Anda Līce: Daudziem Okupācijas muzejs ir kā dadzis acī 34
Jādomā, ne tikai politiski represētie, Okupācijas muzeja darbinieki un daļa arhitektu gluži vai apstulba, kad 7. maija diskusijā “100 gramu kultūras” pēkšņi atklājās, cik nepilnīgs un neiederīgs Rīgā, Strēlnieku laukumā, esot pasaulē pazīstamākā latviešu arhitekta Gunāra Birkerta izstrādātais muzeja turpinājuma projekts, saukts par Nākotnes namu. Pateicoties neatlaidīgajiem Okupācijas muzeja biedrības, muzeja darbinieku un neskaitāmu cilvēku pūliņiem un ziedojumiem, projektu beidzot varētu sākt īstenot.
Zīmīgi, ka Nākotnes nama jautājums gadiem ilgi tika dažādi kavēts ne jau projektēšanas kārtības vai paša projekta dēļ. Visiem tiem, kuri uzskata, ka padomju okupācijas Latvijā nav bijis, muzejs bija un ir kā dadzis acīs, un viņi justos atviegloti, ja varētu no tā atbrīvoties. Un te pēkšņi tāda necerēta laime – zem muzeja sāk rakties paši latvieši. Kā vienmēr, kad divi villojas, trešajam atliek vien noskatīties un berzēt rokas. Andrejs Eglītis teica: “Svešais cirvis cērt un cērt.” Mēs ar saviem cirvīšiem bieži vien kapājam līdzi. Šī ir reize, kad tie jānoliek malā. Tas ir ne tikai vēsturiskās patiesības, bet arī politisks jautājums. Un ne tikai Latvijai.
[wrapintext][/wrapintext]
Kas notiek mūsu mazajā karaļvalstī, ka pēkšņi tāds satraukums par laukumu, kurā pavisam nesen tika iebūvētas vairākas tur neiederīgas ēkas? Tās jaukt nost gan neviens negrasās. Starp citu, muzeja ēkai, sava laika modernisma paraugam, sakarā ar Melngalvju nama celtniecību bez kādām diskusijām nošņāpa vienu galu. Varam tikai minēt, kas tieši tagad, kad jāsāk celtniecība, vīd aiz saceltā trokšņa, vienīgi kādas projekta nepilnības, politiska nepatika, materiālā ieinteresētība vai gluži cilvēciska nenovīdība. Ir jāapzinās, ka Stūra māja ir pavisam cits, ļoti smags un vēl ilgi risināms stāsts, tam ir vajadzīga politiskā griba, milzīgi līdzekļi un laiks. Okupācijas muzejs nevar gaidīt vēl gadiem ilgi.
Es esmu pateicīga liktenim par to, ka man bija izdevība vairākus gadus strādāt šajā muzejā. Tur es ieguvu ne ar ko neatsveramu pieredzi – vēsturnieki, pašaizliedzīgie kolēģi un represētie man ne tikai atšķīra Latvijas vēsturi lappusi pēc lappuses, bet arī veidoja manu pilsonisko stāju. Es zinu, ko nozīmē strādāt šaurās telpās bez logiem un kārtīgas apkures, diendienā jūtot traģisko un joprojām klātesošo pagātni. Darbs muzejā man ļāva ieraudzīt tālaika cilvēku spēju robežas un to, ka tieši dzimtenes mīlestība viņos šīs robežas paplašināja. Mēs vēl joprojām neesam viņiem pateikuši paldies. Okupācijas muzejs ir viens no mūsu pateicības darbiem, kas top no katra individuālās atbildības un attieksmes.
