Kāpēc ar tādu partiju kā “Saskaņas centrs” draudzēties riskanti 0
Jānis Straume (bijušais Saeimas priekšsēdētājs) nesen izteicies par “Saskaņas centra” (“SC”) iekļaušanu Latvijas valdībā: “Latviešiem ir jāsaprot, ka “SC” ir vairākkārt pievilti, latviešiem ir jādod viņiem roka. Bet viņiem pašiem jāizdara mājasdarbs, lai tādi cilvēki kā Kabanovs tur nebūtu.”
Straumes teikto citējis Nacionālās apvienības (NA) deputāts Kārlis Krēsliņš, piebilstot: “… ideja jau nav jauna, bet, lasot Jāņa Straumes interviju, man radās iespaids, ka cilvēks ir nopietni pārdomājis un analizējis situāciju Latvijā. Viens vēsturisks piemērs no Spānijas vēstures: pēc Franko varas beigām pie galda sēdēja bijušais iekšlietu ministrs un cilvēks, kam šis ministrs piesprieda nāves sodu, bet nepaspēja izpildīt. Viņi prata atlikt malā personīgās un veiksmīgi risināt valstiskās intereses. Padomāsim par to.”
Bet… Spānijas demokrātiju izglāba un valsts attīstību nodrošināja karalis Huans Karloss I, kas 1981. gada 23. februārī, neizlejot asinis, panāca dumpīgo militāristu atgriešanos kazarmās. Spānija nebija okupantu kolonizēta. Spānijā iebraucēji netraucē turpināt un attīstīt nacionālo identitāti.
Daudzi “SC” biedri un piekritēji Latvijā iebraukuši kā migranti, bet tīko uzvesties kā kolonisti – neiekļaujas šejienes dzīvē, bet cenšas latviešiem uzspiest savu senču pagātnes zīmogu. Viņiem pašiem jāizlemj, vai viņiem un viņu bērniem augstākā vērtība būs Latvija, tās tradīcijas un kultūra vai arī tie gribēs mūžīgi būt svešinieki, vai citas valsts aģenti?
Latvijā netrūkst pozitīvu piemēru. Daudzi mazākumtautību piederīgie ir Latvijas patrioti un dara labus darbus. Ar viņiem problēmu nav.
Drāmā ir vairāk spēlētāju, nekā redzams uz skatuves. Citētie politiķi nemin “SC” īstos saimniekus, klusē par to, ka Krievija nav atvainojusies par savu juridisko priekšteču – PSRS valdošo aprindu –noziegumiem Latvijā okupācijas laikā. Kāds idejisks pamats tad var būt kopīgam darbam valdībā? Izlīgumi praktisku jautājumu (ekoloģisku, satiksmes regulēšanas, tirdzniecības utt.) risināšanai ir iespējami arī bez tā. Atsevišķu pretīgu personu aizvākšana maz līdzēs, ja nebūs kopīgu mērķu un kopīgu interešu. Arī ja kopīgu mērķu nav, sadarbība, ja ir kopīgas intereses, tomēr ir iespējama. Tādu praktizē arī daži mūsdienu Latvijas politikāņi. Bet vai tad tā vajadzīga? Dažkārt tā bēdīgi beidzas.
Hitleriskās Vācijas un staļiniskās PSRS valdošajām aprindām 1939. gadā bija kopīga interese likvidēt Polijas un Baltijas valstu neatkarību, nobendēt te dzīvojošo tautu gudrākos ļaudis. Laupītāju draudzība bija cieša un sirsnīga. Abām pusēm tā deva lielus ieguvumus, atstājot asiņainas pēdas tautu vēsturē.
Uzskatām, ka “SC” tikai pa daļai ir Latvijas iekšējs veidojums. Ar tādu partiju draudzēties riskanti. “SC” savā ārpolitikā vienpusīgi orientējas uz Krieviju, tai ir iekšēji pretrunīga nostāja okupācijas un valsts valodas jautājumos. “SC” politiķi tiecas dzīvot pāri līdzekļiem, saimniekot uz parāda, lai vāji informētu vēlētāju vidū varētu pirkt popularitāti.
Ja orientāciju zaudējuši ekspolitiķi domā, ka viņus ar “Saskaņas centru” saista kopīgi mērķi, varam atgādināt dažus Latvijas nacionālas politikas principus, ko, protams, var precizēt, bet nevajadzētu aizmirst. 1. Ilgtspējīgas, demokrātiskas latviskas Latvijas attīstība. 2. Okupāciju nosodīšana, okupāciju seku konsekventa pārvarēšana. 3. Latvijas pilnvērtīga iesaistīšanās starptautiskajās organizācijās, saglabājot valsts un latviešu tautas identitāti. Stingra imigrācijas kontrole. 4. Visu iedzīvotāju labklājība un visām mazākumtautībām piederīgo pilsoņu līdztiesīga piedalīšanās valsts dzīvē.
Latviska Latvija tādā nozīmē, kādā to izprot Latvijas pilsoņu vairākums, ir vajadzīga visiem Latvijas iedzīvotājiem, lai nebūtu strīdu elementāros jautājumos. Vai mums jāsteidzas sniegt roku tiem, kam ir divkosīga attieksme pret mūsu tautas augstākajām vērtībām? Padomāsim par to!
