Padoms zemniekam. Kāpēc audzēt kamolzāli? 0
Aizvadītā vasara daudziem lopbarības ražotājiem lika pārvērtēt ganību un pļaujamo zelmeņu kvalitāti. Nācās secināt, ka tradicionāli ražīgie auzeņu-aireņu maisījumi šādā netipiskā sausā sezonā ne vienmēr spēj nodrošināt plānoto ražas apjomu. Īpaši dramatiska situācija izvērsās vasaras otrajā pusē, kad atāli neveidojās un daudzi zelmeņi burtiski izdega. Tāpēc turpmāk jārīkojas tālredzīgāk, jālūkojas pēc dažādām atšķirīgiem apstākļiem piemērotām sugām, šķirnēm un to maisījumiem. Tāda stratēģija ļaus pārdzīvot klimata untumus.
Zālaugu selekcionāri Skrīveros ik gadu iekārto šķirņu salīdzinājumus, kur tiek iekļauts iespējami plašs sugu un šķirņu klāsts. Tādējādi tiek apzināts un vērtēts Latvijas tirgus aktuālais piedāvājums konkrētos apstākļos, kā arī uz ārvalstu šķirņu fona izvērtēti mūsu perspektīvie selekcijas numuri.
Aizvadītajā sezonā bija iespēja veikt sausumizturīgāko indivīdu, numuru un populāciju atlasi, kas sekmēs selekcijas darbu šajā virzienā nākotnē. Attiecībā uz atšķirībām sugu starpā – uzskatāmi parādījās kamolzāles priekšrocības, tā mitruma deficīta apstākļos cieta mazāk, veidoja raženākus atālus un kopumā nodrošināja augstākas zaļmasas un sausnas ražas.
Sausumizturīga, bet jutīga pret salnām
Kamolzāle (Dactylis glomerata L.) ir daudzgadīga skrajceru virszāle. Tā veido labi aplapotus stiebrus, kuru garums atkarībā no šķirnes un augšanas apstākļiem vidēji svārstās ap 80–100 cm. Kamolzāle bieži sastopama arī savvaļā.
Maisījumā kamolzāli var atpazīt pēc platām gaišākas nokrāsas lapām bez spīduma. Jaunie dzinumi ir plakani saspiesti, lapu mēlīte – plata un gara. Ziedkopa – skara, kur atsevišķas vārpiņas sakopotas pa vairākām kopā nelielos kamoliņos, no kā arī cēlies auga nosaukums.
Augot izretotā sējumā, kamolzāle veido kuplus krūmveida cerus, tādēļ to vēlams sēt vai nu tīrsējā, vai kombinēt ar tauriņziežiem, vai arī iekļaut intensīvi pļaujamu maisījumu sastāvā. Kamolzāle ir ļoti kokurētspējīga, varētu pat teikt – agresīva stiebrzāle. Jārēķinās, ka tā mēdz izkonkurēt citas sugas un neatkarīgi no sākotnējā maisījuma sastāva pāris gadu laikā sāk dominēt zelmenī, it īpaši apstākļos, kas labvēlīgi tās augšanai.
Sakņu sistēma ir labi attīstīta, tāpēc kamolzāle ir samērā sausumizturīga. Klimata un augsnes prasību ziņā ir izvēlīgāka par daudzām citām stiebrzālēm – patīk siltums, necieš augstu gruntsūdens līmeni, slikti pacieš applūšanu. Vislabāk sēt nosusinātās un irdenās, barības vielām bagātās augsnēs. Labi jūtas nosusinātos zāļu purvos. Bet var audzēt arī sausākās, smilšainākās vietās, kur pietiekama slāpekļa nodrošinājuma apstākļos dos augstas sausnas ražas.
Jāņem gan vērā, ka kamolzāle ir jutīga pret naktssalnām. Apsalstot pavasarī, neveido ģeneratīvos dzinumus. Īpaši tas jāatceras sēklaudzētājiem – sējumus nav ieteicams izvietot vietās, kur augstāks naktssalnu risks, piemēram, zāļu purvos.
Agrīna un ātraudzīga
Kamolzāle ir viena no agrīnākajām stiebrzālēm – ļoti ātraudzīga, ražīga, labi ataug pēc pļāvumiem arī sausākās sezonās un ar pareizu mēslošanu un izmantošanas režīmu nodrošina augstvērtīgu lopbarību. Pēc ziedēšanas ļoti strauji nocietē, zaudē lopbarības vērtību – sagremojamība krītas par aptuveni 0,5% dienā un samazinās apēdamība. Tādēļ no praktiķiem nereti dzirdētas pretrunīgas atsauksmes par šo kultūraugu.
Kvalitatīvas lopbarības nodrošināšanai kamolzāle jāvāc skarošanas sākumā. Mūsu apstākļos parasti tas ir maija II–III dekādē. Atālu var vākt pēc 4–6 nedēļām, to lielā mērā ietekmē augsnes mitrums, auglība, temperatūra un slimības. Kamolzāle bieži vien vasaras otrajā pusē inficējas ar rūsu un dažādām lapu plankumainībām, kas ievērojami samazina gan ražu, gan kvalitāti. Inficēšanās pakāpe lielā mērā ir atkarīga no šķirnes.
