Kāpēc attaisnoja “vergturi”, kurš kalpībā turēja divus seniorus? 4
Latvijas tiesvedības vēsturē pirmais tiesas process par cilvēktirdzniecību no darba ņemšanas aspekta nav beidzies – krimināllietā, par ko “LA” vairākkārt rakstījusi, pirmās instances tiesa apsūdzēto notiesāja, otrā – attaisnoja.
Atgādināsim, ka apsūdzība bija par to, ka fermā Vaives pagastā Dainis Gipters turējis kalpībā Gunāru un Agritu, apzinoties abu šo personu ievainojamības stāvokli, tas ir, viņu vecumu (60 gadi), fiziskās spējas un iztikas līdzekļu nepieciešamību. Gunārs un Agrita divas reizes dienā pildījuši slaucēja pienākumus un mazgājuši slaucamos aparātus, bet Gipters nav maksājis viņiem nolīgto algu.
Abiem strādniekiem viņu vecuma, fizisko spēju un iztikas līdzekļu neesības dēļ neesot bijušas citas pieņemamas izvēles kā vien pakļauties ekspluatācijai.
Pagājušā gada 20. septembrī Vidzemes rajona tiesas tiesnesis Lauris Šņepsts atzina Gipteru par vainīgu un sodīja viņu ar divu gadu cietumsodu nosacīti, 500 eiro morālo kompensāciju Gunāram, 1000 – Agritai, kā arī lika samaksāt procesuālos izdevumus. Šo spriedumu pārsūdzēja ne tikai notiesātais, bet arī prokurore Daiga Gavariņa – viņas un cietušo ieskatā sods noteikts par maigu.
Taču šā gada martā Vidzemes apgabaltiesa – tiesneši Modris Lapiņš, Elfa Driba un Ginta Gita Kukaine, lietu izskatot apelācijas kārtībā, pirmās instances spriedumu atcēla un apsūdzēto zemnieku attaisnoja.
Manā rīcībā ir Vidzemes apgabaltiesas pilnais spriedums, kas tika sagatavots 23. aprīlī, līdz ar ko var saprast pušu argumentus un tiesas viedokli.
Neapmierinātas bija abas puses
Pirmās instances spriedumu bija pārsūdzējusi gan prokurore, gan zemnieka advokāte. Prokurorei bijuši vairāki iebildumi, tostarp, ka tiesa neesot ņēmusi vērā Eiropas Padomes Konvencijā par cīņu pret cilvēku tirdzniecību, kā arī citos starptautiskajos aktos dotās rekomendācijas soda noteikšanā vainīgajām personām. Tiesa soda noteikšanu faktiski esot balstījusi uz apsūdzētā personību raksturojošo datu uzskaitījumu un
neesot īpaši argumentējusi, kāpēc par smaga nozieguma izdarīšanu nosakāms nosacīts cietumsods.
Savukārt advokāte Ita Megne uzskatīja, ka viņas klients būtu pilnībā attaisnojams, jo noziedzīgs nodarījums neesot noticis vispār. Gipters neesot izmantojis darbiniekus un viņus ļaunprātīgi ietekmējis, neesot viņus izmitinājis ekspluatācijas nolūkos. Darbinieki saimnieku apmelojuši par sliktajiem sadzīves apstākļiem, maksāšanu un preču apgādi.
Advokāte atsaucās uz Ministru kabineta 2014. gada rīkojumu “Cilvēku tirdzniecības novēršanas pamatnostādnes 2014.–2020. gadam” norādīto, ka neatbilstoši darba un uzturēšanās apstākļi, aizkavēta vai neizmaksāta alga, garas darba stundas nav pamats kriminālprocesa uzsākšanai par cilvēku tirdzniecību. No šī dokumenta izrietot, ka turēšana kalpībā nav tas pats, kas strādāšana par “vēdera tiesu”.
