Kāpēc 56 gados es jūtos labāk nekā 50? Pieredzes stāsts 0
Mēs visi baidāmies novecot. Pirmie sirmie mati un krunciņas rada paniku – vai tiešām turpmāk viss būs vēl ļaunāk? Rakstniece un žurnāliste Barbara Hanna Grafermane ar savu piemēru parāda, ka mēs paši izvēlamies, kā novecot. Lūk, viņas pieredze.
Pirms dažām nedēļām man palika 56 gadi. Par godu šim notikumam es noskrēju deviņus kilometrus pa Centrālo parku. Patīkami zināt, ka varu noskriet šo distanci bez grūtībām. Pēc dažām stundām vīrs un meitas mani gaida svinīgās vakariņās pilsētas centrā.
Savus piecdesmit gadus es sagaidīju pavisam citādāk. Liekas, kopš tā laika pagājusi vesela mūžība. Tolaik es nebūtu noskrējusi pat trīs kilometrus – es nepavisam nebiju labā formā. Es ticēju, ka vecums neatstāj nekādu izvēli, kā tikai pieņemties svarā, kļūt pelēkai un atzīt sakāvi.
Manā galvā valdīja idejas, kuras masu mediji virza gadiem – tev jāspēj ieskatīties patiesībai acīs, piekāpties un padoties. Es sāku ticēt rakstiem, pētījumiem un ziņojumiem, kas apgalvoja, ka sievietes pēc 50 gadu vecuma ir bezpalīdzīgas, drūmas un kaprīzas. Viņas nav spējīgas uz pārmaiņām un ir seksuāli nepievilcīgas. Tādām sievietēm ir jāatkāpjas, lai atbrīvotu vietu brīnišķīgajai, apburošajai un pievilcīgajai jaunajai paaudzei. Jaunās sievietes uzsūc jaunas zināšanas kā sūkļi, tāpēc darba devēji izvēlas tieši viņas. Taču vēl ļaunāks ir mediju apgalvojums, ka vienīgais veids, kā kļūt laimīgai, ir par katru cenu izskatīties jaunai.
Par laimi es atbrīvojos no aizspriedumiem un pamazām atjēdzos. Es nolēmu veikt pētījumu un sākt rakstīt pirmo grāmatu – “Labākais pēc piecdesmit: ekspertu padomi stila, seksa, veselības, finanšu u.c. jomās”. Es sāku skriet, atspiedos pa 20 reizēm dienā, taisīju plankingu pa 60 sekundēm, izmainīju ēšanas paradumus. Būtībā es pārņēmu kontroli pār savu veselību un dzīvi.
Es kļuvu slaidāka, medicīnisko izmeklējumu rezultāti uzlabojās un piektās desmitgades vidū es biju apmierināta ar sevi. Starp citu, pagājušajā dzimšanas dienā es piedalījos Ņujorkas maratonā. Es nodarbojos pēc Džefa Haloveja programmas, kas paredz lēnu, izlīdzinātu skrējienu, kas mijas ar soļošanu – ideāli jebkuram organismam, kurš ir vecāks par 50 gadiem.
Un tā – ar ko gan mani 56 gadi atšķiras no 50? Zemāk uzskaitīšu galvenās atšķirības. Tās visas ir apbrīnojamas – 50 gados es nevarēju iedomāties, ka tas notiks ar mani.
Es atguvu formu. Kad man palika 50 gadi, es pieķēros veselības jautājumam tā, kā agrāk nebūtu varējusi iedomāties. Katru dienu atspiešanās, skriešana reizi divās dienās un pareizs uzturs – manas dzīves neatņemamas sastāvdaļas. Es sveru 54 kg – mazāk kā 50 gados. Arī apģērbu valkāju par vienu izmēru mazāku. Atspiešanās un plankings mani pasargā no osteoporozes. Piedevām man ir daudz vairāk enerģijas, man pietiek spēka visam, kas man jādara, neskatoties uz to, ka kļūstu vecāka.
Esmu atradusi savu stilu. 50 gados mani mati izskatījās kā izspūrušam kaķim. Nav jau nekāds brīnums – es tos biju daudz balinājusi un žāvējusi ar fēnu. Kad es nolēmu kardināli mainīt savu dzīvi, viens no svarīgākajiem punktiem bija matu atjaunošana. Tagad mani mati ir veselīgāki kā jebkad. Kad 50 gados man parādījās jaunas krunciņas, es centos tās nomaskēt. Tagad es tā vairs nedaru – kosmētikas uzklāšanai es veltu ne vairāk kā piecas minūtes, mans uzkrāsojos nedaudz, lai izskatītos viegli un svaigi. Es sāku valkāt vienkāršu klasisku apģērbu un es nekad agrāk neesmu jutusies tik ērti savā ķermenī.
Es pieņēmu savu vecumu. Kad man palika 50 gadi, es biju šaubu pilna, mediji mani praktiski pārliecināja, ka man jāpadodas un jāpazūd. Taču es nepadevos – tā vietā es pārvērtos. “Pieņem savu vecumu” – tāds ir mans jaunais lozungs. Mana misija ir palīdzēt citiem, kas sasnieguši zināmu vecumu, spēt izdarīt tāpat. Es lepojos ar to, ka man ir 56 gadi. Es lepošos un būšu pateicīga par nodzīvotajiem gadiem jebkurā vecumā.
Es oficiāli esmu kļuvusi par vidus paaudzi, kas vienlaicīgi rūpējas par bērniem un vecākiem.
Es kļuvu drosmīga. Es baidījos no tā, kas mani sagaida pēc piecdesmit, tāpēc ka es nekontrolēju savu dzīvi, taču, kolīdz es ņēmu grožus savās rokās, atbrīvoties no bailēm bija tikpat viegli kā izmest fēnu. Novecošanu nav iespējams novērst, taču mēs paši izvēlamies, kā tas notiks. Mēs varam kļūt neredzami, dzīvot bailēs par nākotni un liekties katru grūtību priekšā, vai arī varam sagaidīt katru jaunu dienu ar prieku un bez bailēm. Mēs varam kontrolēt veselības stāvokli un rūpēties par sevi tieši tāpat, kā mēs rūpējamies par citiem. Mana izvēle ir pieņemt manu vecumu un manu dzīvi, gatavoties tam, kas būs tālāk. 56 gados man ir daudz mazāk baiļu. Īpaši svarīgi tas ir nākamā punkta dēļ.
Es kļuvu par vidus paaudzi. Kad man palika 50 gadi, mamma un vīramāte bija neatkarīgas un samērā veselas. Šogad viņām abām diagnosticēja Alcheimera slimību. Viņas izdziest tik ātri, ka to vispār ir grūti aptvert. Vēl pirms sešiem gadiem viņas dzīvoja patstāvīgu dzīvi, bet tagad viņām vajadzīga pastāvīga aprūpe. Mūsu mazā ģimene cenšas noķert slimības attīstību, taču tas nav viegli. Tai pat laikā mūsu ģimenē ir arī viens pirmkursnieks un viens vecāko klašu skolnieks. Es oficiāli esmu kļuvusi par vidus paaudzi, kas vienlaicīgi rūpējas par bērniem un vecākiem. Pārdzīvojumi šeit nelīdzēs. Plānošana, darbība un drosme – lūk, kas ir vajadzīgs.
56 gadu vecumā es uzrakstīju grāmatu, piedalījos neskaitāmos rīta diskusiju raidījumos gan televīzijā, gan radio.
