Piemēram, pirmsrevolūcijas etnogrāfs un un vēsturnieks. V. K. Mahnickijs savā darbā “Materiāli senās čuvašu ticības skaidrošanai”, raksta: “Lūk, kā viņi, piemēram, ārstēja kaheksiju (stipru ķermeņa novājējumu) – slimo bērnu lika uz lāpstas, kas noklāta ar mīklas kārtu un pēc tam pārklāja ķermeņa virsu arī ar mīklu, vaļā palika vien mute. Pēc tam mazuli zintniece trīs reizes lika krāsnī virs karstām oglēm”. 1
Pēc tam, saskaņā ar cita etnogrāfa, P. V. Denisova, pētījumiem, bērnu “noņēma no lāpstas un caur sakām lika pie sliekšņa, kur suns apēda aptīto mīklu”. Visa rituāla laikā tika lasīti apvārdojumi.
Rituālam bija daudz variāciju. Reizēm bērnu apsmērēja ar mīklu, lāpstu ar viņu lika virs kvēlojošām oglēm vai atdzisušā krāsnī. Taču visās variācijas bija vienojošais faktors: noteikti jāliek uz maizes lāpstas un krāsnī, kas ir uguns simbols. Iespējams, šajā pagāniskajā tradīcijā jūtas senāko rituālu – attīrīšanās ar uguni – atskaņas.
Domājams, šī siltuma un aukstuma izmantošana domāta, lai mobilizētu organismu un tas cīnītos ar slimību. Saskaņā ar ilgdzīvotāju teikto, “pārcepšanas” metodi izmantoja ļoti retos gadījumos, pēc tā jaundzimušajam vajadzēja vai nu nomirt vai izveseļoties.
Gadījās, ka bērns nomira, kad viņu izņēma no krāsns. Tad vīramāte asarās mirkstošajai vedeklu teica: “Zināms, ka viņam nebija lemts dzīvot; ja izturētu, tik stiprs kļūtu pēc tam…”
Jāatzīmē, ka “pārcepšanas” rituāls pārdzima Padomju laikā.
Bērna likšana krāsnī tika skatīts ne tikai kā ārstnieciska metode, bet varēja būt arī simboliska:
– atkārtota bērna “izcepšana” (radīšana), līdzīgi kā maizes cepšana, krāsnī, simbolizē mātes miesas;
– simboliska bērna “izcepšana” līdz galam – ja bērns nav nobriedis mātes miesās vai nav izārstējies;
– īslaicīga atgriešanās mātes ligzdā, kas simbolizē otro piedzimšanu;
– īslaicīgas nāves simbols, bērna pabūšana citā pasaulē, jo krāsns simbolizē atgriešanos citā pasaulē.
Pēc emosurf.com materiāla