Pārmet iespaidošanos no “Latvijas Avīzes”
Interesanti arī tas, ka, advokātes ieskatā, tiesa taisījusi notiesājošu spriedumu masu mediju lielās uzmanības (par šo tiesas procesu rakstīja “Latvijas Avīze” un vietējais laikraksts “Druva”) un sabiedrības spiediena dēļ, jo jau lietas iztiesāšanas sākumā šī lieta esot ieguvusi skaļu rezonansi medijos, kas “rezultējies ar valsts amatpersonas – Iekšlietu ministrijas nozares politikas departamenta vecākās ekspertes, nacionālās koordinatores cilvēktirdzniecības jautājumos Lāsmas Stabiņas sniegtajām nekompetentajām atbildēm intervijā laikrakstam “Latvijas Avīze” 2019. gada 8. jūnijā”.
Tāpat šī kriminālprocesa virzību esot noteikušas jau paša kriminālprocesa sākuma stadijā valsts izmaksātās kompensācijas cietušajiem. Tas norādot uz to, ka jau sākotnēji a priori tika pieņemts, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums, un attiecīgi esot vākti pierādījumi.
Apgabaltiesa cilvēktirdzniecību apsūdzībā nesaskata
Apgabaltiesa, atceļot Vidzemes rajona tiesas spriedumu, atsaucas uz Eiropas Padomes Konvencijā noteiktajām cilvēku tirdzniecības definīcijas pazīmēm. Cilvēku tirdzniecība ietverot trīs galvenās sastāvdaļas: darbību (personas savervēšana, pārvadāšana, nodošana, saņemšana, izmitināšana vai slēpšana); līdzekļus šo darbību veikšanai (vardarbība vai draudi, viltus, atkarība no vainīgā, ievainojamība, bezpalīdzības stāvoklis vai labuma piešķiršana personai, kas kontrolē upuri); mērķi (izmantošanas nolūks – ekspluatēt personu).
Vidzemes apgabaltiesas ieskatā, apsūdzība ir kļūdaini uzskatījusi, ka ar jēdzienu “cilvēku tirdzniecība” ir saprotama tikai personas turēšana kalpībā, izmantojot šo personu atkarību un ievainojamību.
Trešā cilvēku tirdzniecības komponenta – mērķa – skaidrojumā ar ekspluatāciju ir saprotama personas turēšana kalpībā. Līdz ar to, Vidzemes apgabaltiesas ieskatā, neloģiski ir apsūdzībā norādīt, ka turēšana kalpībā izdarīta ekspluatācijas nolūkā. Turklāt turēšana kalpībā nav iekļauta cilvēku tirdzniecības objektīvo pusi veidojošajās darbībās, bet ir tikai motīvs uzskaitīto darbību veikšanai.
No apsūdzības teksta izrietējis, ka darbinieku turēšana kalpībā bijusi saistīta ar dzīvesvietas ierādīšanu fermas kompleksā ietilpstošajās telpās. Taču Vidzemes apgabaltiesa uzskata, ka apsūdzībā norādītie Gunāra un Agritas izmitināšanas motīvi ir savstarpēji pretrunīgi un nekādā ziņā nav saistāmi ar kādu no četriem Krimināllikumā minētajiem nosacījumiem, kas attiecas uz cilvēktirdzniecību: darbības izdarītas, lietojot vardarbību vai draudus; persona aizvesta ar viltu; persona aizvesta, izmantojot tās atkarību no vainīgā vai tās ievainojamības vai bezpalīdzības stāvokli; persona aizvesta, dodot vai saņemot materiāla vai citāda rakstura labumu, lai panāktu tās personas piekrišanu tirdzniecībai, no kuras ir atkarīgs cietušais.
