Kāpēc apstrādes rūpniecība buksē 1
Tikai nepilnus 30 gadus ilgais valstiskās neatkarības periods ir salīdzinoši bagāts arī ar neveiksmēm un nepiepildītiem plāniem. Jaunākie no tiem – Nacionālā attīstības plāna (NAP) plāns par ekonomisko izrāvienu un apstrādes rūpniecības daļu kā 20% no IKP, visticamāk, ir saistīti ar pārmērīgu optimismu.
Taču, apcerot citus neizdevušos projektus, jāsāk domāt par tautasdziesmās balstītu uzstādījumu un Kārļa Ulmaņa laiku mitoloģijas ietekmi uz mūsdienu prātiem, kā arī nogurumu no padomju industrializācijas. Tautasdziesmās teiktais “caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu”, iespējams, atspoguļo zemapziņā slēpto latviešu attieksmi pret dabu, kaut gan Latvijas ceļmalas un pilsētu tuvumā esošie meži neko tādu neliecina.
Savukārt Ulmaņa laiku mitoloģija par Latviju kā sviesta un speķa zemi, nevis, piemēram, “Minox” fotoaparāta zemi, vēlāk atspoguļojās Latvijas tautas frontes pirmajās ekonomiskajās programmās, kuras argumentēja, ka Latvijas tautsaimniecības pamatam jābūt lauksaimniecībai. Lieki jautāt, kuras modernas valsts paraugu šādai attīstībai varētu minēt.
Apstrādes rūpniecības palielināšana līdz 20% no IKP – šis Nacionālā attīstības plāna mērķis nav un, visticamāk, tuvākajos gados nebūs sasniegts.
Kā radās šāds ambiciozs mērķis? Izstrādājot Nacionālo attīstības plānu (NAP) 2014.–2020. gadam, valdība rēķinājās ar straujo ekonomikas izaugsmi. Kā liecina NAP, “2011. gadā Latvijas eksporta izaugsme un rūpniecības produkcijas apjoma pieauguma tempi Latvijā bija vieni no straujākajiem Eiropas Savienībā, kas parāda, ka Latvija, pat tirgum sašaurinoties, var būt starptautiski konkurētspējīga.”
Salīdzinot ar pirmskrīzes periodu, būtiski samazinājies tirdzniecības deficīts un kopš 2010. gada otrā ceturkšņa bija vērojamas stabilas un zemas starpbanku procentu likmes, kas liecināja par uzticības pieaugumu tautas saimniecībai. Faktiski teiktais parāda, ka optimisms un cerības tolaik bija tik lielas, lai izvirzītu ambiciozus mērķus, tostarp ekonomisko izrāvienu, kas bija valdības izvirzītais “NAP 2020” vadmotīvs. Vienlaikus gan tika norādīts, ka turpmākais eksporta pieaugums ir jābalsta ne tikai uz cenu samazināšanu, bet uz produktivitātes paaugstināšanu, kas ir nozīmīgs konkurētspējas mērs.
Zema produktivitāte
Izstrādājot NAP, tā veidotāji konstatēja, ka Latvijas ekonomiku raksturo mazs eksportspējīgo nozaru īpatsvars tautas saimniecībā un zema apstrādes rūpniecības produktivitāte. Tajā laikā ES dalībvalstu vidējais produktivitātes līmenis bija četras reizes augstāks nekā Latvijā, nemaz nerunājot par ekonomiski attīstītākajām valstīm, kur starpība bija vēl lielāka.
Skaidrs, ka šāda situācija Latvijas ekonomiku padara jutīgu pret ārējās vides izmaiņām, nesniedz nepieciešamo stabilitāti un ilgtspēju, kā arī neļauj sasniegt valsts tautas saimniecības iespējamā potenciāla maksimumu. Jāsaprot, ka tikai darba ražīguma pieaugums var nodrošināt vidējā dzīves līmeņa tuvināšanos vidējam ES rādītājam.
