Kāpēc cietušajiem tiesa atsaka atlīdzību par morālo kaitējumu? Ieskats reālās tiesu lietās 0
Atlīdzība par morālo kaitējumu parasti tiek piespriesta lietās, kad ir gājis bojā kāds tuvinieks, nodarīti miesas bojājumi, aizskarts gods un cieņa, pārkāptas cilvēktiesības. Taču reizēm šādu atlīdzību cietušajiem atsaka. Ar ieskatu dažās tiesu lietās skaidrojam morālā kaitējuma pamatjautājumus.
Kas teikts likumos
Atbilstīgi Civillikuma 1635. panta otrajai daļai ar morālo kaitējumu saprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Praksē tas nozīmē, ka tiesai jāmeklē kritēriji, kā morālo kaitējumu nošķirt no citādām negatīvām sekām, piemēram, negatīvām emocijām – sarūgtinājuma, vilšanās, garastāvokļa sabojāšanās utt.
Plaši tiek izmantotas tiesības atsaukties arī uz citiem likumiem, kas paredz morālā kaitējuma atlīdzību, piemēram, Darba likumu, Autortiesību likumu, Fizisko personu datu aizsardzības likumu, Ārstniecības likumu, Pacientu tiesību likumu, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu u.c. Pamatojumā ir ietvertas arī norādes uz Satversmes 92. pantu, proti, nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.
Privātās dzīves neaizskaramība
Kāda kundze, piemēram, iesniedza prasību pret plašsaziņas līdzekli un žurnālistu par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu, jo žurnālā tika publicēts attēls, kurā viņa redzama kopā ar savu krustmeitu baznīcas slēgtajā telpā reliģiska rituāla (ceremonijas) laikā, kad kundze nolasa pareizticīgo baznīcas “Svēto simbolu” un kristāmā vārdā dod solījumu Dievam.
Tiesa nosprieda piedzīt no plašsaziņas līdzekļa par labu šai kundzei morālā kaitējuma atlīdzību, akcentējot, ka fotografēšana bez piekrišanas pati par sevi, nevērtējot konkrēto situāciju, nevar tikt uzskatīta par tiesībām uz privāto dzīvi pārkāpumu. Proti, nevar tikai abstrakti konstatēt, ka notikusi personas fotografēšana bez piekrišanas, bet jāvērtē konkrētie apstākļi. Tiesa šajā gadījumā ņēma vērā šādus apstākļus:
• fotografēšana un šīs fotogrāfijas publikācija notika bez personas atļaujas;
• fotografēšana nenotika publiskā pasākumā, un prasītājai bija tiesības paļauties uz savas dalības privātumu bērna kristīšanas laikā;
• prasītāja nav nedz politiķis, nedz valsts amatpersona (publiska persona), kurai būtu uzticēta oficiālu valstisku funkciju izpilde, kas varētu būt iemesls leģitīmai interesei par konkrēto personu, turklāt publikācija skar personiskās dzīves nianses, kas liecina par nesamērīgu un neattaisnojamu iejaukšanos personas privātajā dzīvē;
• prasītājas attēls konkrētajā gadījumā nekādā veidā nav saistīts ar kādu politisku vai citādi sabiedriski nozīmīgu diskusiju, bet ir publicēts, lai apmierinātu noteiktas lasītāju grupas interesi par citas personas privāto dzīvi;
• strīdus attēla publikācija kontekstā ar raksta saturu nav bijusi attaisnojama un samērīga;
• attēls publicēts komerciālos nolūkos izdevumā, kura tirāža bija 60 000 eksemplāru, t.i., padarot to atklātu Latvijas mērogiem plašai sabiedrības daļai.
Tiesa secināja, ka konkrētajā gadījumā atbildētāja ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un tas ir pamats morālā kaitējuma atlīdzības piedziņai.
Sadzīves konflikti
Sadzīvē nereti rodas dažādas konfliktsituācijas, kas atsevišķos gadījumos ir iemesls, lai prasītu morālā kaitējuma atlīdzināšanu.
Kāda kaimiņiene iesniedza tiesā prasību pret otru kaimiņieni par kompensācijas piedziņu sakarā ar goda un cieņas prettiesisku aizskārumu, jo mājas pagalmā, t.i., sabiedriskā vietā, viņa bija lamājusies necenzētiem vārdiem. Šie necenzētie vārdi bija adresēti tieši kaimiņienei un publiski sabiedriskā vietā aizskāra prasītājas godu un cieņu, turklāt tas notika citu cilvēku klātbūtnē. Ar tiesas lēmumu atbildētāja tika atzīta par vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un sodīta ar naudas sodu. Prasītāja lūdza piedzīt atlīdzību par morālo kaitējumu. Nosakot atlīdzības apmēru, tiesa ņēma vērā, ka:
• prasītāja ir gados vecs cilvēks ar nopietnām veselības problēmām;
• starp prasītāju un atbildētāju jau ilgstoši pastāv konfliktsituācija un savstarpēji naidīgas attiecības; daži mājas iedzīvotāji pozitīvi raksturo atbildētāju, savukārt citi to pašu saka par prasītāju;
• arī no darbavietas atbildētāja raksturota pozitīvi.
Konstatējot, ka atbildētājas rīcības dēļ prasītājas gods un cieņa nav pārmērīgi cietuši un atlīdzinājumam ir jāsniedz cietušajai personai gandarījums, tiesa tomēr noteica nelielu atlīdzību par morālo kaitējumu.
