Kāpēc āboli stiklojas un lielveikalu maisiņos neizskatās glīti? Atbildes par ābolu uzglabāšanu 0
Viesojoties augļkopju dārzos vai arī telefoniski, nereti saņemu dažādus jautājumus – gan par augļu slimībām, barības vielu trūkuma izpausmēm, gan ražīgumu un problēmām, kas saistītas ar augļu uzglabāšanu un tirdzniecību. Šajā rakstā – skaidrojumi un atbildes uz dažiem no bieži uzdotiem jautājumiem.
Kāpēc vecās ābeles ražo periodiski, turpretī koptajos komercdārzos vairāk vai mazāk – katru gadu?
Ne visas šķirnes arī komercdārzos ražo vienādi, kāda katru gadu bagātīgi, cita – kādu gadu tomēr mazāk. Āboli gan ne vienmēr ir tik lieli un tik labi krāsoti kā šogad. Laikapstākļi pavasarī palīdzēja ziedus vai augļaizmetņus izretināt, lai pietiktu spēka briedināt ābolus.
Ja iepriekšējā gada jūlijā vai augustā koki vēl ir ābolu pilni, ziedpumpuriem trūks spēka, lai labi sagatavotos nākamajam pavasarim, kad arī salna uz tiem iedarbojas spēcīgāk, arī tā palīdzot ziedus vai augļaizmetņus paretināt. Šķiet, daba vēlas dārzniekam parādīt, kas būtu jādara, lai tie veikalā blakus importa skaistuļiem izskatītos tikpat labi, lai arī sliktāk glabāsies. Vērojumi liecina, ka garša daudzām šķirnēm labāka ir tieši vidēji lieliem augļiem.
Tieksme ražot periodiski vairāk ir šķirnēm, kas ražo tikai uz riņķenīšiem, turpretī ik gadus vairāk vai mazāk ražo šķirnes ar dažādveidu augļzariņiem vai pat uz iepriekšējā gada dzinumiem. Katrā ziņā nevar pieļaut vainaga sabiezināšanos, tam jābūt labi izgaismotam. Zaru īsināšana pavasarī jāveic tikai tad, ja ābele bagāti ražojusi, bet palikusi pilnīgi bez jauniem dzinumiem. Tad īsināšana nepieciešama, bet tā jādara samērīgi.
Vecās ābeles mazdārziņos dažu gadu bez ražas paliek Latgalē, citu gadu – Kurzemē vai Zemgalē. To garie kailie skeletzaru posmi jābaro ar barības vielām, kas tiek saražotas sīkajās lapās skeletzaru galos salīdzinoši sīko zaru biezoknī. Ražas gados to pietiek vispirms ražas veidošanai, bet ziedpumpuru ieriešanai vairs ne. Tādām ābelēm sīkie zari jāizretina. Lai dārzs kādu gadu nepaliktu pilnīgi bez āboliem, dārziņā labāk audzēt dažāda vecuma dažādas šķirnes.
Kāpēc āboli stiklojas vai dzidrojas?
Latvijā izsenis bijusi pazīstama un iecienīta šķirne ‘Baltais dzidrais’. Nosaukums dots laikā, kad acīmredzot izplatīts bija tās klons ar palieliem baltiem āboliem, sulīgu, saldu un dzidrinātu mīkstumu. Tagad tādus šīs šķirnes augļus vairs neesmu ēdusi. Augļu ar stiklainu, stingru mīkstumu ļoti daudz bija šķirnei ‘Iedzēnu’ Pūrē uz spēcīga auguma potcelma, kokiem ar nelielu ražu. Augļi bija ļoti lieli, negaršīgi un arī neglabājami.
Tajā pašā dārzā šī šķirne uz MM106 ražoja bagātīgi un augļi nestiklojās. Mazas ražas gados daļa augļu stiklojās arī šķirnei ‘Zaiļijskoje’, arī dažiem P. Upīša hibrīdiem. Dobelē ļoti izteikta stiklošanās jau pasen sāka parādīties vasaras šķirnei ‘Konfetnoje’, bet šogad tā šai šķirnei bija arī dažos Vidzemes dārzos. Augļi parasti saglabā šķirnei raksturīgo garšu, ir saldi, sulīgi, bet ne ilgi uzglabājami. Dažviet stiklošanās novērota arī šķirnei ‘Tiina’ un ‘Krapes cukuriņš’. Arī šīm šķirnēm garša augļiem bijusi patīkama.
Stiklošanās iemesli, veidi un izvairīšanās iespējas ļoti daudz pētītas Vācijā, kur tā novērota vairākām vēlajām šķirnēm, ievērojami pazeminot augļu garšu un to glabāšanas kvalitāti. Vācieši atzīst –
ja pavasara pirmajos divos mēnešos ir ļoti karsts, trūkst ūdens un kalcija vai raža ir neliela (uz katru augli pārāk daudz lapu), augļos uzkrājas vairāk sulas un tiek veicināta sorbitola (cukura spirts ar saldu garšu) veidošanās.