Plāna izstrādātājiem bija jāņem vērā apkārtējās valstīs notiekošais. Proti, rūpniecības daļa kopproduktā no 1980. līdz 2010. gadam gan attīstītajās valstīs, gan pasaulē kopumā samazinājās no apmēram 25% līdz 15%. Pēc EUROSTAT datiem, rūpniecības daļa saruka no 20,8% 1995. gadā līdz 16,9% 2014. gadā (E. Krastiņš, “Latvijas rūpniecība XIX–XXI gadsimtā”, 260. lpp.).
Samazinājās arī nodarbināto skaits – attīstītajās valstīs 1980. gadā rūpniecībā nodarbināja 25% strādājošo un šis īpatsvars līdz 2010. gadam samazinājās zem 15%. Tiesa, pasaulē kopumā rūpniecībā nodarbināto īpatsvars šajā laikā neizmainījās. Jāņem arī vērā, ka Latvijā pāreja uz tirgus ekonomiku notika laikā, kad pasaules rūpniecība piedzīvoja pārmaiņas, un tas ietekmēja uzņēmumu pielāgošanos jaunajiem darba apstākļiem.
Sākot ceļu uz iestāšanos ES, Latvija faktiski atteicās no lētas ražošanas izvietošanas teritorijas iespējamā statusa. ES pieprasītie darba un vides standarti ražošanu padarīja aizvien dārgāku, un tie uzņēmumi, kas nespēja attīstīt augstākas pievienotās vērtības vai ļoti efektīvu ražošanu, bija spiesti izbeigt savu darbību.
Tautsaimniecību neizdodas pārvirzīt
Kāpēc neizdevās palielināt apstrādes rūpniecību līdz 20% no IKP? Eksperti domā, ka vainīga nespēja attīstīt augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu, kas būtu konkurētspējīgi eksporta tirgos. Jau 2015. gadā tika secināts, ka Latvijas tautsaimniecības izaugsmes temps pēc samērā sekmīgas atkopšanās no finanšu krīzes sekām 2014. gadā ir samazinājies.
Tā iemesli – vājā ekonomikas izaugsme ES kopumā, militārā konflikta Ukrainas austrumos izraisītās ES un Krievijas Federācijas savstarpējās ekonomiskās sankcijas, kas atstājušas iespaidu uz Latvijas tautsaimniecības nozarēm, kā arī globālās ekonomikas izaugsmes tempu samazinājums.
Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra laikā no 2012. līdz 2014. gadam pēc nozaru pievienotās vērtības nebija būtiski mainījusies, un tas ļāva secināt, ka pagaidām nav izdevies pārvirzīt tautsaimniecību uz nozarēm ar augstāku pievienoto vērtību un produktivitāti, jo lielākie IKP pieaugumi fiksēti būvniecības nozarē, transporta un uzglabāšanas nozarē, kā arī tirdzniecības nozarē.
Kā izaugsmei nelabvēlīgs faktors jāpiemin tas, ka 2013. gadā samazinājās nefinanšu investīciju apjoms, kā arī nebija būtisku uzlabojumu ieguldījumu palielināšanā pētniecībai un attīstībai, kam ir lielākais potenciāls sekmēt jaunu eksportspējīgu produktu radīšanu un uzņēmēju konkurētspēju ārvalstu tirgos.
Secinot, ka apstrādes rūpniecības devums IKP sarūk, valdība nonāca pie secinājuma, ka šī tendence jāsamazina, tāpēc primāri nepieciešams rast risinājumus elektroenerģijas cenu mazinājumam un ES fondu programmas mērķtiecīgi veidot šā rādītāja uzlabošanai. Svarīgākie uzdevumi tika saistīti ar eksporta diversifikāciju un investīciju stimulēšanu tehnoloģiskām pārmaiņām.
Vai tas izdevās? Spriežot pēc Latvijas Mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumu asociācijas (MASOC) prezidenta Viļņa Rantiņa teiktā, nebūt ne. “Spēles noteikumi mums ir sliktāki nekā kaimiņiem. Elektroenerģijas izmaksas ir lielākas nekā Igaunijā – par 25–30%. Ja elektroenerģijas izmaksas produkcijas pašizmaksā ir 5–6%, tas ir jūtami – zaudējam konkurencē. Līdz pagājušā gada 1. jūlijam mazie un vidējie uzņēmumi nevarēja attīstīties, jo avansā nācās maksāt UIN jeb tā saucamo peļņas nodokli, tādā veidā izņemot apgrozāmos līdzekļus. Tagad gan situācija mainījusies,” stāsta Rantiņš.
Mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumi ap 80% no saražotā eksportē uz citām valstīm, un tas nozīmē izturēt sīvu konkurenci pasaules tirgos. Katru gadu eksports aug 10–12%. Rantiņš teic, ka nozare varējusi vēl aktīvāk palielināt eksportu, taču līdz šim traucējuši nevienādie spēles noteikumi salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm. Tas ir jālabo – uzsver Rantiņš. Taču galvenais uzdevums – jaunās paaudzes izglītošana eksaktajos priekšmetos.
Jāpalielina digitalizācija
Tieši produktivitāte apstrādes rūpniecībā ir būtiskākais kritērijs, kas nosaka tās starptautisko konkurētspēju. Paaugstinot apstrādes rūpniecībā kapitālieguldījumus iekārtu iegādei un apmācību veikšanai, iespējams būtiski kāpināt nodarbināto produktivitāti, kā arī paaugstināt saražoto produktu konkurētspēju. “Produktivitātes un līdz ar to arī konkurētspējas celšana ir būtisks priekšnosacījums sabiedrības labklājības pieaugumam, tādēļ ir svarīgi pēc iespējas mērķtiecīgi un efektīvi ieguldīt Eiropas strukturālo un investīciju fondu finanšu resursus, kas ir ārkārtīgi nozīmīgs attīstības resurss nākamajiem 5–7 gadiem,” norādīts NAP izpildes uzraudzības ziņojumā 2015. gadā.
Kā sekmējies ar produktivitātes pieaugumu apstrādes rūpniecības apakšnozarēs? Mašīnbūves un metālapstrādes nozarē pērn tika veikta aptauja ar mērķi noskaidrot, cik digitalizēti ir uzņēmumi un kā tie plāno savu turpmāko attīstību. Noskaidrots, ka 11% uzņēmumu ir ļoti zemā digitalizācijas līmenī, bet praktiski visi uzņēmumi saredz, ka nākamajos gados ražotnes kļūs aizvien modernākas un digitalizētākas.
Kā liecina MASOC aptauja, tuvāko piecu gadu laikā 44% nozares uzņēmumu plāno ieviest augstās tehnoloģijas.
Jāsaka, ka šī problēma pastāv ne tikai Latvijā, bet visā ES. Laikā, kad nozarēs būtiski trūkst darbaspēka, EK ziņojums rāda – tikai 6% ES metālapstrādes produkcijas uzņēmumu ir digitalizēti augsto tehnoloģiju jomā, savukārt tikai 16% mazo un vidējo uzņēmumu ir digitalizēti, tāpēc jāiegulda daudz pūļu, lai uzlabotu šo situāciju.
Vienīgā iespēja, kur ekonomēt un paaugstināt produktivitāti un kā uzņēmumi var risināt darbaspēka deficītu, ir ražošanas procesu automatizācija un uzskaites procesu digitalizācija. Droni, viedās sensoru ietaises ražošanas līnijās, viedās ierīces, kas ļauj efektivizēt ražošanas procesus, viedās transporta sistēmas, kā optimizēt loģistikas procesus, – šie ir tikai daži piemēri, ko ieviest rūpniecībā. Tas arī ļautu palielināt uzņēmumu konkurētspēju, kas savukārt kāpinātu eksportspēju.
Ne velti NAP stāv rakstīts – Latvijas produktu un pakalpojumu konkurētspējas un eksporta apjomu palielināšanai nepieciešams gan produktivitātes pieaugums, tostarp resursu izmantošanas efektivitātes pieaugums, prognozējama uzņēmējdarbības vide, kā arī cieša un komerciāla sadarbība ar zinātni, veicinot privātā sektora interesi ieguldīt pētniecībā un inovācijā. Tas nozīmē arī nepieciešamā finansējuma piešķiršanu pētniecībai un izglītībai. Kā ar šo veicas, jautājumi pagaidām lieki, jo naudas trūkst.
