Kāpēc ačgārno situāciju nodokļu jomā valsts institūcijas sāka apjaust tikai Covid-19 krīzes laikā 10
Jūlijs Beļavnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijā lielākais darbaspēka nodokļu slogs Baltijas valstīs; Igaunijas valsts ieņēmumu dienests ar krietni mazāku darbinieku skaitu nodrošina tāda paša nodokļu apjoma iekasēšanu kā Latvijā; nākamā gada sākumā tiks izjaukti un sagrauti esošie alternatīvie nodokļu režīmi; ir pilnīgi nepieņemami, ka šajā Covid-19 krīzes laikā tiek virzīta nodokļu reforma; budžets ir brāķis.”
Šādi un līdzīgi “viedokļu līderu” apgalvojumi un lozungi pēdējā laikā ir izskanējuši privātajos masu informācijas līdzekļos. Diemžēl daudzajās publikācijās un TV raidījumos nevēlas sniegt atbildi, kādēļ Latvijā ir augsts nodokļu slogs, kādēļ nepietiekami lielas ir pensijas, algas utt.
Viss tiek reducēts uz to, ka pie visa vainojama pašreizējā valdība un Finanšu ministrijas nekompetentie ierēdņi. Savas “amata spalvas” sabiedrības acīs īpaši cenšas spodrināt tiesībsargs, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāji.
Pat atsevišķi pozīcijas deputāti no Jaunās konservatīvās partijas publiski negatīvi vērtē 2021. gada budžetu. Neviens no kritiķiem necenšas izvērtēt ne tikai pašreizējās Saeimas un valdības, bet arī iepriekšējo Saeimu un valdību pieņemtos lēmumus un finansējuma apsolījumus.
Nodokļu jomā problēmu patiešām ir daudz. Gadu gaitā pieņemti likumi un ielobēti nosacījumi, kas atsevišķām strādājošo grupām un nozarēm samazina maksājamo iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālā nodokļa slogu. Tas savukārt negatīvi atsaucas uz vispārējā nodokļu režīmā nodarbinātajiem, gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem.
Es strādāju Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijā. Vidējā bruto mēnešalga tās dalīborganizācijās 2019. gadā bija 856 eiro. Tātad darba ņēmēja samaksātie nodokļi mēnesī bija 186,56 eiro jeb 22% no bruto algas. Turklāt par vispārējā nodokļu režīmā strādājošiem darba devējs katru mēnesi kā sociālo nodokli samaksāja vēl 205,44 eiro.
Tātad – par katru algoto darbinieku sociālais budžets tika papildināts par 300 eiro mēnesī vai 3600 eiro gadā. Ja arī “īpašos” režīmos strādājošie sociālo budžetu papildinātu ar adekvātiem maksājumiem, valstij rastos iespēja būtiski paaugstināt pensijas, kā arī citus sociālā nodrošinājuma maksājumus.
Diemžēl visai nopietno nodokļu slogu joprojām nākas nest tikai vispārējā nodokļu režīmā nodarbinātajiem un tos pārstāvošajiem darba devējiem.
Ačgārno situāciju nodokļu jomā valsts institūcijas sāka apjaust Covid-19 krīzes laikā, paredzot dīkstāves un citus atbalsta maksājumus krīzes skartajiem darbiniekiem. Saistot šos maksājumus ar atbalstāmo personu samaksātajiem nodokļiem, daudzos gadījumos aprēķinātās summas izrādījās niecīgas. Lai nodokļu maksājumus kaut daļēji normalizētu, valdība reizē ar 2021. gada budžeta projektu virzīja arī izmaiņas vairākos ar nodokļiem saistītos likumos.
Tiesībsargs un Satversmes tiesa pārmet valdībai, ka valstī netiek nodrošinātas cilvēka cieņai atbilstošas minimālās pensijas. Diemžēl netiek analizēti iemesli, kuru dēļ konkrētas personas saņem šos konkrēti zemos maksājumus. Patlaban aprit jau divdesmit pieci gadi kopš pašreizējās pensiju sistēmas ieviešanas ar personalizētu katra darbinieka pensiju kapitāla uzskaiti.
Pensiju aprēķināšanā ņem vērā arī līdz 1995. gada decembrim nostrādāto darba stāžu, par katru gadu nosakot piemaksas. Visu pensionāru saņemto atbalstu palielina arī ikgadējā pensiju indeksācija. Tāpēc var droši apgalvot, ka visi šodienas pensionāri, kas legāli strādājuši un godprātīgi maksājuši nodokļus, šodien saņem pensijas, kas pārsniedz valstī noteikto minimālo pensiju līmeni.
Pilnīgi nepieņemama ir prasība garantēt kaut ko “cilvēka cieņai atbilstošu” arī tiem, kas savu darba mūžu pavadījuši haltūrās, saņemot aplokšņu algas utt. Garantējot atbalstu vieniem, praktiski tiek aizskarta godprātīgo nodokļu maksātāju cieņa, jo uz viņu rēķina mūža nogalē jānodrošina pensijas arī tiem, kas savulaik izvairījušies no nodokļu maksāšanas.
Katrā gadījumā jāizskauž situācija, kad viena strādājošo grupa un viņu darba devēji valsts un sociālajā budžetā iemaksā līdz 35 procentiem no nopelnītās bruto algas, bet cita grupa – vairāk nekā 200 tūkstoši nodarbināto – no valsts budžeta grib saņemt, bet nevēlas tajā solidāri iemaksāt.
*ekonomikas doktors
