Kāpēc biļetes uz Jaunā Rīgas teātra izrādēm izķer kā karstus pīrādziņus? Skaidrojam! 0
“Kāds var man vienkāršā valodā izskaidrot Jaunā Rīgas teātra (JRT) fenomenu? Kāpēc biļetes burtiski izķer kā karstus pīrādziņus minūtes laikā? Nekad neesmu bijusi, un izskatās, ka nekad netikšu arī, ja par biļetēm tāda cīņa notiek,” diskusiju tērzēšanas platformā “X” aizsākusi Lauma. Ieraksta komentētāju domas lielākoties sakrīt ar JRT sniegto atbildi ziņu portālam LA.LV.
Kāda ieraksta komentētāja dalās pieredzē: “Šodien arī mēģināju pirkt un skatījos ar pavērtu muti. Neticēju, ka minūtes laikā būs izpārdota izrāde, bet tieši tā tas arī notika. Biļetes, protams, nedabūju.” “Inerce vēl no tiem laikiem, kad JRT bija klasi augstāks,” kāds spriež. Cits sniedz detalizētāku viedokli: “JRT spēks ir izcilie vidējās paaudzes aktieri. Redzēt Keišu, Daudziņu, Znotiņu, Gunu Zariņu spēlējam dzīvajā patiešām ir bauda. Un fenomens ir tajā, ka pat spēlējot diezgan vāju vai vidēju izrādi, šie aktieri ar savu spēli spēj iznest jebko.”
Vēl kādai komentētājai šķiet, ka daļēji šis fenomens izskaidrojams ar pūļa efektu:
“Nedaudz tur ir pūļa efekts, bet daļai skatītāju, iespējams, tās patiešām ir izrādes, kas rezonē visādos veidos. Klasiķu trupa gan tiešām izcila, nospēlēs kaut telefongrāmatu.”
“Daudziņš, Znotiņš, Broka, Zariņa, abas Kļaviņas, Krasts, Keišs (un arī pārējie) – skaties un pieķer sevi pie domas, ka zini, kas ir laime. Nopietni,” vēl kāds šo fenomenu skaidro ar aktieru meistarību. “Tāpēc, ka Guna Zariņa ir latviešu Marlēna Dītriha,” cits papildina.
Vēl kāds spriež, ka Alvis Hermanis ir uzminējis latviešu kodu: “Hermanis zina latviešu kodu + labi aktieri + kvalitāte, pēc tam uz mūzikliem uz Daili un Nacionālā naftalīnu iet vairs fiziski negribas.”
“Daudziem tā ir tāda kā modes lieta. Pēdējo reizi, kad biju, 2 jaunkundzes fotografēja viena otru tualetē, taisījās kādam sūtīt. Cik tur daudz interese par izrādi, nezinu,” cits prāto. “Es varu daļēji izskaidrot, ir tādas trakas pusmūža tantes, kas uz atsevišķām izrādēm iet 3 līdz 6 reizes, uz vienu un to pašu izrādi. Un tu parastais mirstīgais nevari tikt pat tikai uz vienu,” tā šo fenomenu pamato vēl kāds diskusijas dalībnieks.
Tomēr neiztrūkst arī kritiķu. “Es arī šo nesaprotu. Kopš janvāra līdz sezonas beigām netīšām sanāca būt skatītāju vidū, jo, kā paredzēts, man biļetes nopirkt nesanāk. Un abas reizes es aizgāju no izrādes, jo nespēju saprast piedāvāto. Pieļauju, ka problēma manī, bet… parasti aiz cieņas vien nosēžu līdz galam,” kāda ieraksta komentētāja uzsver.
“Es nezinu, goda vārds. Ne ar ko neatšķiras no Dailes pēc kvalitātes, bet Dailē var dabūt biļetes mierīgi. Nav tās cīņas vērts,” vēl kāds uzsver. Bet cits atklāj, ka nolēmis “ņemt pauzi” no JRT: “Es ņemu pauzi. Ļoti patika senās izrādes, piemēram, “Ziedonis un visums”, “Oblomovs”, bet jaunās nepaķer. Es pat pirmoreiz dzīvē aizgāju no 2. cēliena garlaicības dēļ. Ar citiem teātriem tā nav noticis.”
Atbild JRT
JRT reklāmas un sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Liepiņa uz ziņu portāla LA.LV lūgumu izskaidrot šo fenomenu atbild, norādot, ka sniegt objektīvu atbildi ir grūti, jo pētījums par skatītāju motivāciju, izvēloties iegādāties biļetes uz JRT, nav veikts. Viņa turpina: “Mūsu skatītāji pārstāv dažādas sabiedrības grupas, vecumus, nodarbošanās utt. Mums ir plašs repertuārs ar daudzām kvalitatīvām, jaunām un arī jau daudzus gadus pieprasītām izrādēm dažādām gaumēm. Mūsu aktierus skatītāji mīl un ciena, trupa ir stabila, un aktierspēle ir visaugstākajā profesionalitātes līmenī. Neapšaubāmi arī JRT atjaunotās telpas rada papildu interesi.”
Pagājušonedēļ biļešu tirdzniecību tika uzsākta jau uz janvāra un februāra izrādēm. “Novērojām, ka skatītāju interese pirmajā pārdošanās dienās ir stabili augsta. Iespējams, ka daļa biļešu tiek pirktas arī dāvināšanai Ziemassvētkos. Jebkurā gadījumā mēs ļoti priecājamies un pateicamies saviem skatītājiem par uzticību,” viņa uzsver.
