobriedušas personības īpašības nosauc psihologs Jevgeņijs Iļjins.
