Kāpēc bērni pārkāpj norunas? Trīs tipiskākās problēmsituācijas 0
Sākoties mācību gadam, ir svarīgi ģimenē pārrunāt vai ieviest iekšējās norunas, ko bērns drīkst un nedrīkst darīt. Mobilo sakaru operators BITE un psiholoģe Iveta Aunīte iniciatīvas “Drošība bērna acīm” ietvaros skaidro, kādēļ bērni parasti nokļūst dažādās ķibelēs, kāpēc neieklausās vecāku norādījumos un kā rīkoties, lai novērstu šādas situācijas.
# Situācija: bērns laicīgi neierodas mājās pēc skolas, treniņa, pulciņa u.tml., jo, satiekot mājupceļā draugus, nolemj doties ar viņiem kopīgos piedzīvojumos, neinformējot par to vecākus.
Sākotnēji bērni šādas norunas pārkāpj neapzināti un labu nodomu vadīti. Pēc mācību stundām vai nodarbībām, viņi izvēlas doties piedzīvojumu meklējumos, jo neapzinās savas rīcības sekas. Skolēni neapzinās, ka noteiktais laiks ir paredzēts vecāku sirdsmieram un arī viņu pašu drošībai, līdz ar to rodas konfliktsituācija – bērns nesaprot, kāpēc vecāki uztraucas, savukārt vecāki neizprot, kāpēc atvase neklausa.
Bieži veidojas situācija, kurā vecāki nav laicīgi iemācījuši bērniem ievērot robežas. “Uzsākot skolas gaitas, bērnam jau vajadzētu būt skaidrai izpratnei par to, ko drīkst vai nedrīkst darīt. Šodien daudzi “jaunie” vecāki izvēlas saudzīgu pieeju bērnu audzināšanā, kuras pamatā ir savstarpēja sarunāšana. Agrīnā bērna attīstības vecumā tā ir laba prakse, bet bērnam ir arī skaidri jādara zināms tas, kādu uzvedību vecāki sagaida. Ja tas netiek īstenots, nepieciešams norādīt uz rīcības sekām. Proti, bērnam ir svarīgi izskaidrot, kāpēc vecāki izvirza dažādus noteikumus,” uzsver I.Aunīte.
Psiholoģe skaidro – ja bērns pārkāpj vecāku izvirzītos noteikumus, vispirms vajadzētu ar viņu izrunāties, jo kļūdīties var jebkurš, arī pieaugušais. Savukārt situācijai atkārtojoties, bērnam ir jāliek saprast, ka viņa neapdomīgā rīcība var izraisīt noteiktas sekas. Turklāt, kā norāda I.Aunīte, ar rājienu šajā gadījumā nereti nepietiek, jo bērns zemapziņā saprot, ka tas ir tikai rājiens, tāpēc agrāk vai vēlāk viss atgriezīsies ierastajās sliedēs. Šeit varētu būt runa arī par ierobežojumu kādu brīdi pavadīt brīvo laiku kopā ar draugiem vai papildu pienākumi mājās, piemēram, trauku mazgāšana, lapu grābšana pagalmā, u.tml.
# Situācija: bērns apzināti ignorē vecāku zvanus.
Tipiskākās skolēnu atrunas šādos gadījumos ir: “Piedod, es nedzirdēju, ka zvana.” un “Man bija izslēgts skaņas signāls.”. Taču eksperti norāda, ka bērni ļoti labi apzinās telefona lietošanas funkcijas. Patiesais šādas rīcības iemesls ir tas, ka brīdī, kad viņi jūtas “lieli un patstāvīgi”, vecāku šķietami pārmērīgā uzmanība, rūpes var šķist kaitinošas. Līdz ar to, bērni izvēlas neatbildēt uz zvaniem, uzskatot, ka vecāki tāpat zina, kur viņi atrodas (piemēram, skolā, ceļā uz pulciņu vai mājām u.tml.) un kāpēc kavējas (piemēram, nokavēja autobusu).
Ja neatbildēšana uz zvaniem kļūst par apzinātu un regulāru bērna rīcību, vecākiem šim jautājumam ir jāpieiet ļoti praktiski. Pirmkārt, atgādinot, ka mobilais telefons, tostarp viedtālrunis, ir primāri paredzēts savstarpējai saziņai. Otrkārt, uzsākot lietot mobilās ierīces, bērnam ir jāizskaidro atbildība, kas nāk līdzi tehnoloģiju izmantošanai.
Tāpat, vecākiem ir iespēja izmantot bērnu uzraudzībai mūsdienu tehnoloģiju iespējas, piemēram, tā dēvētos bērnu drošības pulksteņus. Tie ļauj noteikt atvases atrašanās vietu reāllaikā, sazināties ar viņu un otrādi, tā sniedzot vecākiem sirdsmieru. Arī bērniem šie pulksteņi rada lielāku drošības sajūtu, jo viņi var ātri un vienkārši paziņot vecākiem par bīstamām situācijām, nospiežot tikai vienu pogu.
# Situācija: pavadot laiku pagalmā ar draugiem, bērns satiek klasesbiedru, kurš aicina kompāniju pie sevis ciemos. Bērni dodas līdzi satiktajam draugam, neinformējot par to vecākus.
Ja bērns nepabrīdina vecākus par plānu maiņu, brīdī, kad viņu nav iespējams atrast, ģimenē izveidojas panikas situācija. Tie ir lieki kreņķi un pārdzīvojumi visiem. Kā izskaust šo atvases niķi?
I.Aunīte norāda, ka šajos gadījumos problēma ir nevis bērnu, bet gan vecāku uzvedībā: “Bērni parasti domā, ka netiks pieķerti, bet ja tiks – nekas slikts nav izdarīts. Tas ir normāls domāšanas modelis, jo bērni neapzinās riskus, kurus saskata pieaugušie. Tikai vecāki aizdomājas par riskiem, ko rada ceļa braucamās daļas šķērsošanas neatļautā vietā, nikni kaimiņu suņi vai ļaunprātīgi noskaņoti pieaugušie. Taču paši vecāki nereti rīkojas tieši tāpat. Piemēram, pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, daudzi uzskata, ka nekas taču nenotiks.”
Tādējādi ir svarīgi atcerēties, ka bērnu audzināšanā būtisku loma ir arī vecāku savstarpējai sadarbībai. Proti, ja vienā grupā pastāv vienādi noteikumi visiem, klasiskā bērnu atruna, ka citiem ļāva, nestrādās. Tāpēc eksperte iesaka apzināt atvases draugu vecākus un veidot ar viņiem pozitīvas attiecības, jo tā būs iespējams pārliecināties par bērna drošību.
“Saprotams, ka daudzās situācijās panākt vecāku savstarpējo vienošanos ir sarežģīti. Taču galvenais uzdevums ir veidot kopīgu saziņas mehānismu, lai izvairītos no nepatīkamiem starpgadījumiem,” tā I.Aunīte.