Ievainojamībai jābūt īpašam skaidrojumam
Apgabaltiesa arī norāda, ka nav skaidra apsūdzība par darbinieku ievainojamību, kas tiek saistīta ar vecumu, fiziskām spējām un iztikas līdzekļu nepieciešamību. Fiziskais vecums, fiziskās spējas un iztikas līdzekļu nepieciešamība bez īpaša skaidrojuma, kas piešķir tam individuālu nozīmi, nevar būt par izšķirošu objektīvo kritēriju ievainojamības stāvokļa konstatēšanai.
Pretējā gadījumā tiesu praksē būs iespējams jebkuru personas vecumu, fiziskās spējas un iztikas līdzekļu nepieciešamību attiecināt uz atrašanos ievainojamības stāvoklī un vērst pret jebkuru iespējamo darba devēju, uzskata apgabaltiesa. Vidzemes apgabaltiesa ņem vērā arī faktu, ka
Gunāram un Agritai bija deklarēta dzīvesvieta un apsūdzībā norādītajā laikā viņiem pastāvēja brīva iespēja pārvietoties,
tostarp doties uz savu deklarēto vai faktisko dzīvesvietu. Proti, viņi neesot bijuši spiesti dzīvot fermas darbiniekiem paredzētajās telpās, jo viņu iespējas pārvietoties nekādā veidā netika ierobežotas. Turklāt par telpu izmantošanu samaksa viņiem netika prasīta.
Apgabaltiesas ieskatā, kritiku nav izturējis arī apsūdzības apgalvojums par turēšanu kalpībā – piespiedu atkarība, pakļautība, kas saistīta ar pienākumu strādāt, darboties kāda labā. Esot nepārprotami secināms, ka darbinieki paši labprātīgi ieradušies fermā, pārliecinājušies par veicamā darba un sadzīves apstākļiem. Pēc iepazīšanās ar darba un sadzīves apstākļiem, kā arī darba apjomu, starp darba devēju un darbiniekiem notikusi civiltiesiska vienošanās par darba līguma noteikumiem un katra no pusēm apņēmusies tos pildīt.
Netika nodarbināti pret pašu gribu
“Cilvēku tirdzniecība ir tīšs nodarījums, un to raksturo tiešs nodoms, jo vainīgais apzinās savu darbību kaitīgumu un apzināti tā rīkojas. Šā nozieguma sastāvam obligāti konstatējams nolūks – cilvēka tirdzniecības upura ekspluatācija, kas var izpausties kā: 1) iesaistīšana prostitūcijā vai cita veida seksuālā izmantošanā; 2) piespiešana veikt darbu, sniegt pakalpojumus vai izdarīt noziedzīgus nodarījumus; 3) turēšana verdzībā vai citās tai līdzīgās formās (parādu verdzība, dzimtbūšana vai personas cita veida nodošana citas personas atkarībā); 4) turēšana kalpībā; 5) audu vai orgānu nelikumīga izņemšana. Vidzemes apgabaltiesa uzskata, ka Gunāra un Agritas brīvprātīga ierašanās darba meklēšanas nolūkā un piekrišana veikt darbu par piedāvāto samaksu nedod pamatu atzīt, ka viņu pieņemšana darbā ir atzīstama par cilvēku tirdzniecību.
Vidzemes apgabaltiesai nav pamata atzīt, ka Gunārs un Agrita tika nodarbināti pret pašu gribu,” spriedumā raksta Vidzemes apgabaltiesa. Turklāt apsūdzībā norādītais par apsūdzētā pārtikas un saimniecības preču iegādi pēc cietušo pieprasījuma neesot raksturīga personu turēšanai kalpībā. Cietušie liecinājuši, ka Gipters nodrošinājis viņus arī ar medikamentiem.
Pēc “LA” rīcībā esošajām ziņām, prokurore spriedumu pārsūdzējusi Augstākajā tiesā. Cietušo pārstāve, nevalstiskās organizācijas “Patvērums “Drošā māja”” juriste Gita Miruškina no komentāriem “Latvijas Avīzei” atteicās, tāpat kā Giptera advokāte Ita Megne.
