Kad intuīcija kliedz un simptomi ir nepārprotami. Kāpēc cilvēki vilcinās doties pie ārsta, skaidro psihoterapeits 1
Intervējot ārstus, bieži dzirdēts, ka pacienti meklē palīdzību maznozīmīgu problēmu dēļ – sūdzas par niekiem. Nedaudz retāk – ka atnāk, jo intuitīvi jutuši, ar veselību kaut kas nav labi, un aizdomas apstiprinājušās.
Tā nesen kāds flebologs pastāstīja par pacienti, kura pie viņa vērsusies nevis sāpju vai kādu citu slimības pazīmju dēļ, bet tikai ar nenoteiktu sajūtu, ka kaut kas nav labi.
Atklājies – jā, asinsvadā trombs, kas ir potenciāls drauds ne vien veselībai, bet pat dzīvībai!
Visbiežāk nākas uzklausīt dakteru stāstus, ka cilvēki līdz pēdējam nenāk pie ārsta, kaut gan intuīcija nevis čukstus saka priekšā, ka kaut kas nav labi, bet jau kliegšus kliedz, un simptomi nepārprotami vēsta par slimības draudiem. Kāpēc dažkārt izvairāmies lūgt un saņemt medicīnisko palīdzību pat par spīti nopietniem brīdinājuma signāliem? Atbildi meklēju pie psihologa un zinātniskos pētījumos.
Ceturtā stadija
Kaut gan pirmais, kas var iešauties prātā šajā sakarā, ir zobārsta apmeklējuma atlikšana, kā raksturojošu lielumu šajā kontekstā parasti mēdz izmantot novēloti atklātus audzējus.
Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati liecina, ka daudzu veidu onkoloģiskās slimības diagnosticē vien ceturtajā stadijā – liels šādu pacientu īpatsvars ir, piemēram, plaušu un bronhu, aizkuņģa dziedzera, barības vada un kuņģa vēža gadījumā.
Veselības aprūpes speciālisti secina, ka novēlotas diagnostikas iemesli ir dažādi, sākot ar medicīniskās palīdzības un speciālistu nepieejamību, jo īpaši vietās, kas atrodas tālu no pilsētām, un beidzot ar kļūdainām diagnozēm un pašu pacientu nevērību vai pat vienaldzību pret savu veselību.
Neiroķirurgs Juris Jansons presē izteicies, ka par to liecina, piemēram, nemitīgu galvassāpju ilgstoša ārstēšana ar ibuprofēnu, kaut gan var izrādīties, ka sāpju cēlonis ir nevis stress vai neizgulēšanās, bet gan audzēja metastāzes.
Neiet, kaut sāp
Šajā ziņā neesam unikāli, arī citās valstīs cilvēki mēdz atlikt un atlikt ārsta apmeklējumu, kaut gan apzinās, ka vajadzētu aiziet un pārbaudīt veselību. Daudzviet, arī Latvijā, tas pētīts zinātniski, veicot plašas aptaujas un iedziļinoties pacientu psiholoģiskajās īpatnībās.
Piemēram, ASV zinātnieku grupa pirms dažiem gadiem centusies noskaidrot, kādi šķēršļi ir pacientu ceļā pie dakteriem, un konstatējuši, ka apmēram trešdaļa aptaujāto nesenā pagātnē izvairījušies doties pie ārsta pat nopietnu slimību un traucējošu simptomu gadījumā.
Cits Amerikā veikts pētījums atklājis, ka 17% no tiem, kuriem bija diagnosticēts taisnās zarnas vēzis, par spīti simptomiem bija gaidījuši apmēram gadu, pirms meklēt medicīnisko palīdzību, bet daži vilcinājušies līdz pat pieciem gadiem.
Izvaicājot ļaudis, kuri vairījušies laikus doties pie ārsta, ASV veiktajā pētījumā atklājušās trīs galvenās iemeslu kopas:
* Vairāk nekā trešdaļa pacientu ziņojuši par negatīvu pieredzi medicīniskās palīdzības meklējumos, nepatiku pret medicīnisko personālu, slikti organizētu palīdzību, dažādus emocionālus cēloņus.
* Otra iemeslu kopa saistīta ar neadekvātu, nepietiekamu sava veselības stāvokļa novērtējumu un cerību, ka slimība drīz pāries pati no sevis un simptomi mazināsies.
* Trešais cēloņu kopums saistīts ar tradicionāliem aizbildinājumiem, piemēram, ārstēšanās ir pārāk dārga, nav veselības apdrošināšanas, trūkst laika, lai aizietu uz medicīnas iestādi.
Gribu palikt ilūzijā!
Psiholoģijā ārstēšanās atlikšanu dēvē par veselības prokrastināciju un diskontēšanu – darīšu, bet kaut kad vēlāk, ne tagad, kaut gan, iespējams, ir skaidri zināms, ka problēmas atrisināšana šodien izmaksās 50 eiro, bet kaut kad vēlāk – desmitreiz vairāk, vai arī ar laiku būs vajadzīga nopietnāka, iespējams, daudz sāpīgāka ārstēšana.
Toties tas nebūs uzreiz, tagad! Līdzīgi mēdz atlikt svarīgus darbus – kaut gan darāmā ir veseliem kalniem, nevis ķeras pie darīšanas, bet gan… sāk skatīties filmu vai iegremdējas lasīšanā, šādi atalgojot sevi ar ko patīkamu, toties uzreiz, šeit un tagad, nevis koncentrējoties uz potenciāli lielāku atalgojumu kaut kad nākotnē – tad, kad būs padarīts darbs un par to varēs saņemt algu.