Tāds pavasaris Latvijā šogad bija. Turklāt stiklošanos (dzidrošanos) arī veicinot ar slāpekli pārāk bagātīga augsne un spēcīga vainaga veidošana, zarus īsinot pavasarī. Vasaras veidošana turpretī nomierina augšanu, tāpēc samazinot arī augļu stiklošanās iespēju.
Latvijā pētījumi par stiklošanās veidiem, šķirņu ieņēmību nav veikti. Ir tikai novērojumi. Pētījumi Pūrē liecināja, ka šķirnei ‘Iedzēnu’, vainagu veidojot jaunajiem kokiem, dzinumus īsināt nevajadzētu. Šķirne, sevišķi uz MM106, gan agrāk sāka ražot, gan arī turpmāk, dzinumus vai zarus pavasarī neīsinot, ražoja bagātīgāk. Stiklainība augļiem no šādiem kokiem parasti neveidojās.
Vēlajām šķirnēm stiklainos augļus pēc novākšanas iesaka uzglabāt 10–15 0C temperatūrā, kas ievērojami samazinot stiklošanās bojājumu. Augļus ar ļoti stiprām stiklošanās pazīmēm labāk neuzglabāt.
Kāpēc mazdārziņos augļi šogad bija klāti it kā ar sodrēju plankumiem?
Tā bija kvēpsarmas sēne, kas šogad bija sevišķi izplatīta, veidojot uz augļiem melnus vai olīvzaļus plankumus. Kvēpsarma var būt arī uz augu lapām, īpaši, ja tās bojājuši kaitēkļi – laputis, lapu blusiņas, baltblusiņas u. c. Tās izplatību veicina lietaini laikapstākļi. Tā biežāk klāj augļus uz kokiem no vēja aizsargātās, noēnotās vietās, sabiezinātos stādījumos vai pārāk biezā, neretinātā vainagā. Jauno kociņu vainagos mitrumu vēl nesabiezinātā vainagā saglabā pāraugušas balandas, vībotnes vai citas spēcīgi augošas nezāles apdobēs.
Kvēpsarma pārziemo koku jaunajos zaros, pumpuru tuvumā. Inficēšanās var notikt jebkurā laikā pēc ziedēšanas, bet visizplatītākā ir vasaras vidū līdz pat rudenim. Šī sēne parasti nav problēma dārzos, kur ar fungicīdiem ierobežo kraupi vai puves. Ja dārzā fungicīdus nelieto, vainags regulāri jāretina. Kvēpsarma neietekmē ābola garšu, taču sabojā tā izskatu un tādējādi arī tirgus vērtību.
Tā nav vienkārši nomazgājama, tāpēc augļi derīgi vienīgi sulai.
Ja auglis ir liels, skaists un kvēpsarma pārklājusi tikai nelielu daļu tā virsmas, no tās atbrīvoties varot ar siltā sāls ūdenī samitrinātas salvetes palīdzību.
Kāpēc uz augļiem veidojas aprūsinājums?
Ir ābolu un bumbieru šķirnes, kurām aprūsinājums ir šķirnei raksturīga pazīme. Dažām tas veidojas kātiņa bedrītē, citām ap kausiņu vai veido vieglu tīklojumu pa visu augļa virsmu.
Aprūsinājumu var arī izraisīt dažādi meteoroloģiskie apstākļi, kas rada lielākus vai mazākus augļu miziņas bojājumus: salnas, zemas temperatūras, bieži un ilgstoši nokrišņi, augsts gaisa mitrums un migla, arī ilgstošs sausums pēc ziedēšanas, strauja laikapstākļu maiņa, krasas diennakts temperatūras svārstības utt. Šogad šādi apstākļi bija ļoti raksturīgi. Visai bieži neliels aprūsinājums veidojas kaitēkļu (zāģlapseņu, lapu blusiņas, kodes, dārza blakts) vai citu kukaiņu bojājumu vietās. To var izraisīt arī dažu augu aizsardzības līdzekļu smidzinājumi.
Ļoti stiprs aprūsinājums, kas var pārklāt visu vai lielu daļu no augļa virsmas, tā traucējot auglim augšanu, pagaidām novērots tikai cidonijām pēc ļoti stiprām salnām.
Kāpēc Latvijas āboli tīkliņos lielveikalā izskatās nepievilcīgi?
Poļu un citu valstu āboli tiek ļoti rūpīgi šķiroti gan pēc lieluma, gan krāsojuma. Katra saimniecība tādu iekārtu iegādāties nevar.
Tas būtu iespējams lokālos kooperatīvos vai lielajās saimniecībās, kas varētu šādi sašķirot arī kaimiņu mazdārzos izaudzētos ābolus.
Kamēr tas ir tikai sapnis, izlīdzēties varētu, neliekot vienā tīkliņā dažāda lieluma un krāsojuma, pat šķirņu ābolus. Ja sajaukums būtu sašķirots un katrā tīkliņā būtu vienādas – zemas vai augstas kvalitātes augļi, tie izskatītos daudz pievilcīgāki, lai arī tīkliņos vienmēr būs redzami lielāki vai mazāki iespiedumi.