Parāds nav brālis
Kāds kungs savukārt iesniedza tiesā prasību pret komercsabiedrību, lūdzot piedzīt atlīdzību par morālo kaitējumu. Prasību viņš saistīja ar faktu, ka vairākkārt vērsies dažādās bankās ar iesniegumu par kredītkartes izsniegšanu un pieteikumu par kredīta piešķiršanu, taču tas viņam atteikts, jo komercsabiedrības parādnieku datubāzē kādreiz bijis reģistrēts viņa neapmaksātais parāds. Globālajā tīmeklī pieejamā informācija par šā kunga parādiem tika piedāvāta jebkurai personai pasaulē latviešu, krievu un angļu valodā.
Tiesa atzina, ka, nepārbaudot un laikus neizdarot labojumus fizisko personu kredītvēstures datubāzē, komercsabiedrība kā datu pārzinis Fizisko personu datu aizsardzības likuma izpratnē nav izpildījusi tai noteiktos pienākumus un pieļāvusi prasītāja tiesību aizskārumu, kas izpaudies dažādu uzņēmumu atteikumos.
Nosakot atlīdzības apmēru, tiesa norādīja, ka atlīdzībai jābūt pietiekamai, lai piespriestā summa atturētu atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē. Tiesa izvērtēja atbildētāja spēju dot šādu atlīdzību, kā arī ziņu izplatīšanas publiskumu un plašumu, aizskāruma smagumu attiecībā pret personu un sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana.
Tiesa konstatēja, ka šajā gadījumā ir negatīvi ietekmēta prasītāja reputācija un viņš ticis personiski aizskarts, tāpēc noteica samērīgu atlīdzību par morālo kaitējumu.
Darba tiesību pārkāpumi
Morālā kaitējuma atlīdzības prasījumi saistībā ar aizskārumiem darba tiesiskajās attiecībās bieži vien tiek celti līdztekus citiem prasījumiem. Nereti šāda atlīdzība tiek prasīta sakarā ar nepamatotu atlaišanu no darba, taču darbinieka prettiesiskas atlaišanas fakts pats par sevi nav priekšnoteikums Civillikuma 1635. panta piemērošanai. Morālā kaitējuma atlīdzināšana jāizvērtē atbilstīgi Darba likuma 29. panta astotajai daļai, kurā tā paredzēta gadījumā, ja darba devējs pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu un aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas. Atbilstīgi šai normai prasītājam jāpierāda, ka viņam ar darba uzteikumu nodarīts morālais kaitējums.
Tiesa, piemēram, konstatēja pamatu morālā kaitējuma atlīdzības piedziņai, jo kādā darbavietā darbiniece ilgāku laika periodu tika turēta neziņā un stresā tikai tāpēc, ka atteicās parakstīt darba devējas piedāvāto vienošanos par darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Tā vietā, lai darba devēja izmantotu Darba likumā piešķirtās tiesības atlaist darbinieku citu iemeslu dēļ, kas atbilst faktiskajiem apstākļiem (piemēram, sakarā ar darbinieku skaita samazināšanu), viņa darbinieci neielaida darba telpās vai ar apsardzes palīdzību izraidīja, lietojot psiholoģisku ietekmēšanu un fizisku spēku. Tādējādi prasītājai radās ne tikai pazemojuma un kauna sajūta, bet arī nopietni veselības traucējumi.
Atlīdzība
Saskaņā ar Civillikuma 1635. panta otro daļu morālā kaitējuma atlīdzības apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā kaitējuma smagumu un sekas, jo komplicētības un individualitātes dēļ nav iespējams likumā uzskaitīt visus gadījumus, kad atlīdzība piešķirama, un noteikt atlīdzības apmēru konkrētā lietā.
Tātad tiesa ņem vērā morālā kaitējuma smagumu, būtību, tā nodarīšanas apstākļus un sekas, kā arī citus svarīgus apstākļus. Atlīdzībai ne tikai jāsniedz mierinājums aizskartajai personai, bet arī jāattur vainojamā persona no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Tas nozīmē, ka atlīdzinājumam jābūt samērīgam, bet salīdzināmos apstākļos – līdzīgam. Atlīdzības apmēra noteikšanā jāņem vērā tiesas spriedumi citās lietās un arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ETC) prakse. Atlīdzība nedrīkst būt ievērojami zemāka par minimumu, kādu salīdzināmās lietās ir noteikusi ECT.
UZZIŅA
Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā noteikts, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā līdz 4268,62 eiro. Ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājums var būt līdz 7114,36 eiro, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 28 457,44 eiro.
Svarīgi
• Morālais kaitējums ir saistīts ar cilvēka ciešanām, sāpēm, pārdzīvojumiem, ko nav iespējams precīzi novērtēt. Pārciestā sekas nevar aizstāt ar naudu, taču, sniedzot cietušajai personai atbilstīgu atlīdzinājumu naudas izteiksmē, iespējams sagādāt vismaz daļēju gandarījumu.
• Morālā kaitējuma atlīdzības apmērs jāsamēro ar nodarīto kaitējumu, Tiek vērtēta kaitējuma būtība, tā nodarīšanas apstākļi un citi svarīgi apstākļi.
• Iestādes prettiesiskas rīcības gadījumā privātpersonu tiesības uz atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, tostarp morālo kaitējumu, tiek īstenotas saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu. Tāpēc šāda prasība nav pakļauta izskatīšanai vispārējās jurisdikcijas tiesā, bet gan Administratīvā procesa likuma kārtībā.
KONSULTĒJUSI JURISTE KRISTĪNE KRĒSLIŅA
