Olafs Zvejnieks: Savu lomu spēlē arī tas, ka banku tirgū valda četru banku oligopols – tirgus ir sadalīts 13
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas banku sistēma arvien biežāk no politiskās vides saņem mājienu ar mietu – banku kreditēšanas līmenis ir nepietiekams tautsaimniecības attīstībai. Bet kāpēc tā noticis, ja vēl samērā nesenā atmiņā ir gadi, kad banku kredītus burtiski meta klientiem pakaļ?
Kāds Latvijā ļoti labi zināms banku ekonomists, runājot par kreditēšanu, stāsta, ka viņam šajā ziņā jau sen izveidojusies kognitīvā disonanse. Proti, izejot pa bankas durvīm, viņš uzreiz satiekot cilvēkus, kas jautā – kāpēc bankas nekreditē? Savukārt, ienākot atpakaļ bankā, viņš ierauga cilvēkus, kas izmisīgi jautā – vai tu nezini kādu, kam iedot kredītu? Paradoksālā kārtā abas šīs situācijas nebūt nav tik lielā pretrunā viena otrai, kā varētu šķist.
Līdz 2008.–2011. gada finanšu krīzei bankas kreditēja galvenokārt pret ķīlu, visbiežāk – nekustamā īpašuma ķīlu. Ja tev bija ko ieķīlāt – tu devies uz banku un vairumā gadījumu bez īpašiem šķēršļiem saņēmi kredītu, jautājumus par tavu spēju atmaksāt kredītu uzdeva visai formāli, paļaujoties uz to, ka ķīlas pārdošanas vērtība segs visas problēmas, kas varētu rasties. Un ar nekustamo īpašumu pārdošanu tolaik nekādu problēmu nebija – tos rāva no rokām kā karstus pīrādziņus, paļaujoties, ka jau nākamajā gadā tie varētu maksāt par 50% dārgāk, – tāds ekonomiskais optimisms tolaik valdīja.
Taču tieši minētajā 2008.–2011. gada krīzē banku sistēma saskārās ar to, ka banku rokās nonāca milzīgs kredītus atdot nespējīgajiem klientiem piederošu nekustamo īpašumu daudzums, kurus nebija kam pārdot. Proti, ieķīlāto nekustamo īpašumu ātras pārdošanas modelis labi darbojās tikai tikmēr, kamēr šo īpašumu daudzums bija neliels. Brīdī, kad tirgū pēkšņi nonāca desmitiem tūkstošu šādu īpašumu, labi ieeļļotā sistēma vienkārši aizrijās. Iziešana no šīs krīzes Latvijas bankām prasīja gandrīz desmit gadus.
Kopš šīs krīzes t. s. lombarda kreditēšanai vai kreditēšanai vienkārši pret ķīlu tika pielikts trekns punkts un bankas klientiem sāka pieprasīt ne tikai ķīlu, bet arī spēju pierādīt, ka tie būs spējīgi kredītu atdot – uzņēmumiem tā bija naudas plūsma un biznesa plāni, privātpersonām – dati par ienākumiem, ģimenes locekļu skaitu un vecumu – proti, dati, kas ļāva prognozēt ģimenes finansiālo situāciju nākotnē. Un šis kreditēšanas modelis kā ar nazi nogrieza daudziem klientiem pieeju kredītiem – nebūt ne katrs uzņēmums spēj nodemonstrēt banku apmierinošu naudas plūsmu, labu stāvokli tirgū, eksporta iespējas utt.
Savukārt privātpersonu segmentā hipotekārie kredīti kļuva faktiski nepieejami visiem tiem, kuru vecums un paredzamais darba mūžs disonēja ar bankas priekšstatu par to, kāds klients spēs atdot kredītu. Ja tev ir 50 gadi un tu vēlies hipotekāro kredītu uz 20 gadiem, tad bija jāsamierinās ar domu, ka šāds kredīts tev ir faktiski nepieejams. Un te mēs atgriežamies pie jau pieminētā paradoksa – tie, kas pārmet bankām kūtru kreditēšanu, kaut kādā mērā cer uz veco labo laiku atgriešanos, kas diez vai ir reālistiski.
Savukārt banku darbinieki, kas izmisīgi meklē, kam iedot kredītu, arī nav nekāds pārsteigums – jo šādi kritēriji nosaka, ka bankas faktiski dod kredītus tikai tiem uzņēmumiem, kuri bez tiem varētu arī iztikt, jo ir laba naudas plūsma, eksports, stabilas pozīcijas tirgū u. c.
Bez šī paša svarīgākā iemesla, kas izraisa sabiedrības neapmierinātību ar bankām, ir vēl daži citi. Pirmais ir nekustamo īpašumu augstās cenas. Šis apgalvojums var šķist paradoksāls, ja zina, ka, piemēram, Tallinā dzīvokļi ir gandrīz divas reizes dārgāki nekā Rīgā.
Tomēr cena šajā gadījumā ir relatīvs, nevis absolūts jēdziens – runa ir par cenas proporciju pret ienākumiem, un tie Igaunijas iedzīvotājiem ir krietni lielāki. Ir dzirdēts, ka dzīvokļa viena kvadrātmetra būves pašizmaksa Rīgā ir ap 1500 eiro, tam papildus vēl nāk pārdošanas izmaksas, nomas maksa par zemi u. c. Savukārt, kā nesen ziņoja Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācija (LANĪDA), jauno dzīvokļu pārdošanas cena Rīgas centrā ir gandrīz 3000 eiro par kvadrātmetru – 2923 eiro, ja precīzi. Domāju, kamēr nekustamo īpašumu attīstītāji nesamazinās savu apetīti, straujāka dzīvokļu māju celtniecība Latvijā nesāksies, jo tirgus vienkārši nespēj pacelt šādas cenas.
Savukārt, ja runājam par uzņēmumu kreditēšanu, tad problēmas ir vairākas. Pirmā ir tā, ka Latvijā sekmīgi attīstās tādi maza un vidēja izmēra ražošanas uzņēmumi, kas nav īpaši kapitālietilpīgi. Otra – ļoti bieži ārvalstu investori šādos uzņēmumos ir tādi Skandināvijas valstu uzņēmumi, kas jau gadsimtu vai vairāk pieder vienai ģimenei vai nelielai īpašnieku grupai, – šādiem uzņēmumiem pietiek sava kapitāla un nekādi banku kredīti attīstībai viņiem nav vajadzīgi.
Visbeidzot trešā problēma ir tā, ka tad, kad kādam Latvijas uzņēmumam vajag lielu kredītu – kā vajadzēja 39 miljonus “Latvijas Finierim” jaunas rūpnīcas būvei vai arī kā vajadzēs “Latvenergo” un “Latvijas valsts mežu” kopuzņēmumam vēja parku būvei Latvijā (projekta prognozētās izmaksas – 1,4 miljardi eiro), tad kreditētājs parasti nav Latvijas banka vai banku konsorcijs, bet gan Eiropas Investīciju banka vai tamlīdzīga iestāde – acīmredzot Latvijas bankas ar to nespēj sacensties.
Un, protams, savu lomu spēlē arī tas, ka banku tirgū valda četru banku oligopols, tirgus ir sadalīts un nekāda konkurence par tirgus daļām nenotiek.