Kamolzāle ir ēncietīga, tā labāk par citām stiebrzālēm pacieš noēnojumu, tāpēc to var sēt arī starp kokiem, piemēram, agromežsaimniecības platībās, kur dažādiem mērķiem tiek kombinēta kokaugu un lakstaugu audzēšana. Taču tā labi aug arī izteikti saulainās vietās. Saules gaisma veicina ģeneratīvo dzinumu attīstību.
Kamolzāle ļoti efektīvi izmanto mēslojumu, sevišķi slāpekli. Pietiekama nodrošinājuma apstākļos kamolzāle ir viena no augstražīgākajām stiebrzālēm. Augstas slāpekļa devas vēl vairāk paaugstina kamolzāles konkurētspēju. Fosfora un kālija mēslojums, kā arī vajadzības gadījumā augsnes kaļķošana nodrošina ne tikai augstas ražas, bet arī ļoti ilgstošu saglabāšanos zelmenī (vairāk nekā 20 gadu).
Kamolzāle intensīvi veido atālus, nodrošinot vienmērīgu zaļmasas ražas sadalījumu visas sezonas garumā. Atālu raža parasti svārstās 35–55% apmērā no kopējā ražas, kamēr, piemēram, timotiņam līdzīgos augšanas apstākļos tā veido tikai 20–30%. Nabadzīgās augsnēs pirmā pļāvuma raža vienmēr būs proporcionāli augstāka.
Ar augstu barības vērtību
Pareizā laikā vāktai kamolzālei ir augsta barības vērtība. To var sekmīgi izmantot agri pļaujamu zālāju un kultivēto ganību ierīkošanai, tikai nedrīkst pāraudzēt. Pavasarī apganīšanu kamolzāles zelmeņos var sākt vismaz par nedēļu agrāk nekā platībās, kur sēti tradicionālie maisījumi. Straujas zāles augšanas laikā jāizmanto intensīvs porcijveida apganīšanas režīms, bet nevajag pārspīlēt un noganīt pārāk zemu. Vislabāk atstāt 7 līdz 9 cm augstu zelmeni, tas sekmē strauju ataugšanu. Oktobrī intensīva ganīšana var pārlieku iztērēt saknēs uzkrātās rezerves un palielināt ziemošanas risku. Jāatzīst gan, ka kopumā Latvijas apstākļos kamolzāle ziemo ļoti labi.
Galvenais kamolzāles trūkums ir asās lapas, tām ir slikta apēdamība vēlākās attīstības stadijās. Tas ir uz lapu malām izvietoto kramveida zobiņu dēļ. Selekcionāri cenšas izveidot šķirni ar maigākām lapām, nezaudējot ražības līmeni. Diemžēl tas nav tik vienkārši, jo kamolzāles formas ar maigākām lapām un augstāku lopbarības kvalitāti parasti ir mazražīgākas.
Zemkopības institūtā Skrīveros daudzu gadu darbā ir izdevies izveidot vairākus perspektīvos numurus ar maigākām, šaurākām lapām. Tie ražības ziņā būtiski neatpaliek no standartšķirnes ‘Priekuļu 30’, kas ir veca, bet laba šķirne – augstražīga un ziemcietīga, taču ar ļoti asām lapām. Tāpēc šobrīd aktuāla ir jaunas šķirnes radīšana.
Izmēģinājumos, kur tika iekļauti vairāki mūsu perspektīvie numuri un ražotājiem biežāk piedāvātās kamolzāles šķirnes, vidēji trīs lietošanas gados sausnas ražas svārstījās no 7,4 līdz 9,3 t/ha. Labus rezultātus uzrādīja perspektīvie numuri. Ar maigākām lapām un augstām sausnas ražām izcēlās ‘Jum 573’, kura izejmateriāls savākts savvaļā, un krustojums Nr. 11-12/SL. Darbs pie to selekcijas intensīvi turpinās.
Atālu sausnas ražas (otrais un trešais pļāvums kopā) mūsu izmēģinājumos svārstījās no 57 līdz 68%, kas saskan ar citu pētnieku datiem par ražas vienmērīgu sadalījumu sezonas laikā. Šī kamolzāles īpašība sevišķi vērtīga ir sausākās sezonās, kāda izvērtās arī aizvadītajā vasarā.
Ņemot vērā iepriekšminēto, kādu daļu no zālaugu platībām noteikti ir vērts atvēlēt kamolzālei. Vislabāk to sēt tīrsējā, atbilstoši mēslot un intensīvi pļaut vai noganīt, neļaujot pāraugt. Tad agra un augstvērtīga lopbarība būs nodrošināta un kamolzāle kalpos kā drošības spilvens sausajās sezonās.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops novembra numurā
