“Kantoris 04” – filozofisko dziesmu izpildītāji 0
Pirmais Latvijas Televīzijas “Latvijas sirdsdziesmu” un Latvijas Radio “Dzintara dziesmu” aptaujas uzvarētājs ir grupa “Kantoris 04” ar dziesmu “Vēl viens vakars”. Gan “Kantoris 04”, gan Harijs Joniškāns ir vairākkārt piedalījušies aptaujā, bet tik liela panākuma kā iekļūšana pusfinālā nav bijis.
Grupas līderis Harijs Joniškāns atzīstas: “Līdz šim vienmēr kaut kas mazliet pietrūka. Nav jau tā, ka finālā koncertos nespēlējām. Aptaujas veidotāji mūs aicināja, tad jau laikam klausītājiem mūsu dziesmas patika.”
Harijam ir īpašs stāsts par aptaujas dziesmu “Vēl viens vakars”. “Es nejauši atradu šo Aināra Vildes pirms 20 gadiem rakstīto dziesmu. Es pat dzirdējis nebiju. Grēks, ja citi nedzirdētu tik skaistu dziesmu. Man patika – melodiska, ar labu tekstu,” atceras Harijs un atklāj: “Pēdējos gados ļoti svarīgs ir dziesmu teksts. Jebkurš teksts neder. Vajag jēdzīgus. Man pašam patīk tādi filozofiskāki. Tādos tekstos, jo vairāk spēlē, jo vairāk katrs klausītājs atrod ko sev. Romantika, zemteksts. Asociē ar sevi, ar savu dzīvi. Saskata savas dzīves situācijas. Melodija laba, teksts labs, tad klausītājs vēlēsies dzirdēt dziesmu.”
“Kantoris 04” ir vecākā spēlējošā grupa. Kā paši grupas puiši smej – viņi ir vienaudži un visi no Valmieras, kas arī viņus satur kopā. Grupas basģitārists vokālists Aivars Jakubovičs ir uzskaitījis grupas nobrauktos kilometrus 27 gados. Grupas puiši, braucot uz koncertiem, ir apbraukuši apkārt zemeslodei septiņas reizes ar astīti. “Esam jau tik daudz braukuši, spēlējuši, ka tagad, pēdējā laikā, mazliet šķirojam. Cenšamies reizi gadā kādu jaunu dziesmu uzrakstīt. Es esmu tas aktīvais. Nāku ar savu viedokli, piedāvāju puišiem izvērtēt, ja neder grupai, tad varu to savā solo projektā izmantot,” teic Harijs. Grupa, kas ar lielu atbildību izturas pret saviem klausītājiem. “Mēs esam vēl no tām retajām grupām, kas spēlē piecas stundas. Jāatzīstas gan, ka pēdējā gadā sāku just, ka tā piektā stunda ir par daudz. Iznāk tāda atspēlēšana. Ja kaut ko dara, tad tas jādara ar baudu, bet tagad ir tā, ka notis spēlēju, bet jūtu, ka nav kaut kas kārtībā. Nav tās enerģijas, un tad ne pašam patīk, ne klausītājam. Koncerti, kur klausītāji sēž, parasti ir pusotru stundu, un ar to pilnīgi pietiek. Spēlējot šaurākā lokā, kafejnīcās, var redzēt – ir cilvēki, kas vēlas dejot, un ir tādi, kas klausās kā koncertu,” nosaka Harijs.
Harijs spēlē arī savā solo projektā, kurā visu laiku notiek radošie meklējumi. “Lēnā garā top albums. Ir jau astoņas dziesmas. Četras skan radio, pārējās gan klausītājs dzirdēs tikai albumā. Vēl man ir tādas dziesmas, kas ir četru piecu minūšu garas, kas neder radio formātam. Iespējams, kaut ko pamainīšu, pārveidošu aranžiju, saīsināšu. Starp tām ir manas vecās, varbūt mazliet piemirstās dziesmas no pirmajiem albumiem. Balādes, kas vairāk atbilstu Valentīndienai, jo tās ir par mīlestību,” atklāj Harijs un tad pēc nelielas pauzes piebilst: “Vēl ir padomā viens projekts – akustiskais koncerts ar ģitāru, varbūt ar divām ģitārām. Mans dēls dzirdēja kādā radio pārraidē, ka spēlēju ģitāru. Viņam patika, un viņš jau sen mani mudina ierakstīt kādu akustisko albumu. Tas būs dziļi personisks, tuvāk klausītājam.”
Kad sarunas noslēgumā Harijam vaicāju par šlāgermūziku, viņš pēc neliela pārdomu brīža nosaka: “Daudzi nievājoši izsakās par šlāgeri, bet patiesībā nav sliktu dziesmu, ir tikai nekvalitatīvs izpildījums, vienalga, kādā žanrā to spēlē. Mana paaudze ir izaugusi ar maestro Raimonda Paula dziesmām. Tās nāk no mūsu bērnības. Tās ir mums zemapziņā, tāpēc klausītāji vēlas tās dzirdēt.”