Šāda uzvedība veselības kontekstā nereti cieši saistīta ar bailēm no diagnozes, bažām, ka paša aizdomas par slimību apstiprinās speciālists, saka psihoterapeits Jānis Ozols.
Neiešana pie daktera ir neapzināts aizsardzības mehānisms, kas ļauj attālināt, atlikt smagu emocionālu satricinājumu vai pat nāves bailes.
“Faktiski tās ir bailes, ka diagnoze sagraus cilvēka fantāzijas izveidoto paštēlu,” skaidro psihoterapeits. “Bailes, ka slimības dēļ no viņa novērsīsies, viņš zaudēs draugus, ģimeni, prestižu sabiedrībā.”
Visiem patīk radīt sev kādu iedomātu identitāti – labāku, spožāku par patieso es, taču slimības diagnoze šo burbuli var pārdurt. Kurš gan vēlas, lai piepeši mainās priekšstats pašam par sevi – lai izrādās, ka neesi vis liels, stiprs un visvarens, bet mazs, vājš un slims?
Strausa politika
Citkārt neiešana pie ārstiem var būt saistīta ar nepatiku pret medicīnisko personālu, negatīvu pieredzi pagātnē. “Māsiņa iedūra pirkstā un sāpēja – tagad droši vien atkal būs tāpat,” apraksta Jānis Ozols. Vēl viens iemesls var būt kauns, kas izraisa spēcīgu izstumšanas un noliegšanas reakciju.
“Labāk galvu zem deķa, nevis uzzināt patiesību. Strausa politika pašam attiecībā pret sevi!” Savulaik, strādādams par ķirurgu, Jānis Ozols ārstējis daudzus ar ielaistām kaitēm, kuriem pat ārsta kabinetā bijis grūti pieņemt nepatīkamo patiesību. Daži apvainojušies un draudējuši iet pie cita speciālista, bet citi teikuši: “Dakter, nerunājiet tik slikti!”, it kā slimība rastos no ārsta vārdiem. Arī tagad, psihoterapeita praksē, nākas sastapt ļaudis, kuri patiesību izvēlas uztvert selektīvi – tikai patīkamo daļu.
Lai vai kā ārsti vai veselības aprūpes organizētāji šādus neapzinīgos dakteru apmeklējumu atlicējus kauninātu un pūlētos vest pie prāta, tas nav ātri paveicams darbiņš.
“Cilvēkus vajag mācīt,” uzskata psihoterapeits. “ASV vai katram ir savs psihoterapeits, un terapija būtībā ir mācīšanās saprast pašam sevi, apzināties neapzināto, pieņemt rūgto patiesību.” Lai līdz tam nonāktu, nereti jāizcīna vai vesela iekšēja cīņa.
“Ir saprotami, ka nepatīkamu ziņu saņemšanu gribas atlikt, jo tad ir iespējams atlikt arī ne mazāk nepatīkamu pienākumu pildīšanu,” spriež ārsts.
Mana pieredze
Evelīna (45), regulāri atliek zobārsta apmeklējumu: Kopumā pret savu veselību izturos uzmanīgi, laikus eju uz noteiktajām profilaktiskajām apskatēm – gan pie ginekologa, gan ģimenes ārsta, arī tur, kur ģimenes ārsts nosūta.
Taču citādi ir ar zobārstu. Kopš bērnības man tik ļoti bail no zobārsta, ka atlieku un atlieku, lai gan skaidri zinu, ka caurums pats no sevis neaizvilksies.
Citreiz esmu mēnešiem dzērusi pretsāpju zāles ar muļķīgu cerību, ka pāries un vairs nesāpēs, par spīti tam, ka zinu – man palīdzēt var vienīgi zobārsts. Nupat zaudēju dzerokli, kuram pirms pusotra gada uzlika pagaidu plombu.
Ja būtu gājusi laikus iztīrīt kanālu, zobs būtu glābts un man nebūtu jāpiedzīvo tās šausmas ar raušanu, kam nupat gāju cauri.
Andrejs (57), vilcinās līdz pēdējam: Iešanu pie ārsta atlieku līdz brīdim, kad ir skaidrs, ka ilgāka vilcināšanās noteikti prasīs sarežģītāku ārstēšanu un augstākas būs arī izmaksas. Kamēr ir zināma cerība, ka tāpat pāries vai izdosies apārstēties, tikmēr paļaujos uz to.
Galvenokārt runa ir par muguras sāpēm, piemēram, šogad man jau divas reizes tās nopietni traucējušas, bet tās ir izrādījušās periodiskas un pārejošas.
Saprotu, ka tās šādā veidā pilnībā nepazudīs, bet, lai izārstētos simtprocentīgi, vajadzīgi lieli līdzekļi, kādu man nav. Kamēr varu mierīgi paciest un tas nav mokoši, es to labāk paciešu un lietoju kādas ziedes vai pavingroju, parāpoju, cenšos kustēties.
Bet šis princips attiecas uz jebkādām kaitēm, teiksim, pie ģimenes ārsta neeju, ja vien nav augsta temperatūra, un speciālistus arī neapmeklēju, ja vien nav jūtama saslimšana, par kuru nezinu, kā to izārstēt.
