Māris Antonevičs: Aicinājums “palikt mājās” pēc 9. maija izklausās pēc ņirgāšanās 14
Policijas attieksme, 9. maijā pieļaujot diezgan plašu pulcēšanos pie labi zināmā pieminekļa Pārdaugavā, izsaukusi neizpratni un arī sašutumu lielā daļā sabiedrības.
Covid-19 draudi un speciālistu brīdinājumi nebija atturējuši svinētājus no plāniem apmeklēt ierasto tikšanās vietu.
Norises netika īpaši ierobežotas (kā tas ir, piemēram, 16. martā, kad Brīvības pieminekļa apkārtnē tiek uzstādītas metāla barjeras vai arī dažādos citos pasākumos, kad ir nepieciešamība regulēt plūsmu), un valdīja pilnīga paļāvība, ka paši dalībnieki sapratīs, kā pareizi jāuzvedas. Daudzas bildes un arī žurnālistu novērojumi liecina, ka distance netika ievērota, it īpaši pēcpusdienā, kad svinētāju kļuva vairāk.
Tās gan nebija tik vērienīgas dzīres kā iepriekšējos gados, bet nodēvēt to par “individuālu ziedu nolikšanu” var tikai ironizējot.
Saprotams, ka pēc šādas policijas attieksmes ir iemesls sašust par atšķirīgiem standartiem. Tik tiešām, pusotru mēnesi esam klausījušies par ļoti bargu policistu attieksmi pret tiem, kas četratā izdomājuši uzspēlēt basketbolu, nelielā bariņā pasēdēt parkā vai citādi mēģinājuši pārkāpt slaveno “2 X 2” principu.
Visu laiku mums borēts “paliec mājās”, un, lai gan daži speciālisti izteikuši šaubas par to, cik šis sauklis (ja to perfekti ievēro) patiešām ir noderīgs sabiedrības veselībai, cilvēki ir centušies tam sekot. Lieldienās amatpersonas bargi mācīja, ka “aizliegts apmeklēt vecākus”.
Tieši tā – nevis “nav ieteicams”, bet “aizliegts”.
Daudzi ar rūgtumu sirdī pakļāvās šim aicinājumam. Arī nupat, Māmiņdienā, skanēja aicinājums šoreiz nedoties pie mammām, bet sveikt attālināti, savukārt televīzija rādīja sižetu, kur brīvprātīgo organizācija piegādā mātēm bērnu sūtītos ziedus. Amatpersonas joprojām turpina stāstīt to pašu, bet pēc 9. maija tas jau izklausās pēc ņirgāšanās.
Tad kāpēc notika tas, kas notika? Uz to ir divas atbildes. Pirmā ir oficiālā un to īsumā varētu noformulēt: “Formāli nekas netika pārkāpts.” Uzsvars uz vārdu “formāli”, jo varas iestādes pienākumu pildīšanā var vadīties gan pēc likuma burta, gan pēc likuma gara. Ministru kabineta lēmums par ārkārtas situāciju paredz aizliegt jebkādus publiskus pasākumus, sapulces, gājienus un piketus, reliģiskās darbības, kas veicamas pulcējoties.
Pieteiktos pasākumus organizatori bija atcēluši, tātad formāli var teikt, ka 9. maijā pie pieminekļa vispār nekas nenotika, lai gan ikviens, kuram ir acis pierē, redz, ka notika gan. Daudzi bija ieradušies ar plakātiem, uz kuriem attēloti kara dalībnieki vai kādi 9. maija tematikai veltīti saukļi, ko varētu uzskatīt arī par piketu, taču arī viņus policija pārsvarā netraucēja.
Nākamais punkts – “personām ir jāievēro savstarpēja divu metru distance”. Protams, ka 9. maijā tas bieži tika pārkāpts, un, pulcējoties vienkopus tik daudziem cilvēkiem, to nemaz nav iespējams perfekti ievērot.
Kā varēja novērot, arī te policija iejaucās reti, tikai tad, kad “čupošanās” kļuva uzkrītoša. Tātad arī šajā gadījumā pieeja bija formāla.
Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (“KPV LV”), aizstāvot policiju, ir paziņojis: “Nebūtu pareizi iekšlietu dienestu darbu vērtēt pēc atsevišķām sociālajos tīklos izvietotām fotogrāfijām vai video, kas no zināma leņķa var radīt optisko mānu.” Tēlaini sakot – vainīgs spogulis, kas rāda nepareizu bildi, bet citādi viss lieliski.
Taču ir arī otra atbilde, kas izskaidro policijas rīcību. Tas nav tikai formālisms un pavirša attieksme, ļoti ticams, policisti vien kārtīgi izpildīja to, ko iepriekš bija lēmuši viņu priekšnieki, tajā skaitā ministrs Ģirģens.
Patiesībā šo nostāju svētdienas vakarā intervijā TV3 raidījumam “Melu teorija” atklāja Valsts drošības dienesta priekšnieks Normunds Mežviets, gan runājot par nedaudz citu tēmu, kas tomēr pilnībā saskan ar 9. maija notikumiem.
Proti, atbildot uz jautājumu par sekām, ko var radīt tā sauktā uzvaras pieminekļa demontāža, viņš norādīja, ka tas “varētu izsaukt radikālas un ekstrēmas darbības no daļas krievvalodīgās sabiedrības”.
Un ne tikai no vietējiem, bet arī no Maskavas, kas tajā pašā TV3 raidījumā tika ilustrēts ar Čehijas piemēru, kur pēc sarkanarmieša Koņeva statujas noņemšanas Prāgas pašvaldības amatpersonas saņemot nāves draudus un valsts piedzīvo arī citus slēptus uzbrukumus.
Lūk, arī izskaidrojums. Iespējams, policija un tās priekšniecība pat bija laimīgi, ka 9. maija svinētāji tomēr puslīdz ievēro prasības, lai vēlāk var stāstīt, ka viss bijis mierīgi un labi. Sak, latvieši jau “sagremos” un turpinās palikt mājās, kā viņiem liek, bet, ja šī 9. maija publika satrakosies, tad gan būs bikses pilnas.
