Kāpēc ceļgalā krājas šķidrums un kā no tā atbrīvoties? 0
Lai gan tautā runā par ūdeni ceļgalā, patiesībā tajā mēdz sakrāties sinoviālais šķidrums, asinis vai strutas, izraisot tūsku, sāpes un kustību ierobežojumu.
Kāpēc tā notiek? Kā šo problēmu atrisināt?
Sinoviālo šķidrumu, kas ir gaiši dzeltens, dzidrs, blīvs, mazliet līdzīgs eļļai, izdala locītavas somiņas iekšējais apvalks, lai barotu skrimsli.
Ja locītava tiek pārslogota vai arī tās struktūra bojāta, organisms cenšas to aizsargāt, izstrādājot šķidrumu vairāk nekā parasti – reizēm pat vairāk nekā 200 mililitru. Diemžēl tas ne tikai nepalīdz, bet sagādā vēl lielākas problēmas – celis pietūkst, sāp, un to nav iespējams saliekt.
Reimatoīdā artrīta un podagras slimniekiem ceļa locītava šķidrumu ražo papildus slimības saasinājuma periodā. Podagras raksturīgākā izpausme ir stipras sāpes pēdas pirmā pirksta locītavā, taču tās var būt arī celī.
Kāpēc par daudz
Veselā celī lieks šķidrums neveidojas. Lai saprastu, kāpēc radies locītavas somiņas apvalka iekaisums sinovīts, jāsāk ar rentgenuzņēmumu, novērtējot kaulu stāvokli.
To, vai locītavā ir lieks šķidrums, var redzēt ultrasonogrāfijā, taču visinformatīvākā ceļa locītavas mīksto audu struktūras izmeklēšanai ir magnētiskā rezonanse.
Visbiežāk sinovīts rodas, ja tiek kairināts locītavas somiņas apvalks, piemēram, ir ceļa locītavas artroze, ceļa nestabilitāte, izveidojušies kaulu uzaugumi vai arī bijusi trauma, piemēram, plīsis menisks.
Nav brīnums, ja šķidrums celī savairojas pārslodzes dēļ, piemēram, bez iepriekšējas sagatavošanās piedaloties velomaratonā. Savukārt, ilgstoši rāpojot uz ceļiem, piemēram, liekot flīzes vai ravējot dārzu, šķidrums mēdz sakrāties nevis pašā ceļa locītavā, bet tās priekšpusē.
Vienlīdz sāpīgi un nepatīkami ir abi varianti.
Nodilstot skrimslim, locītava cenšas sevi stabilizēt, tāpēc veidojas tās paplašinājumi un uzaugumi, kas var atdalīties un radīt atsevišķus kaulu un skrimšļu veidojumus, tā dēvētās locītavu peles.
Pēc traumas, kā arī artrozes vai citu izmaiņu rezultātā nenotiek pilnvērtīga skrimšļa apasiņošana. Atdalījusies skrimšļa atlūza barojas tikai no locītavas šķidruma, līdz atslāņojas un, celim kustoties, nokļūst tā mugurējā bedrē.
Šķidrums pastiprināti mēdz veidoties arī pēc injekcijām celī un operācijas, jo ir kairināts locītavas somiņas apvalks. Jebkura ķirurģiska iejaukšanās izjauc dabīgo līdzsvaru, un var rasties saasiņojums.
Turklāt locītava operācijas laikā tiek piepūsta ar šķidrumu, lai būtu vieglāk pieejama, un arī tam ir jāuzsūcas.
Sinovīta cēlonis var būt arī vīrusu vai baktēriju izraisītas infekcijas slimības, piemēram, Laimas slimība vai tuberkuloze.
Kā rīkoties
Ne vienmēr lieko šķidrumu vajag atsūkt un izmeklēt, proti, veikt punkciju. Jārēķinās, ka tā ir invazīva procedūra, kas var rosināt iekaisuma un sastrutojuma veidošanos. Nereti šķidrums uzsūcas pats no sevis vai arī novēršot tā rašanās cēloni.
Punkciju izdara, ja tas traucē staigāt un saliekt celi, kā arī diagnostiskos nolūkos – mikrobioloģiskajai analīzei un citoloģiskai šūnu izmeklēšanai.
Ilgstoša staigāšana ar lieku šķidrumu ceļgalā ir kā bumba ar laika degli. Ja vietā, kur ir asinsizplūdums vai palielināts sinoviālā šķidruma daudzums, iekļūst baktērijas, tās sāk vairoties, un attīstās infekcija.
Par to liecina paaugstināta ķermeņa temperatūra, locītavas karstums, sāpes, apsārtums, un tad noteikti jādodas pie ārsta.
Nereti, pievienojoties infekcijai, locītava ir jāskalo – dažkārt pat divas trīs reizes – un pēc tam jālieto antibiotikas.
Tas noteikti jādara, ja tajā ir strutas, kas tur var nokļūt arī no citas ķermeņa vietas, piemēram, sastrutojuša zoba vai augoņa.
Parasti, nopunktējot ceļa locītavu, uzreiz jūtams atvieglojums, jo mazinās tās iestiepums. Ja tas izdarīts adekvāti un pēc tam uzlikts spiedošs pārsējs un elastīgā saite, liekam šķidrumam vairs nevajadzētu veidoties, bet, ja tomēr notiek, jānoskaidro un jānovērš cēlonis.
Pret sāpēm, tūsku un iekaisumu palīdzēs nesteroīdie pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi – gan ārīgi, gan iekšķīgi. Pašsajūtu uzlabos arī vēsa komprese, tūsku mazinās kāpostu lapa.
Nereti sinovītu ārstē ar hormonālu preparātu – kortikosteroīdu injekcijām, taču jārēķinās, ka tās ir invazīvas procedūras, kuru laikā locītavā var iekļūt arī baktērijas. Turklāt kortikosteroīdi nomāc ne tikai tūsku un iekaisumu, bet arī locītavas dabīgo aizsardzības mehānismu.
Ja infekcija iekļuvusi dziļāk skrimslī un līdzšinējā ārstēšana nav bijusi efektīva, veic sinovektomiju, proti, izgriež locītavas sinoviālo apvalku, pēc tam ieliekot protēzi. Ja tas nav iespējams, veic locītavas artrodēzi jeb saaudzēšanu, padarot ceļa locītavu nekustīgu.
KONSULTĒJIS TRAUMATOLOĢIJAS UN ORTOPĒDIJAS SLIMNĪCAS TRAUMATOLOGS-ORTOPĒDS MĀRCIS JĒGERS
